Meklējot ceļu, kā nebūt konfliktā ar sevi

Keramiķe MONTA PLAUDE šajā arodā nonākusi daļēji nejauši. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā vēlējusies mācīties stikla nodaļā. Lai gan iestājeksāmenos savākts pietiekams punktu skaits, skolas direktors stikla vietā piedāvājis keramiku. Monta piekritusi, un tas novedis pie keramikas bakalaura un maģistra grāda Latvijas Mākslas akadēmijā. Pašlaik viņa savā darbnīcā bijušajā Latvijas keramikas Padures ražotnē vada meistarklases un palēnām attīsta zīmolu BoLu Ceramics.

Kāda ir tava ikdiena?

Keramikai veltu tādu kā pusslodzi. Es darbnīcā nepavadu pilnas dienas kā standarta darbā no 8.00 līdz 17.00. Ļoti novērtēju to, ka man ir iespēja un privilēģija savu darba laiku organizēt pašai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par pašnodarbināto, – lai neviens man neteiktu, kur un kad jābūt.

Nesen beidzu darboties sociālajā projektā Proti un dari, kur konsultēju jauniešus ar sadzīviskām grūtībām. Daļu dzīves paņem dārza darbi un īpašuma uzkopšana. Vēl daļu laika esmu keramikas darbnīcā. Esmu eksperimentos, jo savu ceļu līdz galam vēl neesmu atradusi. Bet vadu diezgan daudz meistarklašu, kaut gan ar reklamēšanu neesmu aizrāvusies. Cilvēki mani kaut kā atrod, un interesanti, ka ne tikai no Kuldīgas, bet arī citām pilsētām. Tikko bija meistarklase 40 kāzu viesiem. Liels izaicinājums: sagatavošanās laikietilpīga, viss rūpīgi jāizplāno. Jaunais pāris to bija iecerējis gan kā piemiņu sev, gan kā laika aizpildīšanu starp ceremoniju un viesu namu. Secināju, ka labai meistarklasei tāds skaits ir pārāk liels. Tikai uz mirklīti paspēju pieiet pie katra. Optimāls skaits būtu ne vairāk kā desmit. Man gan nav striktu laika ierobežojumu, jo idejas un temps ir atšķirīgs. Ierobežojot laikā, es atņemtu iespēju izpausties. Parasti tās reizes, kas ievelkas, ir jaukas, jo bieži nāk komplektā ar jaukām sarunām.

Es pati taisu auskarus un traukus. Izmantoju keramikas rūpnīcā pieejamās ģipša formas un interpretēju pa savam. Par spīti tam, ka keramiku mācījos daudz gadu, saprotu, ka daudz ko vēl nezinu, tāpēc jāeksperimentē, bet tas paņem laiku. Man ir svarīgi meklējumos nenonākt konfliktā ar sevi: vizuāli vēlos atrast vidusceļu starp to, kas patiktu gan citiem, gan pašai.

Kā vispār nonāci līdz keramikai?

Mācījos Kuldīgas mākslas skolā. Māksla bija veids, kā aizmirsties, aizbēgt no realitātes. Tā mani nomierināja, jo acīmredzot, jauna būdama, biju trauksmainas dabas. Nav tā, ka jau tolaik būtu jutusi, ka keramika ir mans ceļš. Pēc pamatskolas gribēju vidi mainīt, būt prom no Kuldīgas – aizgāju uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu. Stājos stikla nodaļā, pretendentu bija daudz. Direktors aicināja keramikas nodaļā. Laika gaitā par to ļoti priecājos, jo izrādījās, ka tur darbošanās ir daudz vairāk. Man tas šķiet milzīgs pluss, ka varu savas idejas novest līdz taustāmam rezultātam.

Kas ir vērtīgākais, ko skolas tev devušas?

Vidusskolā attīstīju disciplīnu, jo citādi nevarēja – ļoti daudz jāmācās. Tas vēlāk noderēja. Varbūt izklausās lielīgi, bet man piemīt labas organizatores spējas, kas veidojušās tā kā piespiedu kārtā. Apguvu zināšanas par materiāliem un tehnikām – keramikā to ir daudz. Jāzina, kā tās sadarbojas. Katrai idejai un materiālam jāpielāgojas. Skola uztrenē spēju sajust materiālu individualitāti un izmantot to savā labā. Domāju – tiem, kuri keramiku sāk apgūt pašmācībā bez zināšanām, ko iedod skola, varētu būt grūti.

Tev ir pieredze arī pedagoģijā.

Jā, deviņu gadu pieredze. Mācīju visu ko – no keramikas līdz zīmēšanai, gleznošanai un kompozīcijai, turklāt vairākās izglītības pakāpēs: vispārizglītojošajā skolā, profesionālās ievirzes skolā un interešu izglītības iestādē. Vidusskolā mācīju porcelāna dizainu.

Vai tev ir arī pedagoģiskā izglītība?

Mākslas akadēmijas maģistrantūrā apguvu pedagoģijas kursu. Tas ļauj strādāt par skolotāju, taču šaurā rāmī – tikai specialitātē. Nedrīkstu mācīt citu priekšmetu vai būt par audzinātāju.

Ko darbs skolās iemācīja par sevi un citiem?

Pirmais, kas nāk prātā: man nepatīk troksnis. Otrs: lai arī bērni man joprojām ļoti, ļoti patīk, tas nenozīmē, ka varu ar viņiem strādāt lielā skaitā. Varbūt varu, bet tas nesagādā gandarījumu. Vispārizglītojošā skolā grūti veidot individuālu saikni, bet es esmu uz niansēm, nevis vispārīgu komunikāciju vērsts cilvēks. Ātri jūtos izsmelta, jo nesaņemu atpakaļ emocionālo saikni, kas man no bērniem vajadzīga. Tāpēc vislabāk man patika interešu izglītībā – bērnu un jauniešu centrā. Mazāks ātrums un vairāk iespēju komunicēt. Nav mazsvarīgi, ka tur nāca tie, kuriem bija interese.

Ja kādu mācītu tagad, darītu to ar pavisam citu pieeju. Man tolaik pietrūka izglītības par cilvēka psihi – nebiju dzīvē tik tālu vēl tikusi. Tagad uz bērnu uzvedību skatos citādi – daudz saprotošāk. Pedagoģijā pavadītajos gados nedomāju, ka vēl atgriezīšos pie keramikas, jo tā kaut kā aizmirsās – šķita, ka vairs nav daļa no manis.

Kā atgriezies?

Principā skolā izdegu, jo kādu laiku strādāju pusotru slodzi, man bija 40–45 kontaktstundas nedēļā. Domāju: pamainīšu vidi, varbūt jutīšos labāk. Gadu nostrādāju Kuldīgas novada pašvaldībā par mākslinieci, bet tā galīgi nebija mana vieta. Iestājās izmisums, jo nebija ne jausmas, ko darīt tālāk. Bija arī grūti no ārkārtīgi aktīva posma pārslēgties uz to, ka pēkšņi no rīta nekur nav jādodas. Nolēmu iestāties Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma restaurācijas programmā. Pēc pusgada pametu, taču kursā iepazinos ar Laidu muižas apsaimniekotāju Ingu Bermaku. Viņa piedāvāja padarboties tur keramikas darbnīcā. Priecājos, ka piekritu. Tā kādu laiku divas reizes nedēļā uz turieni braucu. Kad radās vajadzība pēc klasiskām ģipša formām, iedomājos, ka tās var dabūt Padures vecajā ražotnē, – sazvanīju īpašnieku (Mārtiņu Puķi – red.). Viņš izveda ekskursijā pa ražotni, un beigās vienojāmies arī par telpām darbnīcai. Pagāja aptuveni gads, kamēr abi ar manu foršo vīru Robertu darbnīcu izremontējām. Izmantojām daudz no tā, ko atradām. Atjaunojām, ņēmām mēbeles un plauktus, pielāgojām visu, ko vien varējām.

Kas keramikā aizņem visvairāk laika, bet no malas ir vismazāk redzams?

Cilvēki nenovērtē, jo neredz, ka apmēram trešdaļa laika jāpavada pie izlietnes tīrot un mazgājot. Gan videi, gan darbarīkiem vienmēr jābūt tīriem, lai pēc tam netīrs nebūtu rezultāts. Kaut kādas masas vienmēr jāpārkāš, spaiņi jāmazgā. Instagramā maz parādās tas, cik patiesībā netīrs ir šis darbiņš. Daudz laika paņem arī monotonie darbi, piemēram, virsmu slīpēšana.

Keramikā rezultāts ne vienmēr ir paredzams. Vai tas palīdz sadzīvot ar domu, ka arī dzīvē visu nevar kontrolēt?

Jā, manai personībai tas ir ļoti sarežģīti. Šķiet, visu mūžu to mācīšos. Keramikā, pateicoties arvien lielākai pieredzei, var paredzēt aizvien vairāk. Man galva pilna dažādiem scenārijiem: kaut ko darot, domāju, kas var noiet greizi, bet diezgan bieži jau spēju no tā izvairīties. Neparedzamība ir eksperimentos, bet keramikā tā nerada tādu trauksmi kā personīgajā dzīvē. Varbūt materiālām lietām nepiešķiru tik lielu nozīmi. Mākslinieciskie eksperimenti drīzāk aizrauj. Ja kaut kas neizdodas, analizēju un meklēju risinājumus.

Kur meklē idejas darbiem?

Es nemeklēju. Man galvā daudz ideju – nespēju visas attīstīt. Brīžiem uztraucos, jo bail, ka aizmirsīsies. Visbiežāk, kaut ko darot automātiski, rodas nākamā doma, tai seko nākamā – tādi atvasinājumi. Esmu sava radošā procesa sākumā – varbūt, ja to dara ilgi, ideju sāk trūkt. Tagad vienkārši mēģinu radīt skaistumu, kas pašai varētu patikt.

Kas pēdējā laikā patiesi interesējis?

Pēdējā aktualitāte noteikti ir sevis izzināšana. Lai pati sev palīdzētu, esmu tik daudz grāmatu izlasījusi un podkāstu noklausījusies! Vienā brīdī pat apsvēru domu: ja būtu resursi, gribētu studēt psiholoģiju. Mēs visi esam tik līdzīgi un vienlaikus unikāli.