Divu žurnālistu pasaules pieredze un īpašā Kuldīgas saikne

Žurnālistu darbs pasaulē lielākajā mediju korporācijā BBC, NATO misija kara zonā Afganistānā un citi atbildīgi amati starptautiskās organizācijās – VIKTORIJAS KORTLĪ (Quartly) un viņas vīra ALANA KORTLĪ profesionālais ceļš saistīts ar notikumiem dažādās pasaules malās. Lai gan abi dzīvo Londonā, Latvija un īpaši Kuldīga viņu dzīvē ieņem sevišķu vietu. Šovasar Viktorija un Alans viesojās arī Kurzemnieka redakcijā.

Kā jūsu uzvārdu latvisko?

Viktorija Kortlī: Ar latviskojumu bija ļoti smieklīgi, kad precējāmies. Tā kā Alanam ir uzvārds Quartly, Latvijā Q burta nav, un tādu nevar reģistrēt. Tad izvēlējāmies, kā to uzvārdu rakstīt, un beigu beigās tas ir K-o-r-t-l-ī (sauc pa burtam – aut.). Bet, kad dabūju arī britu pilsonību, tad tur nepaskatījās, kāds ir īstais uzvārds, paņēma latvisko un pārangliskoja, un tagad britu pasē mans uzvārds ir Kortli, un man vairs nav pilnīgi nekādas saistības ar vīru vai dēlu. (Smejas.)

Saprotu, ka kuldīdzniece tu neesi. No kurienes esi?

V.K.: Nē, kuldīdzniece neesmu, bet jūtos tā, ka gandrīz vai esmu. Mamma dzimusi Rīgā, Kuldīgas ielā. Kad man bija 11–12 gadu, vasaras es pavadīju Sabilē un braucu arī uz Kuldīgu. Kad sāku mācīties universitātē, man parādījās labākais draugs no Kuldīgas, un tagad uz šejieni braucam pie Ģirta Jankovska, bet arī pie citiem un vispār atpūsties – nu, ļoti bieži. Tās mums Latvijā ir gandrīz vai otrās mājas. Mēs ar Ģirtu studējām filozofiju. Kad viņš pārvācās uz šejieni, sākām braukāt bieži.

FILOZOFIJA, ŽURNĀLISTIKA UN BANKA

Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

V.K.: 12 gadus strādāju Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā – starptautiskajā finanšu institūcijā, kas nodarbojas ar privātā sektora attīstību pāri par 40 ekonomikām pasaulē, ieskaitot Latviju. Strādājam ar tādiem projektiem kā atjaunojamā enerģija, investīcijas finanšu projektos un kapitāla tirgus attīstība. Savā ziņā diezgan politiska organizācija, tāpēc mums ir tādas vērtības kā ilgtspēja, dzimumu līdztiesība un tamlīdzīgi. Visiem finanšu projektiem jāietver viena no šīm daļiņām, lai tas palīdzētu sabiedrībai labā veidā attīstīties. Pati bankā vadu visas digitālās komunikācijas. Tas nozīmē, ka veidoju stratēģijas, lai paskaidrotu, ko cilvēkiem darām digitālajā sfērā.

Bet sāku ar to, ka mācījos filozofiju. Pēc tam, kad ar Ģirtu pabeidzām Filozofijas fakultāti, pārvācos uz Londonu, kādā brīdī sāku praktizēties BBC un par žurnālisti nostrādāju septiņus astoņus gadus. Braukāju pa visādām valstīm: Gruziju, Ukrainu, Krieviju. Manas bāzes sākums bija radio. Es producēju radioprogrammas, pēc tam strādāju portālā un arī televīzijā. Tā satiku savu vīru, kurš tajā laikā bija Maskavas biroja šefs, un es tur atbraucu komandējumā. Man vajadzēja pastrādāt pāris mēnešu.

Tad no BBC aizgāju, un gribējās atgriezties drusku pie filozofijas.

Ļoti daudz rakstīju par kara filozofiju un terorismu. Mani vienmēr interesēja Afganistāna, jo es atcerējos 11. septembri*, ko, protams, visi atceras kā atskaites punktu tam, kā sāka mainīties visa pasaule, un rietumu vērtības tika parādītas kā ļoti trauslas. Tāpēc to pētīju un pieteicos darbam NATO kā žurnālistu trenere Afganistānā. Darbu dabūju un pārvācos uz turieni. Bija ļoti interesanti dzīvot divās pasaulēs. No vienas puses, tur ir militāra kārtība: tu paskaties uz militāristiem un domā – viņi atdod savu identitāti, lai būtu vienotā tērpā, sevi nodalot no kādām emocijām, un kļūst par daļu no valsts, kura tur aizsargā vai dara ko citu. No otras puses, ir tāda pilnīgi kreizī (traka – angļu val.) sabiedrība, kas vairāk nekā 30 gadus ir dzīvojusi tikai karos. Tur auga jaunie žurnālisti, kuriem principā tā bija pirmā iespēja tieši NATO dēļ. ISAF (Starptautiskie Drošības atbalsta spēki) bija NATO koalīcija, kas Afganistānā jauniešiem deva attīstības iespēju, deva pamatu pastāvēt kaut kādai žurnālistikai, jo, protams, ne pirms Talibana** laika, ne tagad tur nekādas žurnālistikas nav. Tādas vienkārši nevar būt.

Es strādāju ar daudzām sievietēm, kuras tagad vai nu ir mirušas, vai pārsvarā aizbraukušas, ja tām paveicies, protams. Tās sievietes ar prieku sāka rakstīt, pētīt un bija ļoti cītīgas. Problēmas bija tādas, ka cilvēkiem tur ir ļoti smaga pēckara trauma un zūd spēja plānot. Piemēram, mēs plānojam kādu ziņu nedēļu, divas vai pat sešus mēnešus uz priekšu, jo zinām, ka būs kāds notikums. Tiem cilvēkiem bija grūti saplānot pat nākamo dienu, tāpēc jāstrādā ar dažādiem paņēmieniem, lai iemācītu nebaidīties. Divus gadus vadījām vietējo radiostaciju, kas izplatīja NATO publiskās ziņas un saturu ar vairāk atvērtām vērtībām. Piemēram, pasaulē visiem patīk dabaszinātnieks Deivids Atenboro. Var aizbraukt uz Helmandu, kur britu militāristi kopā ar afgāņu kolēģiem tulkoja Deivida Atenboro filmas. Tas bija ļoti populāri. Tā ir kā maigā vara.

Alans tajā laikā bija Deli, es pie viņa lidoju, un izdomājām, ka pietiek divus gadus dzīvot kara zonās.

Atgriezāmies Londonā, un tas bija mans evolūcijas ceļš ar to, ka sāku vairāk nodarboties ar stratēģisko komunikāciju, mazāk ar žurnālistiku, tāpēc ka vēl mēs pārbūvējām ministrijas un tieši komunikācijas departamentus. Mēs tos strukturējām, lai tur būtu pareizās lomas, lai varētu pareizi diseminēt (izplatīt – red.) informāciju. Es strādāju ar valsts un pārvaldes pusi, tāpēc arī nonācu bankā.

Kā tu ar afgāņiem sarunājies?

V.K.: Viņi pārsvarā runāja angliski, bet bija arī tādi, kuri runāja krieviski, un tādi, kuriem bija nostalģija pēc Padomju Savienības, tāpēc ka viņiem likās: salīdzinot ar Talibanu, tas bija pamatīgs brīvības cēliens. Tagad viņiem būs ļoti atšķirīgs skatījums uz to, kas notika tajā laikā, kad tur bija koalīcijas spēki. Es domāju: kad starptautiskās armijas no turienes izveda, cilvēki jutās pamesti, jo globālā attīstība ir ļoti smags izaicinājums. Ja tu to dari, tad kopā ar cilvēkiem tur jādzīvo, nu, simt gadus, ja gribi tiešām palīdzēt. Tāpēc arī struktūru un naudas tur nepietiek, tāpēc tagad redzam krīzes ANO struktūrās. Tām ir ļoti svarīga loma un misija cilvēkiem palīdzēt. Tā kā tas ir diezgan grūti, tas nekad nav pabeigts ceļš.

Komunicēt jau varēja visādi, bet es arī beigu beigās iemācījos tās valodas un pārvaldīju diezgan labi. Vēlāk aizmirsu.

DIVAS PASAULES

Kā Afgnistānā juties?

V.K.: Es tur biju starp 2011. un 2014. gadu. Tur bija divas dažādas pasaules – starp militāristiem jutos kā viena no retajām civilajām sievietēm, un visi uz mani skatījās kā uz kaut ko savādu. Ja ārpus bāzes, tad jādomā, kur tu ej, ar ko tu ej un kad tu ej. Tādas lietas jāplāno. Mums tur bija arī sava pasaule. Bet nebija tā, ka viss notika drūmi. Kabulā bija attīstīta rietumu infrastruktūra, diezgan daudz restorānu, kur varēja aiziet paēst, varēja ar draugiem aizbraukt uz kādu ezeru. Diezgan pie tā pierod. Cilvēks vienmēr pierod pie visa.

Jautājums – kad ir par daudz. Ja aizraujas ar dzīvošanu kara zonās vai rakstīšanu par tām, ir risks pazaudēt sevi, jo izjūtas ir ļoti sakāpinātas.

Es biju pirmā Latvijas civilā padomniece, kas bija neatkarīga no valsts. Organizācija, kurā strādāju, bija NATO, un misija bija ISAF. Cilvēkiem paskaidroju, kā taisīt radioprogrammas, jo šis medijs Afganistānā ir visur. Tas saistīts ar to, ka rakstīšanas un lasīšanas līmenis diezgan zems, īpaši ārpus Kabulas vai Kandahāras. Mazākās vietās cilvēki neprot ne rakstīt, ne lasīt, tāpēc viņi klausās radio un mācās.

ŽURNĀLISTA PROFESIJA STRAUJI MAINĪJĀS

Kā no Latvijas nonāci Londonā?

V.K.: Tur pārvācos savas tālaika mīlestības dēļ. Dabūju darba praksi, uz nedēļu aizgāju uz BBC, tad man piedāvāja maiņas, sāku strādāt pusslodzē, un tad piedāvāja līgumu. Biju pareizajā vietā un pareizajā laikā. BBC strādāju no 2006. līdz 2011. gadam.

Kādus spilgtākos brīžus atceries?

V.K.: Liels izaicinājums bija mācīties būt par žurnālisti strādājot. Žurnālistikā var pieredzēt to, ko teorētiski var mācīties, bet bez prakses nekad neiemācīsies. Piemēram, strādāt ar tehniku, pārvaldīt studiju, rediģēt materiālus, zināt, kas jādara, ja tiešajā ēterā viss brūk. Vai intervēt dīvainus cilvēkus. Man tiešām patika, un tā bija viena no manām stiprajām pusēm – vienmēr varēju atrast kādu interesantu stāstu, bet vēl interesantāku cilvēku.

Mums bija traks redaktors, kurš lika meklēt informāciju. Piemēram, Bagdādē (Irākā – red.) notika zemestrīce, un viņš teica: tā kā Japāna tur sūtīs naudu, mums jāatrod Bagdādē dzīvojošs japānis, kurš pastāstīs, kas tur notiek. Tolaik interneta nebija kā tagad. Bija telefons ar vadu: zvanīju un meklēju cilvēkus, kam jautāju, vai nezina kādu paziņu. Pēc ķēdes to arī atrod. Kādu laiku strādāju valodu daļā, arī krievu valodas dienestā, pēc tam starptautiskajā dienestā.

Tajos gados profesija mainījās strauji – nevarēju būt tikai radio žurnāliste. Jāraksta arī portālam, jātaisa video. Strādāju arī televīzijā par producenti. Tas ļoti palīdz tagadējā darbā, jo varu saprast, kurā formātā komunikācija strādā vislabāk.

CER, KA DĒLS IEMĀCĪSIES LATVISKI

Kad iepazini Alanu?

V.K.: 2010. gadā, kad mani aizsūtīja komandējumā uz BBC Maskavas biroju. Viņš bija biroja šefs. Viņš pārvācās uz Deli, bet es no BBC aizgāju un pārvācos uz Kabulu. Mūsu attiecības bija starp Deli un Kabulu. Daudz ceļojām pa Indiju, aizbraucām uz Šrilanku. Viņam patika braukt uz Pakistānu.

Mums ir dēls Lūkass, kuram ir deviņi gadi. Ceram, ka viņš iemācīsies runāt arī latviski. Viņa draugus, kuri dzīvo šeit, lūdzam, lai runā latviski un viņš iemācās. Kuldīga tam ir perfekti piemērota, jo te ir pilnīgi latviska pasaule.

Mūsu galvenā mītne tagad ir Londonā. Atgriezāmies 2014. gadā, izdomājām apprecēties. Kad ir mazs dēls, tad vairs negribas braukāt pa kara zonām. Tagad Alans ir BBC ārzemju ziņu galvenā redaktora vietnieks. Viņš menedžē ārzemju birojus un sūta darbiniekus stāstus stāstīt no ārzemēm.

BBC STRĀDĀ 26 GADUS

Kā par žurnālistu kļuva Alans?

Alans Kortlī: Kad pirms 30 gadiem beidzu universitāti, pabeidzu kursu avīžu žurnālistikā. Tur iemācījos rakstīt, pasniegt stāstus, apguvu vietējo valdību un likumus. Tolaik visu pierakstīju ar roku. Dažus mēnešus pavadīju praksēs avīzēs. Tad nolēmu doties uz ārzemēm, jo mācījos krievu un vācu valodu. 1997. gadā devos uz Maskavu un strādāju televīzijas ziņu aģentūrā. Pēc trim gadiem sāku strādāt BBC. Nu jau tur esmu 26 gadus. Aprakstīju arī karu Čečenijā. Man ļoti paveicies ar pieredzi dzīvot un strādāt dažādās valstīs. Pēc Krievijas strādāju Indijā, Beļģijā un Taizemē. Tad paaugstināja par ārzemju ziņu galvenā redaktora vietnieku – tā ir liela privilēģija.

PĒDĒJIE DESMIT DAUDZ CITĀDĀKI

Kas tev, Viktorij, darbā bankā tagad svarīgākais?

V.K.: Skatāmies, kā uzlabot komunikāciju, kādus rīkus lietot. Ar mākslīgā intelekta masveida ienākšanu jautājums ir par to, kā savā platformā informāciju optimizēt. Piestrādājam pie saviem mākslīgā intelekta aģentiem, lai darbu padarītu efektīvāku. Vēl ļoti liels projekts ir tāds – pagājušogad krievu drons Čornobiļas atomelektrostacijā Ukrainā uztaisīja diezgan lielu caurumu aizsargkonstrukcijā, kuru finansēja mūsu banka. Šogad kļuva zināms, ka vajag vēl 500 miljardus, lai to salabotu. Vajadzīga donoru nauda, tāpēc visu gadu radījām tādus materiālus, kas palīdzētu ziedojumus vākt augstā līmenī. Ļoti liels projekts, iesaistīti visi departamenti.

Bet pēdējie desmit gadi bijuši pavisam citādi. Tas saistīts ar globālajiem notikumiem. Pandēmija satricināja visus. Cilvēki to neaptvēra, bet arī pirmā aifona parādīšanās pasauli un cilvēku saprašanu mainīja uz visiem laikiem. Tas ir grūti, jo iegājās sociālie mediji, īpaši Twitter. Sākumā tas bija izpalīdzīgs žurnālistikas instruments, bet tagad ir šausmīgi. Tas mainīja visus.

Ja esi žurnālists, ar informāciju jāprot strādāt. Sociālie mediji normalizēja to, ka cilvēkiem bez zināšanām, kas ir faktu pārbaude vai kritiskā domāšana, ir tāds informācijas plūdums. Ne katrs pārjautā, vai tiešām tā ir taisnība. To var redzēt gan pandēmijas laikā, gan tagad, kad notiek šausmīgs karš Ukrainā. Kaut kādā ziņā esam aizmirsuši, kā jāmācās informāciju saprast un ar to strādāt. Gandrīz vai skolā jāievieš žurnālistika, lai bērni nesēdētu instagramā, neskatītos idiotiskus stāstus un pēc tam nedomātu, ka tas ir pa īstam. Bet uz bērniem tas ir attiecināms daudz mazāk nekā uz vecākiem cilvēkiem, jo mākslīgo intelektu mūsu bērni sapratīs daudz labāk nekā mēs vai mana mamma.

JŪTAS KĀ MĀJĀS

Cik bieži esat Kuldīgā?

A.K.: Uz Latviju kā ģimene dodamies piecas sešas reizes gadā. Es uz Kuldīgu – reizi gadā, bet sieva biežāk. Šogad esmu bijis tikai vienreiz. Pirmo reizi te ierados 2014. gadā. V.K.: Šogad ar dēlu esam bijuši trīs četras reizes. Augustu pavadām ilgāk: nedēļas nogalēs satiekam draugus, vēlos arī redzēt, kā Ģirtam sokas ar bāru Didro. (Smejas.)

Kā jums te patīk?

A.K.: Kuldīga ir skaista un vēsturiska pilsēta. Te var redzēt, cik lielas pūles pēdējos gados ieguldītas restaurācijā un pilsētas izskatā. Te ir daudz interesantas vēstures – dažādas lielvaras gadsimtu laikā atstājušas savas pēdas. Te ir skaista ainava ar upi, tiltu un mežiem. Ļoti relaksējoša vieta. Mums patīk skriet pastaigu takā gar Ventu, tur arī nopeldamies. Kuldīga ir ļoti laba vieta bērniem, jo te var skraidīt apkārt, justies brīvi un droši. V.K.: Man Kuldīgā vislabāk patīk draugi. Tie ir ļoti svarīgi, un tā ir daļa no dzīves, ko nedrīkst zaudēt. Kad redzu, ka draugu bērni spēlējas ar mūsu bērnu, domāju, cik tas ir mīļi. Kopā sportojam, jo te ir ideāla vieta skriešanai. Parasti palieku nedēļu. Rīgā man dzīvo mamma. Dēls visu gadu mums prasa, kad brauksim uz Kuldīgu. Viņam liekas, ka šī ir labākā vieta pasaulē. Lūkasam bija pirmā pieredze ar draugiem vieniem pašiem aiziet uz veikalu. Londonā bērnus nedrīkst atstāt vienus līdz 12 gadiem – tur nav tik droši. Dienvidlondonā, Brikstonā, kur dzīvojam, kaut gan tur viss mainās, joprojām ir diezgan riskanti – var būt arī cilvēki ar nažiem. Šeit bērniem ir daudz vieglāk justies patstāvīgiem, un tas ir ļoti svarīgi.

* 2001. gada 11. septembrī teroristu organizācija Al-Qaida nolaupīja četras lidmašīnas, ar kurām pašnāvnieki ietriecās Pasaules tirdzniecības centra Dvīņu torņos Ņujorkā, tos sagraujot, arī Pentagona ēkā un apkaimē. Bojā gāja gandrīz 3000 cilvēku. Notikums satricināja visu pasauli.
** Taliban – radikāla islāma fundamentālistu kustība, pašreizējā vara Afganistānā