viedokļi

„Bij man vienas meitas dēļ(i) tādu tālu ceļu jāt(i),” šī tautasdziesma man prātā kopš bērnības. Bet tagad ausīs ieskanējās, divas dienas vērojot, kā Kuldīgas satiksmes artērijā – Liepājas ielas braucamajā daļā – tika labotas aku vietas.

Neesmu dārzkopis, bet šīgada raža mājās priecē. Man tiešām patīk gatavot ēst, tāpēc priecājos, kādas dārza veltes ir dobēs.

Jau kādu laiku tiek runāts par priekšlikumiem pensiju sistēmā ieviest izmaiņas un samazināt darba ņēmēja iemaksas 2. pensiju līmenī. Mērķis – mazināt darba devēja nodokļu slogu.

Atgriežoties no divu nedēļu atvaļinājuma, ir sajūta, ka laiks bijis ļoti ilgs. Pie darba pierodam tik ļoti, ka pirmajās brīvdienās tā vien liekas: nedarot neko, darām ko nepareizu.

Bija tāds jociņš. Vīrs saka sievai: „Re, pandēmija beigusies, nu var pulcēties desmit cilvēku bez problēmām.” Sieva atbild: „Es nepazīstu desmit cilvēku, kuriem nebūtu problēmu.”

Skan mazliet dīvaini, vai ne? Bet, izrādās, ilgi gaidītais brīvais laiks ne vienam vien nereti rada vairāk problēmu nekā ierastā darba ikdiena. Pat neaplūkojot aspektu, kas robežojas ar darbaholismu vai pārlieku atbildības izjūtu, kad cilvēku grūti vispār atvaļināt, jo tam liekas, ka bez viņa nekas nenotiks, ka darbs cietīs. Bet arī tad, kad darbinieks atvaļinājumā […]

Ir sajūta, ka laiks skrien aizvien ātrāk un mēs – tam līdzi. To redzam pat uz ielas, kad kārtējo reizi kāds velobraucējs aizšaujas pa gājēju pāreju, nepārliecinoties, vai ir pamanīts. Jāsteidzas!

Čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutušas siltumu, vasarā ir aktīvākas. Tā kā tās dzīvo mums visai tuvu, var gadīties, ka sastopamies. Taču ikviena sevi cienoša čūska citiem neuzbāžas, ja vien tai nedara pāri.