Videokamera paver ceļu pasaulē

Bērnībā Skrundas pagasta Ciecerē IVO PERŠEVICAM (29) pasaule šķita tāla un nesasniedzama, taču videokamera viņu aizvedusi līdz autosacīkšu trasei ASV un automašīnu Ferrari saietam Itālijā. Tēva, Skrundas televīzijas operatora Alana Perševica, profesijas iedvesmots, Ivo jau 15 gadu vecumā sāka filmēt un montēt, bet tagad attīsta savu videosatura uzņēmumu Aperio Ventures un vēlas zināšanas nodot arī citiem.

Kā tavu profesiju raksturot?

Grūts jautājums. Nekad nevaru sevi noprezentēt vai noreklamēt. Varētu vienkārši teikt videogrāfs, videoproducents un nu jau mazais uzņēmējs.

OPERATORU ĢIMENE

Kā kļuvi par videogrāfu? Vai tēva profesija tavu ceļu ietekmēja?

Stāsts sākās bērnībā, jo mans tēvs Alans Perševics ir Skrundas TV operators un man jau bija nedaudz kaut ko pamācījis. Brālis Olafs Perševics strādā par operatoru Latvijas Televīzijā. No bērna kājas sapratu, ka tēva profesija ir interesantāka un citādāka. Tēvam arī bija vecas kameras, ar kurām varēju darboties. Jau bērnībā datorā montēju video. Pēc 9. klases aizgāju uz Ventspils tehnikumu mācīties par automehāniķi, jo likās, ka džekiem jāprot skrūvēt mašīnas, bet beigās pamācījos pusgadu, nepratu apieties ar naudu un dzīvot kojās, arī mācīties nepatika. Sapratu, ka autolietas patīk, bet auto skrūvēšana nepatīk.

Aizgāju atpakaļ uz Skrundas vidusskolu. Bija forša, draudzīga klase. Tad tēvs piedāvāja pastrādāt Skrundas televīzijā, un tur sāku no 15 gadu vecuma. Tolaik bija diezgan mokoši: no rīta skola, vakarā jāiet montēt, brīvdienās jāstrādā, jo ir jāfilmē. Tas tomēr bija ekskluzīvi, ka vidusskolā varēju darīt tādu darbu, kas man patīk, un arī nopelnīt. Tolaik filmējām un montējām raidījumus.

PRASMES UZLABOJIS DESMITKĀRT

Kā tiki līdz savam uzņēmumam?

Turpināju strādāt Skrundas televīzijā. Kad man bija 20 gadu, sapratu, ka vietējā mēroga pasākumi nav tik interesanti, un darbs kļuva vienveidīgs. Gribēju strādāt kā pašnodarbinātais. Redzēju jūtūbē video, kur visādi videogrāfi visu ko interesantu dara ārzemēs. Es uz to arī gāju, bet mana problēma bija, ka nepratu sevi noreklamēt. Es nemāku un man nepatīk ar sevi lielīties un rādīt to, ko kāds cits varbūt prot labāk par mani. Kad šo ceļu gāju, dažādus darbus darīju ārzemēs – pastrādāju celtniecībā, rūpnīcās, biju mikroautobusa šoferis. Kad biju Latvijā, kaut ko pafilmēju. Tolaik sevi meklēju.

Pirmo kameru nopirku 2021. gadā – tā bija Sony A6000. Labs darba zirgs – filmēju kāzas un visādus pasākumus. Vēlāk pārgāju uz nopietnāku modeli. Kad nopirku, kopā ar ultrariteņbraucēju Arvi Sprudi aizbraucām uz Ameriku. Vēlāk redzēju, ka Liepājas autoblogeris Roberts Vītols jeb Robyworks (videoproducēšanas uzņēmums – red.) ielicis sludinājumu, ka meklē videogrāfu. Kad pirmoreiz pieteicos, mazliet sabijos un nobremzēju. Pēc pusgada sludinājumu redzēju atkal un aizgāju pie viņa ar tām prasmēm, ko biju ieguvis. Pie viņa šīs prasmes uzlaboju desmitkārtīgi. Konstantajā plūsmā pie Roberta, kad katru dienu notiek kaut kas cits, daudz montēju, un darbs bija grūts. Daudziem liekas, ka montāža ir viegla, bet patiesībā tā ļoti liek piepūlēt smadzenes, lai rezultāts būtu labs. Bija forša komanda, un ieguvu daudz noderīgu kontaktu. Pastrādāju nepilnus divus gadus no 2023. līdz 2025.

Jau tolaik kopā ar draudzeni izdomājām zīmolu Aperio. Tikko parādījās un popularitāti guva ChatGPT (mākslīgā intelekta rīks – red.), ievadīju tajā visas manas īpašības un vērtības. Viens no vārdiem, ko tas iedeva, bija aperio, kas latīņu valodā nozīmē ‘atvērts’. Domāju, ka tas ir par mani. Savu uzņēmumu nodibināju jūlijā.

Kas savā biznesā ir grūtākais?

Esmu pašā sākumā: visu laiku biju pašnodarbinātais, bet tagad pāreju uz SIA. Saprotu, ka jārēķina nodokļi. Tā kā man ir darbinieks, jūtu, ka vairs nedomāju tik daudz par sevi, jo mana prioritāte ir tā, lai darbinieks saņem to, kas jāsaņem. Tas dod motivāciju strādāt un atbildības izjūtu.

MONTĀŽA VISGRŪTĀKĀ

Kas tevi filmēšanā un montāžā aizrauj?

Filmēšanā aizrauj būšana cilvēkos – iespēja sarunāties un iedrošināt tos, kas kameras priekšā jūtas neērti. Šajā nozarē ir ļoti svarīgi komunicēt, draudzēties un dalīties pieredzē, jo nekad nezini, kurā brīdī tev piezvanīs un piedāvās darbu. Jābūt tam aperio, kad esi atvērts, jo tad viss notiek daudz foršāk.

Montāža, teikšu godīgi, ir smags process, bet tas jādara, citādi nevar video pabeigt un nosūtīt klientam. Es teiktu, ka man tā ir darba grūtākā daļa. Tā vietā labprāt skrietu vai nodarbotos ar ko citu. (Smejas.)

Kā atšķiras televīzijas operatora un videogrāfa darbs?

Esmu sapratis, ka klasisks televīzijas operatora darbs ir daudz vienkāršāks, – mans brālis tikai filmē. Skrundas televīzijā operatoram arī jāmontē. Tas gan ir vienkāršāk, jo tas jādara lineāri un pēc scenārija. Videogrāfa un uzņēmēja darbā jādara viss: tu esi režisors, filmētājs, montētājs, scenārists un producents.

Kas ir tavi klienti? Ar ko sadarbojies?

Daļēji sadarbojos ar Kuldīgas novada pašvaldību – esmu filmējis Goda balvas un citu pasākumu videorullīšus. Vēl sadarbojos ar Alūksnes uzņēmumu Cewood, kas ražo griestu un sienu apdares plātnes. Attiecības ar uzņēmumiem veidoju caur aģentūrām. Vēl videomontāžu mācu klientiem – pamatus esmu iemācījis kādam autopārdevējam. Sadarbojos arī ar Arvi Sprudi.

SASNIEDZIS PASAULI

Kādi bijuši interesantākie darbi?

Ar kameru esmu saaudzis, un tā man ir pavērusi dažādas iespējas – redzēt pasauli, satikt un iepazīt cilvēkus. Tā mani aizvedusi uz dažādām valstīm: Poliju, Itāliju, Ameriku. Es nāku no Skrundas pagasta Cieceres un, maziņš būdams, domāju, ka pasaule ir tik nesasniedzama. Vienu dienu Amerikā sēdēju Nacionālās autosacīkšu asociācijas trasē Deitonā, Floridas štatā, kad filmēju ar Robyworks, un aizdomājos, ka tomēr esmu attapies otrā pasaules malā. Sapratu, ka arī no maza miestiņa vari nonākt tik tālu. Vēl atceros, kā Itālijā, Sardīnijā, filmēju automašīnu Ferrari saietu. Braucām pa kalniem.

Kāda tehnika tev ir?

Galvenās lietas ir kamera, dators un labs mikrofons. Ar to var sākt jebkurš. Viss pārējais ir lieks smagums.

MOTORA RŪKOŅA NOLAIŽ TVAIKU

Kā autosports ietekmē tavu radošumu?

Godīgi sakot, nekā. Es strādāju pie Roberta un domāju, ka tas ir kā pīķis, kurā vari izpausties. Filmēt autoklipus man padodas, bet tā vairs nav sirdslieta. Vairāk mani interesē ar mašīnām braukt. Tā ir kolosāla lieta: kad ir kas sakrājies, iekāp auto un ar benzīna motora rūkoņu kārtīgi izbrauc. Tas nolaiž tvaiku. Atceros, ka ar Robertu braucām uz Poliju ar BMW M4 – bija foršas sajūtas.

GRIB AR ZINĀŠANĀM DALĪTIES

Pie kā strādā pašlaik?

Intensīvi montējam videorullīšus uzņēmumiem. Pats būvēju savu mājaslapu. Videomontāžā veidoju kursus un apmācības – to daru tāpēc, ka gribu ar savām zināšanām dalīties. Domāju, ka šī prasme noder jebkuram. Ja tu pats sociālajiem tīkliem vari uztaisīt kvalitatīvu video, ko cilvēki skatās, tas tev un tavam biznesam pienes vērtību.

Kādu redzi sevi nākotnē?

Noteikti tikpat pozitīvu. Lai gan no malas tāds neizskatos, jo esmu ļoti koncentrējies kamerā un savās domās. Ļoti ceru kādus 100 cilvēkus apmācīt montēt video. Tas man ir sākuma mērķis.