Maizes ceļš: no rokas rokā līdz goda vietai

„Svarīgi ir novērtēt latviešu senās vērtības,” Maizes svētkos Vārmē saņemot galveno balvu konkursā Gardākā maize, sacīja snēpelniece Laura Kārkliņa. Pateicības rakstu saņēma Larisa Lagzdiņa no Vaiņodes, vārmeniece Dace Veita un alsundzniece Gita Dravniece.

Pagasta vadītāja Lelde Ose sacīja: „Maizes svētkus rīkojam otro gadu, jo sapratām, ka cilvēki arvien vairāk izmanto dabīgo, to, kas ir pašu gatavots, lietojot senču metodes un godājot tradīcijas. Maizīte ir viens no produktiem, ko ēdam jau izsenis.”

Uzstājās lieli un mazi tautisko deju dejotāji, bija mājražotāju tirdziņš, lauksaimniecības tehnikas parāde ar 17 vienībām. Rokdarbus rādīja čaklās vārmenieces. Rita Dravniece saka: „Mums tie patīk, un tie ir dažādi: zeķes, cimdi, rotaļlietas un citi darinājumi.” Kārlis Zvans no Dundagas novada ierādīja kalēja prasmes: „Interese ir – no naglām taisām zīmes. Veidoju sirds formu, divus metālus savienojot. Mēģināsim sakniedēt un iesist zīmējumu, lai sirsniņa nav garlaicīga.” Iesaistījies arī pusaudzis Edvards Siliņš, kuram šis amats šķiet ļoti interesants. Ar lielu āmuru savu sitienu izdara Arita Blinda – viņai to cilāt neesot smagi. Apkārtēji piebilst, ka lauku meitenei tādi darbi ir viegli.

Kultūras organizatore Ilze Jumiķe priecājas muižas parkā redzēt tik daudz ļaužu. Viņai Maizes svētki ir nozīmīgi arī tādēļ, ka tas ir viņas kursadarbs Latvijas Kultūras koledžā.

Apmeklētāji velta labus vārdus. Vārmeniece Maija Anševica: „Biju arī pirmajos Maizes svētkos, un tie man patīk. Ir tirgotāji, priekšnesumi, konkurss. Esmu iecienījusi Kuldīgas maizīti, sevišķi klona un balto. Pa reizei draugi atnes pašcepto, tad varu panašķoties.”

No Jūrmalas ieradusies Jevgēņija Gintere: „Saistošs pasākums – godā tiek celta maize. Arī mūsmājās pašceptā ir iecienīta. Bez maizītes nevaru ne zupiņu paēst, ne ko citu – to vienmēr vajag piekost klāt.”

Maizes svētkos Vārmē konkursā piedalījās četras saimnieces. „Visām maizīte mājās iznākusi gandrīz tikpat laba kā vislabākajam profesionālajam cepējam,” sacīja Aigars Opihtins, Latvijas, Apvienotās Karalistes un ASV maiznieka amata meistars, augstākās kategorijas maizes un konditorejas konkursu tiesnesis, tautā saukts par Maizes tēvu.

VĒRTĒ STINGRA ŽŪRIJA

Vēl veikumu vērtēja pirmo svētku konkursa Gardākā kūka laureāte Signe Petrēvica, Kuldīgas maizes ceptuves īpašnieks Gatis Rozenfelds, Novada garšas koordinatore Kurzemē, lauku konsultante un pārtikas tehnoloģe Linda Dūdiņa-Hoiere, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma skolotāja, maiznieka amata meistare Dace Šēna.

A.Opihtins stāsta: „Bija gan viegli, gan grūti, jo punktu starpība maza. Dalībnieces centušās. Lielākā daļa darbu bija ar baltmaizes kviešu miltiem. Varu ieteikt nākamreiz mazāk izmantot tos, vairāk rudzu miltus un cept tumšo maizi. Dalībnieces ar nožēlu teica, ka īstā maizes krāsns esot nojaukta un jācep elektriskajā.” Vārme A.Opihtinam esot mīļa, jo savulaik šeit Zelta kliņģera ceptuvē viņš mācījies pie meistara Alberta Blumberga.

KATRAI SAVS STĀSTS

Snēpelniecei Laurai Kārkliņai šī ir pirmā sacensību reize, bet galvenā balva iegūta. Viņa cep vairāku veidu maizi, bet konkursam pieteikusi divas: „Izvēlējos tās pārbaudītākās – maizīti ar sēkliņām un ar kūpinātu speķīti, kas ir ne tikai kukulītī iekšā, bet arī ārpusē. Ēdot nekas cits virsū nav vairs jāliek. Maizi cepu gadus septiņus astoņus, bet tādā līmenī kā tagad – četrus. Pirmajos slīpēju prasmi.” Lauras ģimenē galdā tiek likts arī siers, krējums un citi labumi, kas izaudzēti bioloģiskajā saimniecībā.

Vārmeniece Dace Veita piedalījās ar diviem klaipiem – Bērnības garša un Sīpolu kraukšķis: „Biju sabijusies, žūrijai prezentējot. Meistars no Amerikas visu smalki izprasīja. Deva arī padomus, un piefiksēju, kā darīt turpmāk, lai būtu vēl labāk.” Maizi cepusi arī Daces mamma: „Pēc viņas receptes turpinu, bet cenšos arī eksperimentēt, kaut ko uzlabot. Vecāmamma mācīja, ka siltu maizīti nedrīkst griezt ar nazi – jālauž ar rokām, un to arī ievēroju. Auksta man negaršo tā kā silta.” Pērn konkursā Gardākā kūka D.Veita ieguvusi skatītāju simpātiju balvu.

Larisa Lagzdiņa no Vaiņodes maizi cep reizi gadā – Māmiņdienā: „Taču šoreiz izdomāju atbraukt un piedalīties konkursā. Žūrija bija skarba. Īstenībā esmu kūku cepēja. Man patīk taisīt ar putukrējumu un vārīto krēmu.” Alsundzniece Gita Dravniece piedalījās ar trim kukuļiem: „Pieredze man nav liela, un visu vēl nemāku, bet, uzzinot par konkursu, nolēmu pamēģināt. Cept mācījos no mammas.”

ATKLĀJ TŪRISMA OBJEKTU

Todien bija vēl viens īpašs pasākums: Vārmes krustcelēs jeb pie ceļa Kuldīga–Saldus atklāts tūrisma objekts – divzirgu vilkmes labības pļaujmašīna. „Arī tas ir mūsu vēstures mantojums, kas ar maizi sasaucas,” teica pārvaldes vadītāja Lelde Ose. Pļaujmašīna saņemta dāvinājumā no Mārtiņa Āboliņa ģimenes, bet to restaurējis Aivars Ērglis. Apkārtējie par viņu sacīja, ka tas ir cilvēks, kurš prot likt lietā jebkurus instrumentus – gan skanošus, gan darbarīkus. Abi gan pasākumā nepiedalījās, jo bija aizņemti darbos.

Apskatīt pļaujmašīnu atnācis vārmenieks Ervīns Pomovskis: „Kad man bija 17 gadu, ar tādu pļāvu. Strādāt ar to bija normāli. Priekšā divi zirgi vilka, sievas un meitas gāja aiz muguras un sēja kopā kūlīšus. Vecākas sievas taisīja statiņus – tajā bija pieci, seši vai astoņi kūlīši. Vienu apgrieza otrādi, lai iekšā nelīst lietus.”

Par jauno tūrisma objektu L.Ose teica paldies M.Āboliņam, A.Ērglim, Atim Muzikantam, Aigara Rūduļa ģimenei, kas atvēlēja vietu savā īpašumā, un Santai Palsānei par informācijas dēļa noformējumu un citu palīdzību. Plāni esot arī nākotnei: ierīkot apgaismojumu, novietot vēl kādu lauksaimniecības tehnikas vienību, ozola pakājē nolikt solu un galdu.