1905. gada parka pieminekļi – neērtais jautājums

Otrā pasaules kara beigās Kuldīgā tika izpostīts ebreju apdzīvots kvartāls. 60. gados tā vietā pēc arhitekta Dzintara Dribas projekta ierīkots 1905. gada parks, kas jau sen prasījās pēc labiekārtošanas. Tomēr nu, kad Eiropas nauda tam iegūta, ne vienam vien kā pārsteigums nāca ziņa: divus pieminekļus, kuru autore ir Kuldīgas Goda pilsone, tēlniece Līvija Rezevska, plānots pārcelt uz Annas kapiem. 7. aprīlī tam piekritusi vecpilsētas vides komisija, kurai SIA ALPS ainavu darbnīca, kas pērn uzvarēja parka pārveides konkursā, tagad prezentējusi, kā pieminekļi tiks izvietoti kapos.

Daudziem vēl atmiņā, ka pirms gada aprīlī žūrijas izraudzītais parka pārbūves mets bija Goldingenas dārzi, kuros starp 12 dārziem ir Atmiņu dārzs. Tajā bija plānots pieminekļus 1905. gada revolucionāriem un 1919. gada vācu armijas nošautajiem lielinieku atbalstītājiem nedaudz pārvietot, taču vienuviet parkā saglabāt (ieejot no Baznīcas ielas, pa labi). Sarežģītajās konsultācijās ar daudziem iesaistītajiem tomēr nav pavaicāts viedoklis mākslas pārstāvjiem, un februārī pašvaldība saņēma mākslas zinātnieces Maijas Rudovskas iebildumu vēstuli, ko parakstījis 21 Latvijā pazīstams mākslas un vēstures speciālists. Vēlāk to izdarījuši ap 40 citu cilvēku, tostarp vietējie, un parakstu vākšana turpinās. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) jau februārī pateikusi, ka pieminekļu pārvietošanu neakceptē. Tomēr pašvaldība nupat paziņojusi, ka rudenī darbi sāksies. 1,2 miljonus eiro vērtā projekta termiņš ir 31. decembris.

Mākslas pētnieki nav sadzirdēti

To, ka tēlnieces Līvijas Rezevskas darbus pašvaldība grasās pārvietot uz Annas kapiem, mākslas zinātniece, kuldīdzniece Maija Rudovska sapratusi tikai pēc ieceres apspriešanas pērn augustā, par kuru iepriekš nezināju. Pārmaiņas nākušas kā pārsteigums.

Vēl vasarā viņa ar ALPS ainavu darbnīcas arhitektiem parkā pārrunājusi, kā mākslas objekti tiks iekļauti Atmiņu dārzā. Tas licies pieņemami. Vēlāk atklājies – jau pašvaldības darba uzdevumā teikts, ka pieminekļi būs jādemontē, taču izraudzītajā projektā tie atstāti. Tad it kā parādījušies cilvēku viedokļi, ka atstāt tur negrib. „Bet uz kā pamata tas tika grozīts, līdz galam nav skaidrs,” saka M.Rudovska.

Gada sākumā viņa būvvaldei nosūtījusi vēstuli, ko parakstījis 21 mākslas profesionālis, tai skaitā tie, kas pēta padomju laika mantojumu. Atbildi nav saņēmusi, bet martā uzaicināta uz tikšanos, kurā piedalījušies arī būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone un domes priekšsēdes vietnieks Artis Roberts. Viņai skaidrots, ka pirms kāda laika (2023. gadā – red.) bijusi aptauja un vairākums esot par pieminekļu aizvākšanu, arī muzeja viedoklis ir tāds un tam piekrītot L.Rezevskas mantojuma pārzinātāja Antoņina Valeiņa. (Maija tikusies ar A.Valeiņu, kura atzinusi, ka īsti tomēr nezinot, kā labāk.)

M.Rudovskas argumenti nav ņemti vērā – pateikts, ka neko mainīt vairs nevar, ka vilciens iet uz priekšu, notiek saskaņošana ar NKMP. Maija pieļauj, ka steiga var būt Atveseļošanas fonda naudas dēļ. Savukārt NKMP viņai sacīts, kas sarakste ar būvvaldi notiekot jau gadu, bet pārvaldes ieskatā pieminekļi uz kapiem nebūtu vedami. Maija pievērš uzmanību arī tam, ka ilgi nerestaurētie pieminekļi pārvietojot var sabrukt.

• Vēstules autore ir mākslas zinātniece, kritiķe, kuratore, pētniece, kuldīdzniece Maija Rudovska. Viņa pētījusi mākslas procesus padomju gados. 2024. gadā publicēja rakstu History cannot be finished! (Vēsture nevar būt pabeigta!) par pieminekļu kariem Baltijā, tostarp pieminekļu nojaukšanu Latvijā kopš 2022. gada. 2021. gadā bijusi kuratore mākslas programmai Ieritināties viņas klēpī, kas veltīta Kuldīgas Goda pilsones, tēlnieces Līvijas Rezevskas 95 gadiem. Šogad, tēlnieces simtgadē, M.Rudovskas vadībā top mākslas grāmata par tēlnieces mantojumu Zila, zila debess.
• Gada sākumā vēstuli parakstījis 21 cilvēks, tostarp 14 mākslas zinātnieki un mākslas vēsturnieki, arī citi Latvijā pazīstami ļaudis, vēlāk – vēl ap 40 cilvēku, tostarp daudzi vietējie.

Diskutēt ir normāli, bet sarežģīti

„Gan sabiedrība, gan profesionāļi joprojām diskutē. Tas ir normāls, kaut komplicēts process. Vērtīga un atšķirīga no citu parku, piemēram, Pilsētas dārza, pārveides bija iedzīvotāju iesaiste vēl pirms 1905. gada parka idejas realizācijas,” saka būvniecības nodaļas vadītāja Jana Jākobsone.

„Pirms gadiem desmit mums bija viens redzējums – restaurēt parku, kāds tas ir. Projekts tapa, taču naudas visam nebija. Radās diskusija: vai turpinām vai tomēr noskaidrojam sabiedrības viedokli un atjaunojam, respektējot dažādus kultūrslāņus. To esam darījuši arī Pilsētas dārzā, pamainot vizuālo tēlu, pievienojot informatīvo un funkcionālo slāni. Kuldīga ir daudzu laikmetu un kultūru kopsavilkums.

Lai nebūtu vienpusēji, rīkojām ideju metu konkursu. Kompetenta žūrija, balstoties uzdevumā, izpētē un sabiedrības viedoklī, ieceri izvēlējās.

Atmiņu dārzs bija paredzēts ar pieminekļiem, bet pēc sabiedriskās apspriešanas vienota viedokļa vairs nebija, un tagad plānots tos pārvietot uz Annas kapiem. Ideju mets vēsturiskā vidē netiek realizēts viens pret vienu – to ietekmē dažādi apstākļi, ir iesaistīta vecpilsētas komisija, inženierkomunikāciju turētāji, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un citi.

Nekas ārkārtējs nav noticis – tā bijis arī rātsnama un vecpilsētas ielu atjaunošanā. Vecā rātsnama pareizā krāsa būtu dzeltena, bet tas ir melns, jo sabiedrībai tas bija svarīgi. Es uz to skatos kā uz aktīvu līdzdalību, kad cilvēki nav vienaldzīgi, kāds būs rezultāts, un viedokļi nedrīkst būt vienādi. Bet ir iegūts Eiropas finansējums, un jāreaģē ātri. Ja būs objektīvi argumenti, kāpēc šis variants jāmaina, to var izdarīt. Mēs reaģējam gan uz asu sabiedrības viedokli, gan jaunatklājumiem vai tehniskām problēmām.

Kā mantojuma speciāliste varu teikt, ka pilnīgi nepareizi būtu pieminekļus iznīcināt. Izvēlē starp saglabāšanu parkā vai pārvietošanu uz kapiem nevaru būt tik kategoriska. Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs pētījis parka attīstību, pieminekļus un Annas kapus. Ar šiem materiāliem strādā projektētāji, lai ideju attīstītu viscieņpilnākajā veidā pret daudzslāņaino Kuldīgu un tās iedzīvotājiem.

Cilvēki pamatoti jautā, vai pārvietošanu pieminekļi izturēs. Mēs tos stabilizējām 2013. gadā, jo stāvoklis bija slikts.

Tas atkarīgs ne tik daudz no transportēšanas, cik no tā, kā tos novietotu jaunajā vietā: parkā Atmiņu dārzā vai citā kontekstuālā vietā. Notiek diskusijas ar atzītiem tēlniekiem, vai jāsaglabā tieši tādā konfigurācijā vai jāpielāgo jaunajai videi, kuru substanci nedrīkst aiztikt un kas, iespējams, maināms. Meklējam labāko veidu, kurā puses vienojas.”

Savu uzdevumu parks nepilda

Pašvaldības nolūks ir radīt estētisku, visiem pieejamu pilsētas daļu, par parku saka Kuldīgas novada pašvaldības attīstības nodaļas vadītāja Aiga Vanaga-Poriķe.

„Ideja bijusi darba kārtībā jau ilgāku laiku, tomēr to ierobežoja finansējuma trūkums. Situācija mainījās līdz ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas programmu publiskajai ārtelpai. 2024. gada 18. jūlijā noslēgts līgums ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru, iegūstot 800 000 eiro (no ES fonda, vēl 400 000 eiro kā nacionālais finansējums – red.).

Jau sākumā īpaša uzmanība pievērsta iedzīvotāju viedoklim. 2023. gada aptaujā no 932 respondentiem vairākums atbalstīja pieminekļu pārvietošanu uz piemērotāku vietu ārpus parka: 64% – 1905. gada revolūcijas pieminekļa pārcelšanu*, 71% – 1919. gada baltā terora upuru piemiņas sienas pārvietošanu**. Tika organizēts metu konkurss, bija vairākas sabiedrības iesaistes formas. ALPS ainavu darbnīcas koncepcija 2025. gada augustā prezentēta iedzīvotājiem.

Lielākās diskusijas raisīja pieminekļi. Daļa sapulcē sacīja, ka jāapsver iespēja tos pārvietot ārpus parka. Muzeja direktors aicināja ņemt vērā, ka padomju laikā tie kalpoja kā propagandas instrumenti. Ir pētīta citu valstu pieredze, kur līdzīgi objekti pārvietoti uz vēsturiski atbilstošākām vietām, īpaši, ja tie saistīti ar apbedījumu vietām.

Izvērtējot visus viedokļus, pašvaldība secināja, ka visatbilstošākā vieta ir Annas kapi, kur attiecīgo notikumu upuri apglabāti.

Tur plānota vienota piemiņas vieta pēc ALPS ainavu darbnīcas koncepcijas.

Pašlaik virzība apstājusies, jo turpinās saskaņošana Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, kuras ieskatā šis risinājums no metu konkursa koncepcijas atšķiras. Pašvaldība ir dialogam atvērta, lai vienlaikus saglabātu kultūras mantojumu un izveidotu sabiedrības interesēm atbilstošu parku. Pašlaik tas vairs nepilda to lomu, kādu iedzīvotāji sagaida, – tā biežāk ir kā tranzīta telpa, nevis vieta, kur pavadīt laiku. Apgaismojums novecojis, ietve nenodrošina vides pieejamību, trūkst soliņu. Jāņem vērā, ka projektam ir termiņš un kavēšanās var apdraudēt iespēju šo vietu sakārtot.”

Tiem bija ideoloģisks mērķis

„Pašvaldība mūsu viedokli jautāja gan tad, kad tapa metu konkurss, gan tad, kad šis projekts uzvarēja. Mums ar kolēģiem likās nepieņemami, ka pieminekļi tiktu pārvietoti turpat parkā,” uzskata Kuldīgas novada muzeja direktors Eduards Dambergs.

„Mākslas objekts ir daļa no vietas, veidots ar kontekstu. Pārvietot nozīmē iejaukties vēsturiskajā vidē, un tad zūd arī objekta autentiskums. Piemineklis 1905. gada revolucionāriem bija centrālais objekts, uzcelts nevis revolūcijai vispār, kas Latvijas vēsturē ir daudzslāņains process, bet tieši sarkano revolucionāru piemiņai, un 60. gados pēc tā veidots parka plānojums. Tas pārbaudāms presē. Ar norisēm šeit tam sasaistes nav.

Par 1919. gada baltā terora upuru piemiņas sienu ir cits stāsts – te notikumi risinājušies. Bet periodikā redzam, ka abi objekti ir saistīti un ir runa par komunisma ideju atbalstītāju piemiņas turpināšanu. Jāatceras, ka 1918. gadā jau bija nodibināta neatkarīgā Latvija.

Abiem objektiem ir ideoloģisks mērķis – tie nav politiski neitrāli.

Ar šādu objektu pārvietošanu jābūt uzmanīgiem, jo tā dodam tiem jaunu ideoloģisku nozīmi. Vietai jābūt tādai, lai nedotu iespēju radīt Krievijai labvēlīgu vēstījumu. Ar 1905. gada revolūciju saistītas vietas Kuldīgā nav, izņemot Baltijas skolotāju semināru, bet pārvietot tur būtu absurdi.

Vienīgā loģiskā sasaiste, neitrālā un cieņpilnā vieta, nezaudējot pieejamību, likās Annas kapi.

Tur apbedīti baltā terora upuri, kuri Gotlība sētā nošauti, tur jau atradās 1905. gada revolucionāru kapavietas un Līvijas Rezevskas piemineklis (sērojoša māte – red.). Vietas atbilstība pieminekļiem ir ainavu arhitektu, tēlnieku un citu speciālistu ziņā.

Par to, ka tos varētu atdot privātiem muzejiem, esmu dzirdējis, bet mēs ieteicām: ja nolemj pārvietot, var piedāvāt Okupācijas vai citiem muzejiem, kurus lielformāta objekti interesētu.”

Notiek ieceres evolūcija

1905. gada parka pārbūve balstīta izvēlē vēsturisko mantojumu līdzsvarot ar mūsdienīgu pilsētu, saka SIA ALPS ainavu darbnīca arhitekte Mārīte Sprudzāne.

Pieminekļu pārvietošana ārpus parka bijusi paredzēta jau konkursa nolikumā: „Tā kā nebija skaidrs, kur pārvietot, autoru komanda saskatīja par iespējamu tos novietot parkā Atmiņu dārzā. Galvenais bija, lai pieminekļi nenonāktu noliktavā, aizmirstībā un tos varētu aplūkot, taču jau citā gaismā.” Projektējot bijusi sadarbība ar pašvaldību, bibliotēku, muzeju, jauniešu centru un plašāku sabiedrību: „Radās pārliecība, ka pārvietošana uz Annas kapiem ir pamatota, un būvprojekts minimālā sastāvā jau tika saskaņots bez pieminekļiem. Bet Atmiņu dārzs vienmēr bijis mūsu koncepcijas daļa. Tagad tur paredzēta ekspozīcija par dažādiem vēstures periodiem, ko šī vieta piedzīvojusi. Drīzāk to uztveram kā ieceres evolūciju.

Vēstures liecību pārvietošana vienmēr ir sensitīva, taču dzīvojam šodienā un ar skatu nākotnē.

Jāveido vide, kas rūpējas un iedvesmo, un tas neizbēgami nozīmē pārveidot. Taču arī šodien ir vieta atmiņām un cieņpilnai attieksmei pret to, kas ar mums noticis. Tikai citā formā. Padomju laika pieminekļi ideoloģisko jēgu zaudējuši, un šīs vietas ar savu pompozitāti var šķist nospiedošas, pat agresīvas. Pārvietojot piešķiram jaunu veidu, kā ar skatītāju mijiedarboties. Pārmaiņas var šķist biedējošas vai nesaprotamas, taču Kuldīgas pilsēttelpai parks nesīs daudz ieguvumu.”

Parkā vairs nevar, kapos nav vietas

Kuldīgas arhitekts Aldis Orniņš, kurš darbojas vecpilsētas vides komisijā, uzskata: ja parka plānojums tiek mainīts, 1905. gada piemineklim tur nav vietas – tas noteikti jāpārvieto. Bet kur?

„Padomju laikā arhitekts Dzintars Driba izveidoja parka skici un kopā ar tēlniecēm Līviju Rezevsku un Leu Novožeņecu pieminekli 1905. gada revolucionāriem radīja kā vienotu lielumu atbilstoši tālaika stilistikai. Ja no tā veseluma parka struktūru pārtaisa par dārziem vai ko citu, tad nav iespējams iedomāties, kā tāds piemineklis tur var palikt. Tas tur ir lieks. Bet, ja grib saglabāt, tad jārespektē pašreizējā telpiskā struktūra – plānojums radās nevis stihiski, bet pēc arhitekta ieceres. Ideoloģiski tam ir dažādas interpretācijas, un tās es nevaru komentēt. Attiecībā uz Gotlība sētu, kur ir piemiņas siena 1919. gada notikumiem, grunts līmeni paredzēts pazemināt līdz vēsturiskajam. Pie ēkas pamatiem Baznīcas ielā 14 tas jau izdarīts, un izveidojusies bedre ar slīpumu. Cik zināms, plānots norakt arī ejas. Tad piemiņas siena paliks pakalnā, un iecerēto telpisko risinājumu diez vai varēs saglabāt.

Nevaru pateikt, kur pieminekļi jāpārvieto. Tas jāspriež projektētājiem, plānotājiem. 1905. gada piemineklis Annas kapos neiederas, jo tik monumentālam darbam tur vienkārši nav vietas.”

Pārvalde saskata riskus mantojumam

NKMP nupat Kuldīgā apskatījusi tēlniecības darbus 1905. gada parkā un Annas kapus un pārvietošanu neatbalsta.

Arhitektūras un mākslas daļas speciāliste Māra Lāss pēc vizītes saka: „Divus publiskā telpā izvietotus tēlniecības darbus paredzēts pārvietot uz Annas kapiem, bet tas rada būtiskas bažas par kultūras mantojuma saglabāšanu. Pirmkārt, projekta pamatā ir metu konkursā apstiprināta parka pārbūves koncepcija. Jebkuras apjomīgākas izmaiņas ir jāpamato, jāizvērtē plašākā kontekstā. Otrkārt, kapsēta nav neitrāla telpa – tai ir skaidra funkcija.

Kapsētu izmantot tādiem mākslas darbiem, kas radīti citiem mērķiem, – tas neatbilst šai kultūrvidei.

Treškārt, mākslas darbu vērtība cieši saistīta ar vietu, kurai tie radīti. Pārvietošana būtisku daļu no kultūrvēsturiskās vērtības atņem. Papildus jāvērtē tēlniecības darbu fiziskā saglabātība. Demontāža un pārvietošana ir sarežģīta, un potenciālie riski nav samērīgi. Mūsu ieskatā pārvietošana neatbilst kultūras mantojuma saglabāšanas pamatprincipiem – autentiskuma, konteksta saglabāšanas un minimālas iejaukšanās principam – un rada gan kultūrvēsturiskus, gan praktiskus riskus.”

Strīds ar Rīgu

Parka projektēšana beigusies, budžets apstiprināts, bet NKMP nedod akceptu, jo radusies pretestība no tādu cilvēku grupas, kas ir pret pieminekļu pārcelšanu, tā uzņēmējdarbības komisiju informēja domes priekšsēde Inese Astaševska.

„Tā ir ļoti šaura grupa, kas spējusi mantojuma pārvaldi ietekmēt. Mums ar tās vadītāju bija saruna, un es jautāju: „Vai tas liekas saprātīgi, ka jūs Rīgā kopā ar tiem, kam ar Kuldīgu ir tik vien saistības, kā paši norāda, ka te dzimuši vai kristīti, varat mums teikt, ka nedrīkstam pieminekļus pārcelt? Reālu pamatojumu, kādēļ nedrīkst, nedod. Mēs nesakām, ka viedoklis ir nepareizs, bet tas ir ļoti mazskaitlīgs, un projekts jau izanalizēts dažādās kategorijās. Bet, kamēr nesaskaņo, nevaram virzīties uz priekšu.

Centāmies sabiedrību iesaistīt, un mūsu cilvēki pieminekļu pārvietošanu atbalsta. Muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs visu pamatīgi izpētījis.

Faktiski parkā novietoti mākslas darbi, kam nav pieminekļa statusa, un pārvaldes saskaņojumu nemaz nevajadzētu.

Piemineklis ir visa vecpilsēta, un tās ietvaros pārceļam mākslas darbus. Tāpat skulptūras pārvietojām Pilsētas dārzā. Tas ir principiāls strīds, kurā Rīgā sēdošie pasaka: nē, negribam, lai jūs Kuldīgā darāt tā. Bet mums ir tiesības pārsūdzēt, un cik ilgi šo procesu var novilkt?”

* Uz vietu, kur eksponēti PSRS okupācijas laika pieminekļi (44% jeb 410 cilv.); pie Baltijas skolotāju semināra (20% jeb 188); restaurēt un atstāt parkā (34% jeb 313)
** Uz Annas kapiem (47% jeb 442 cilv.); uz PSRS okupācijas pieminekļu vietu (24% jeb 225); restaurēt un atstāt parkā (27% jeb 255)