„Es teiktu: „Gods kalpot cilvēkiem!”

Kuldīgas slimnīcas bērnu ārstei un neonatoloģei, Kuldīgas un Ventspils deju apriņķa kolektīvu virsvadītājai, deju kopas Kuldīdznieks vadītājai RAMONAI IRBEI nupat piešķirts Atzinības krusts, un viņa iecelta par šī augstā valsts apbalvojuma virsnieci.

Tūkstošiem domu

„Vēlu vakarā, saņemot apsveikumu no Kurzemnieka redaktores Daigas Bitinieces, biju tik pārsteigta, ka gandrīz aizrāvās elpa (apbalvoto sarakstu pirmais tviterī bija pasteidzies ievietot Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs – aut.). Vienlaikus sapratu, ka tas ir pa īstam, jo redaktore jau ar jociņiem nemētāsies. Emocijas un samulsumu varu pielīdzināt tām jūtām, kad cilvēks bezgala iemīlējies: rokas trīc, taureņi vēderā, un galvā skraida tūkstošiem domu, bet saprast nevar neko! Domāt sāku vēlāk, kad piezemējos, bet tā arī nezinu, kas mani izvirzīja. Pieļauju, ka tas nāk no kultūras puses, bet zinu, ka mani dejotāji nav vainīgi.”

Vienlīdz daudz pašaizliedzības

Šovasar pirms Dziesmu un deju svētkiem R.Irbe Kurzemniekam atzina, ka viņai ļoti laimējies, jo varot darīt tādu darbu, kas patīk. Kuģa kapteiņa un skolotājas meita, dzimusi kurzemniece ar saknēm arī Latgalē, ticot likumsakarīgām nejaušībām, pēc vidusskolas studējusi medicīnu un kļuvusi par bērnu ārsti. Šai profesijai pašaizliedzīgi veltīts vairāk nekā 40 gadu, tostarp ilgu laiku vadīta bērnu nodaļa slimnīcā, ieviesti jauninājumi. Tikpat liela nozīme kopš skolas laikiem ir dejai un deju mācīšanai, kas gan skaitās hobijs, bet tāpat tam atdots daudz laika un pūļu. Studiju laikā Ramona sadejojusies ar topošo mediķi Igoru Irbi, un pēc augstskolas jaunā ģimene nosūtīta darbā uz Skrundu. Tur skolā un kultūras namā pa abiem no nulles izveidojuši septiņus deju kolektīvus dažādam vecumam, līdz pārcēlušies uz Kuldīgu. Tikmēr izaudzinātas divas meitas: Elīna strādā sabiedriskajās attiecībās, dejo kopš skolas laikiem, izveidojusi un vadījusi studentu korporāciju deju kolektīvu, bet Egija ir sākumskolas pedagoģe Rīgas Starptautiskajā skolā, aizraujas ar folkloru. Ramona diemžēl pāragri kļuvusi par atraitni, toties liels prieks būt par vecmāmiņu pieciem mazbērniem.

Mēraukla – nemainīga godprātība

Attieksme pret apbalvojumiem R.Irbei agrāk nav bijusi noliedzoša, bet, viņasprāt, tos pelnījis ikviens, kas godīgi dara savu darbu, vienalga, mākslinieks, ārsts, pedagogs vai apkopēja. „Lepnums jau ir tas, ka darbs novērtēts,” teic Atzinības krusta virsniece. „Manā apziņā tas neko nemaina, ja nu vienīgi empātijā pret apkārtējiem. Ļoti skaists bija apsveikums no slimnīcas kolēģiem. Mani nevar tik viegli noraudināt, bet viņiem pozitīvā nozīmē tas izdevās. Man patīk Atzinības krusta devīze Godaprāta ļaudīm. Paps ļoti priecātos – viņš jau arī savulaik nopelnījis Darba Sarkanā Karoga ordeni. Tā bija it kā cita valsts, bet tas jau nemazināja godaprātu un atbildīgu attieksmi pret darbu. No viņa bija atkarīgi daudzi. No padomju laikiem vēl saglabājusies mazliet deformēta attieksme pret apbalvojumiem. Jebkurā nozarē taču vajag paslavēt tos, kuri strādā godprātīgi, cilvēkiem darot labu, ne jau tāpēc, lai gūtu atzinību.”

18. novembri svinēja vienmēr

R.Irbe nepiekrīt, ka tikai novembri dēvē par patriotisma mēnesi. Patriotisms nevar būt kāda laika posma īpašība – tas vai nu ir nepārtraukti, vai tā nav. Jā, novembris ir nozīmīgu valsts svētku mēnesis un saviļņojošs par spīti pelēcīgumam dabā: „18. novembris man vienmēr ir svarīga diena. Arī studiju laikos svinējām – ja pieķēra, varējām taisnoties, jo 17. novembris bija Studentu diena. Par saviem bērniem nebrīnos, jo viņi valsts pārmaiņu laikam izgājuši cauri. Bet uz mazbērniem gan skatos ar interesi, jo tā ir cita paaudze un citādāks ir patriotisms. Man nešķiet pareizi attiecībā pret valsti lietot vārdu mīlestība. Es nestrādāju ar domu, ka mīlu valsti. Es strādāju cilvēkiem, tāpēc cenšos izdarīt labi. Un man darbs patīk. Devīzes Gods kalpot Latvijai! vietā es teiktu: „Gods kalpot cilvēkiem!”

Kā ģimenes svētki

Taujāta par pilsoniski politisko aktivitāti, daktere un deju apriņķa vadītāja atsmej, ka tas ir jau aizvadīts posms. Jādod vieta jaunajiem: „Vecums jeb senums vēl nenozīmē, ka esmu gudrāka. Mani vienmēr kaitinājis teiciens: „Manā laikā tā negāja.” Bet viendien pēkšņi dzirdu sevi sakām to pašu! (Smejas.) Ne vienmēr domāju tā kā valstsvīri. Un, ja jau patriotisma jēdzienā ir tas vārds mīlestība, tad varu atbildēt, ka mīlu savu tēvzemi, savu valsti. Bet dažas valdības gan nemīlu. Grūti noticēt, ka materiālā pasaule tiešām tik ļoti pavelk vai arī ka pie dīvainiem lēmumiem vainīga vienkārši muļķība. Te jāatgriežas pie tās devīzes Godaprāta ļaudīm. Nav taču tā, ka valdībā sēž tie, kas citiem vēlētu sliktu. Bet laikam tajā ķēdē kāds posms ir vājāks.”

18. novembrī R.Irbei būtu bijis jālido uz Maroku, bet augstā valsts apbalvojuma dēļ ceļojums atlikts. Varēja Atzinības krusta saņemšanu pārlikt uz 4. maiju, bet valsts dzimšanas dienu viņa uzskata par īpaši svarīgiem svētkiem, un tie tiks svinēti kopā ar bērniem.