Aizvien mazāk skolu, tālāks ceļš pēc izglītības

Šoreiz rakstu sērijā Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas stāstām par to, cik sarežģīti nokļūt skolā ir lauku bērniem un kā tas viņu ikdienu ietekmē.

Skolēniem, kuri dzīvo tajos pagastos, kuros skolu vairs nav, rītos jāceļas pat pirms 6.00, lai līdz tuvākajai mācību iestādei nokļūtu. Savukārt, lai pēc stundām un pulciņiem tiktu mājās, citviet skolēnu un sabiedriskā transporta kursēšanas laiks nav visiem izdevīgs. Šogad slēgtas skolas Kabilē un Ēdolē, un šo divu pagastu bērniem ir jauna darba kārtība un vide. Noskaidrojam, kās tas ietekmē audzēkņu un vecāku dzīvi.

Jāceļas agri, jābrauc pa meža ceļu

Daļa Kabiles bērnu šogad mācības sākusi Vārmes pamatskolā, daļa – Kuldīgā. 13 audzēkņu uz Vārmi ik rītu dodas ar skolēnu autobusu, bet citi uz Kuldīgu brauc ar sabiedrisko transportu, kas no Kabiles centra atiet jau 7.20.Kurzemniekskopā ar kabilniekiem no rīta brauca ar Vārmi.

BĒRNU PAVADA LĪDZ PIETURAI

Kabilniece Iveta Gaspare savu dēlu Mārci, kurš Vārmes pamatskolā iet 7. klasē, ik rītu pavada uz pieturu pagasta centrā, autobusu sagaidot 7.35. Šoruden jāceļas pusstundu agrāk: „Piecelties var. Atpakaļ no Vārmes autobuss brauc 16.00. Ja pēc skolas iet uz kādām nodarbībām, tas nesanāk vēlu, vienīgi ceļš diezgan ilgs. Viņi brauc cauri mežam un kādas 40 minūtes. Kad Mārcim ir florbola treniņi, citreiz uz autobusu nevar paspēt. Tad es braucu pakaļ. Manu ikdienu tas īsti nemaina. Strādāju Kuldīgas sociālajā dienestā, un Kabilē esam tikai no rīta un vakarā. Mārcim ļāvām izvēlēties, kādā skolā šogad grib iet – Vārmē vai Kuldīgā. Viņš izvēlējās Vārmi, jo tur mācības sāka daudzi klasesbiedri.”

Pats puisis stāsta, ka katru rītu autobuss ir gandrīz pilns un ir gadījies, ka visiem sēdvietu līdz skolai nepietiek un bijis jāsaspiežas, jo pie Vārmes iekāpj vēl vairāki bērni. Kabiles skolas pietrūkstot, sevišķi audzinātājas Irinas Graudiņas, bet zēns turpina iet viņas vadītajā Kabiles mazpulkā, kas pēc skolas slēgšanas vēl pastāv.

PĒC STUNDĀM IESPĒJU MAZLIET VAIRĀK

Sofija Balode mācās 6. klasē: „Man piecelties nav grūti. Es pēc skolas eju korī un dejās. Otrdienās koris beidzas 20 minūtes pirms autobusa, dejas – kādas 40 minūtes pirms. Kabilē kora nebija. Gāju dejās, bet tās nebija kā skolas pulciņš. Man Kabiles skolas pietrūkst. Tagad klasē esam 14, Kabilē bijām septiņi vai astoņi. Nav pierasts pie lielākas klases. Kāds no bijušajiem klasesbiedriem mācās Kuldīgā. Sākumā arī es tur gribēju, bet padomāju un sapratu, ka pilsētā būs grūtāk iejusties.”

4. klases skolnieki Emīls Jēkabsons un Adrians Vīksna saka – Vārmē patīkot. „Te audzinātāja jaukāka,” uzskata Adrians. Vārmē abi spēlē florbolu – Kabilē tādas iespējas nav bijis. Adrians agrāk gājis robotikas pulciņā, un tāds esot arī Vārmē. Klasē ir 11 skolēnu. „Kabilē bijām pieci. Vārmē no tiem esam trīs, divi mācās Kandavā,” saka Emīls. Tagadējo skolu izvēlējušies paši, saka Adrians: „Likās, ka Vārmē būs vieglāk un no rīta varēs nedaudz ilgāk pagulēt. Es ceļos 7.00.” Emīls mostas 6.30.

„Es ceļos piecos, lai varētu paspēt sataisīties. Dzīvoju Kabilē,” atklāj 6. klases audzēkne Odrija Butkus. Pēc stundām viņa dejo tautas dejas un dzied korī. Arī Kabilē dejojusi: „Abās skolās ir normāli. Mēs no Kabiles tagad te mācāmies pieci. Pati izdomāju nākt te. Kuldīgā 9. klasē mācās mana māsa Nelda. Domāju, ka viņai būtu grūtāk, ja mēs uz skolu brauktu kopā, jo otrai būtu jāpielāgojas ar laikiem. Viņa no mājas parasti iziet 7.00.”

MARŠRUTS GARŠ UN BEDRAINS, BAŽĪJAS, KĀ BŪS ZIEMĀ

Skolēnu autobusa šoferim Andrim Vaivaram pirmā pietura 7.10 ir uz Sabiles ceļa Upmaļos. Pie skolas autobuss piestāj ap 8.15. Viņš piekrīt, ka ceļš cauri mežam ir diezgan bedrains, bet izbraukt varot, un vecāki par ceļa kvalitāti neko neesot teikuši. Par šoferi A.Vaivars strādā vairāk nekā 30 gadus: „Sāku kolhoza laikā, vēlāk viss juka un bruka un braucu, kur varēju. Šis ir lielākais autobuss, ko esmu vadījis. Pēdējos gados vedu tikai Vārmes bērnus. Arī tad vajadzēja izbraukt diezgan agri, un tāpat bija jāved diezgan daudz bērnu. Laiks tagad apmēram tāds pats, tikai maršruts šoruden atšķiras. Pieturas neesmu skaitījis, bet visus bērnus uz pieturām vecāki atved laikā. Ja kāds apslimis, vecāki man atsūta īsziņu, lai nemaz nebraucu un negaidu.”

Šoferis nedaudz bažījas, cik izbraucams šis maršruts būs ziemā: „Kā būs, kad sapūtīs sniegu un ceļš būs aizsalis. Līdz šim nav bijis tā, ka autobuss saslīdētu, būtu nelaimes gadījumi. Kāda riepa ir nolaidusi gaisu, bet tūlīt nomainīta. No rīta braucot, gadās kādu meža zvēru redzēt, un jāuzmanās, lai neizskrien uz ceļa.”

Uz mājām bērni tiek vesti 15.40 un Kabilē ir pēc 40 minūtēm: „Citreiz kāds, kuram pulciņš ieildzis, ir nedaudz jāpagaida. Parasti gan visi ir laikā.”

No Kuldīgas visiem nav izdevīgi

Sabiedriskais autobuss no Kabiles Kuldīgas autoostā iebrauc 7.50. Mācības sākas 8.30. Tie kabilnieki, kuri mācās V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 9. klasē, Kurzemniekam atzina: tas ir labs laiks, lai paspētu aiziet un nebūtu jāsteidzas, bet, lai tiktu mājās, tad gan citreiz iznāk steigties, jo jāpaspēj uz 15.15 vai arī jāgaida divas stundas līdz vēlajam autobusam.

KAD PULCIŅI, PASPĒT GRŪTĀK

Nelda Kuldīgā mācās trešo gadu: „Visi gāja prom, jo jau iepriekš runāja, ka drīz skolu slēgs ciet. Tāpēc arī es atnācu te. Negribēju palikt klasē ar diviem trim bērniem.” Mācoties Kabilē, cēlusies 8.00, bet tagad jāceļas 6.00: „Es jau esmu pie šāda ritma pieradusi un izgulējusies.” Megija Kuštane ceļas pat 5.50: „Kabilē no mājām izgāju 8.15, jo pa 15 minūtēm ar kājām varēju aiziet.”

Abas meitenes mācās V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā: „Kad mums ir astoņas stundas, uz autobusu 15.15 paspēt nevaram un tad līdz 17.30 jāgaida vēlais autobuss. Tad sanāk tā tupi sēdēt un gaidīt. Kad mums ir septiņas stundas, paspēt varam, jo skola beidzas 14.45, bet arī jāpasteidzas.” Megija dzied ansamblī Vārdi un secina, ka tajās dienās autobusa laiks nav izdevīgs: „Pulciņš sākas 16.00 un beidzas tieši tad, kad atiet vēlais autobuss. Tad jāgaida tētis, lai atbrauc pakaļ, un mājās esam tikai pēc 18.00.”

Gustavs Blinds Kuldīgā mācās piekto gadu un no rīta ceļas 6.40: „Pārgāju uz skolu šeit, lai vieglāk apmeklēt sporta treniņus. Tie man parasti iet līdz pieciem, un uz vēlo autobusu paspēju. Kad treniņu nav un stundas beidzas agrāk, tad iznāk gaidīt autobusu 15.15. Līdz tam sēžu autoostā.”

AR LIKVIDĀCIJU BIJA RĒĶINĀJUŠIES

Zemnieku saimniecības Salmiņi īpašnieka Austra Božes bērni mācās V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 2. un 8. klasē. No mājām uz autobusa pieturu viņš tos ved pats: „Ceļamies 6.00. Līdz Kabiles centram mums ir desmit kilometru. Pēcpusdienā, kad viņi brauc atpakaļ, mēs braucam uz Kabili pakaļ. Citus vakarus, kad ir pulciņi un viņi uz autobusu vairs nepaspēj, tad mums sanāk braukt pakaļ uz Kuldīgu. Kad dēls vēl gāja lidmodelisma pulciņā, brauca ar Sabiles autobusu, jo pulciņš beidzās ļoti vēlu. Meita iet dejošanā, bet lielākoties jau ar autobusu atpakaļ tiek.

Pagājušogad Kabilē 1. klasi neatvēra, tāpēc meita uzreiz sāka iet skolā Kuldīgā, un, lai abi būtu kopā un meitai drošāk, arī dēls, kurš mācījās Kabiles skolā, pārgāja uz Kuldīgu. Mēs jau sapratām, ka skolu kaut kad likvidēs, bet tas, ka pēdējo gadu bērnu bija tik maz, domāju, vairāk ir Kuldīgas novada domes vaina. Iedzīvotāju sapulcē vecākus sabiedēja, un daudzi jau tūlīt izlēma bērnus sūtīt uz kādu Kuldīgas skolu. Uz Vārmi vest daudzi negrib, turklāt attālums ir gandrīz tikpat, bet uz Vārmi ceļš ļoti slikts, un tur pēc stundām iespējas bērniem ir mazas.”

VIEDOKĻI

Jauna vide un agrāki rīti psiholoģiski ietekmē

Ģirts Buivids, psihologs:

– Kad tuvējā skola tiek slēgta vai pievienota lielākai, mainās mācību vieta, daļai bērnu jāceļas agrāk, jāpielāgojas autobusu grafikam un vairāk laika jāpavada ceļā. Vakarā joprojām gaida mājasdarbi, bet atpūtai un ģimenei laika paliek mazāk. Lielāka skola var piedāvāt plašākas mācību un interešu izglītības iespējas. Tomēr, vērtējot pārmaiņas, jāņem vērā bērna dienas ritms no pamošanās līdz brīdim, kad viņš atgriežas mājās. Nogurums ne vienmēr izskatās pēc miegainības. Tas var izpausties kā grūtības koncentrēties, aizkaitināmība, nevēlēšanās pildīt mājasdarbus vai atteikšanās no agrāk iecienītām nodarbēm. Ja šīs pārmaiņas saglabājas, vecākiem un skolotājiem ir vērts vispirms noskaidrot, kāds ir bērna miegs un ikdienas ritms, nevis uzreiz secināt, ka viņam trūkst motivācijas. Jāpierod arī pie jaunās skolas. Tam, kurš nāk no mazas klases, lielāks skolēnu skaits, nepazīstami pedagogi un jauna kārtība var radīt nedrošību. Tāpēc pirmajās nedēļās īpaši svarīgi ir vienkārši jautājumi. Vai bērns zina, pie kā vērsties, ja apjūk? Vai ir izdevies iepazīties ar kādu klasesbiedru? Vai jūtas droši arī starpbrīžos, ne tikai stundās? Bērniem ar mācīšanās, attīstības, kustību vai maņu grūtībām pārmaiņas jāplāno individuāli. Pirms mācībām kopā ar bērnu vēlams iziet jauno maršrutu, apskatīt skolu un iepazīties ar to cilvēku, kurš viņu sagaidīs vai palīdzēs grūtā brīdī. Skolai un vecākiem savstarpēji jāpārliecinās, ka atbalsts būs arī turpmāk.

Arī pašam bērnam ir svarīgi zināt: ja pēc garas dienas ir noguris vai jaunajā skolā vēl nejūtas savējais, par to drīkst un vajag runāt. Pierašana pie pārmaiņām prasa laiku. Palīdzēt var vecāki, skolotājs vai cits pieaugušais, kuram viņš uzticas. Pašvaldībām, plānojot pārvadājumus, jāvērtē faktiski ceļā pavadītais laiks, ne tikai attālums līdz skolai. Skolai jaunpienācējiem regulāri jāapjautājas par pašsajūtu, savukārt vecākiem laikus jāziņo, ja jaunais ritms bērnam ir pārāk smags. Tāda sadarbība ļauj grūtības pamanīt un novērst, pirms tās sāk ietekmēt mācības. Izglītības kvalitāte ir svarīga. Taču, lai bērns varētu skolas iespējas izmantot, viņam vajadzīgs arī labs miegs, atpūta un sajūta, ka jaunajā skolā viņš ir savējais.

Uz pulciņiem Alsungā ēdolnieki nepaspēj

Ilona Osīte, trīs bērnu mamma no Ēdoles:

– Pagājušogad mani bērni mācījās Ēdoles skolā, tagad Alsungas Mākslu pamatskolā. Vecākais dēls iet 9. klasē, jaunākie meita un dēls – 7. klasē. Bērniem nepatīk, ka tagad uz skolu jābrauc ar autobusu. Bija daudz labāk, kad skola bija tepat. Autobuss no Ēdoles atiet 8.05, un ceļš iet cauri Gudeniekiem. Īsi pirms stundu sākuma viņi ir skolā. Par skolu nesūdzas, bet brīžiem meita saka – gribētu atpakaļ uz Ēdoli. Pulciņus gan viņiem Alsungā tagad īsti nesanāk apmeklēt. Satiksmes autobuss Ēdolē ienāk 16.15, un plus mīnus līdzīgā laikā ienāk arī skolēnu autobuss. Pulciņi beidzas vēlāk, bet vēlāk uz Ēdoli neviens vairs nekursē. Tad man būtu jābrauc pakaļ pašai, bet darba dēļ izvadāt nevaru. Par to ļoti žēl. Bērni gribētu iet futbolā, jaunsargos. Viņi ir neapmierināti, jo tad, kad šie pulciņi sākas, viņiem jābrauc mājās. Par to nav padomāts.

Pati esmu gājusi Turlavas skolā un Ēdolē dzīvoju jau padsmit gadu. Tam, ka skola te tiks slēgta, līdz pēdējam brīdim neticēju. Gribēju, lai visi trīs bērni to pabeigtu šeit, bet, kā ir, tā ir. Apsvērām domu šogad laist kādā Kuldīgas skolā. Meita gribēja, bet beigās pielāgojās brāļiem. Vecākais brālis viņai ļoti svarīgs, un viņš izvēlējās Alsungu. Ja mācītos Kuldīgā, iespējams, izbraukt būtu vieglāk, jo autobusi kursē biežāk. Vēlākais autobuss, cik zinu, uz Ēdoli brauc 18.00, bet viņi arī saprot, ka tur lielāka burzma, un to viņi negribēja.

Maršrutus plāno precīzi, atbalsta blakus pagastus

Agnese Buka, Kuldīga novada pašvaldības izpilddirektora vietniece:

– Pašvaldības autobusu reisi ir pārdomāti tā, lai skolēnus laikā nogādātu katrā skolā. Gan jau kādi vecāki var teikt, ka ir neapmierināti, bet stingri ievērojam Ministra kabineta noteikumus, kas paredz, ka ceļam nevajadzētu būt ilgākam par 40 minūtēm. Ne visos gadījumos tālu dzīvojošiem bērniem tas izpildās, bet 99% tajās 40 minūtēs iekļaujas. Skatāmies, lai atbilstoši prasībām bērniem autobusos līdzi brauktu pavadoņi vai skolotāji.

Esam vienojušies, ka pārvadājumos pagasti viens otru atbalsta. Piemēram, Kabile ļoti atbalsta Vārmi un pārvadā arī Vārmes bērnus, ved arī no blakus pagastiem un Saldus novada. Līdzīga situācija ir Laidos – turienes bērnus ved uz Turlavu un Skrundas skolu. Tāpat arī Īvandes, Ēdoles un Gudenieku autobuss skolēnus nogādā līdz Alsungai. Skatāmies, lai bērniem ērti nokļūt uz tuvākajām lauku skolām.

Sabiedriskais transports no rītiem un pēcpusdienās lauku bērnus ved uz pilsētas skolām. Tā gan nav pašvaldības atbildība, bet arī tur, ja vajag, kursēšanas laiku koriģējam. Tad gan ir svarīgi skatīties ne tikai skolēnu, bet arī strādājošo un senioru vajadzības. Vispieprasītākie maršruti mūsu novadā ir Kabiles un Vārmes pusē, kur vedam bērnus arī no Tukuma novada. Tie ir visgarākie reisi. Tāpat sarežģīta ir Ēdoles bērnu nokļūšana Alsungas skolā, jo vienlaikus vedam bērnus no Ventspils novada.

Zinām, ka visi maršruti ir precīzi saplānoti pēc bērnu skaita. Neviens maršruts nav plānots ar neatļautu skaitu, un tāda situācija nedrīkstētu būt. Tas var notikt tikai tad, ja konkrētā skolā kāds pieteicās pēdējā brīdī, 1. vai 2. septembrī, jo skolēnu pārvadājumus plānojām līdz augusta beigām. Zinu, ka viens bērns pienāca klāt Alsungas pusē, tādēļ taisām vēl vienu atsevišķu maršrutu.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Cik bieži braucat ar sabiedrisko transportu? Vai kursēšanas laiks apmierina? Vai autobusos brauc arī skolēni?

Tabita Milzere no Ventspils:

– Pēdējo reizi no Ventspils uz Rīgu braucu ar Ecolines autobusu. Tur bija ļoti ērti, varēja pat kafiju dabūt – žēl, ka šī reisa vairs nav. Vēl esmu braukusi uz Liepāju un Rīgu, bet uz mazām pilsētiņām braucu ar savu transportu. Skolēnus ļoti bieži redzu, sevišķi darbdienu rītos. Visi uzvedas labi, ir kulturāli.

Baiba Zemgale no Alsungas:

– Man reizi nedēļā ar mazo autobusu no Alsungas sanāk braukt uz Kuldīgu 7.30. Nesen, lai skolēniem izdevīgāk, kursēšanas laiku mainīja. Ar mani brauc daudz skolēnu, vairāki iekāpj Ēdolē. Skolēnu dēļ autobuss ir pārpildīts sevišķi otrdienās. Pēcpusdienā ir lielais autobuss, jo tad ļoti daudz skolēnu brauc atpakaļ uz Alsungu. Esmu 2. grupas invalīde, un ir bijuši gadījumi, kad skolēni man vietu piešķir negribīgi. Esmu novērojusi, ka gados vecākiem jaunieši vietu nedod.

Egita Vekmane, kuldīdzniece:

– Pagājušogad braucu no Kuldīgas uz Jelgavu. Bija jāpārsēžas. Jābrauc līdz Rīgai un tad jāgaida autobuss līdz Jelgavai vai arī jābrauc līdz Saldum un jāgaida autobuss uz Jelgavu. Izbraucu no Kuldīgas pāri 16.00 un Jelgavā biju 21.00. Skolēnus gan autobusos bieži nemanu. Kad pati mācījos vidusskolā Kuldīgā, braucu ar autobusu no Ventspils puses. Iekāpu 7.00 un 7.30 biju Kuldīgā.

Velta Mērija Grīnberga no Kuldīgas:

– Paretam braucu no Kuldīgas uz Skrundu. Mani laiks apmierina, parasti braucu 17.15. Tad brauc arī skolēni uz mājām. Daudzi izkāpj Raņķos un citur pa ceļam. Visi uzvedas ļoti labi, ir pieklājīgi.

Ināra Iesalniece no Mežvaldes:

– Es braucu diezgan bieži. Parasti 10.00 vai 9.00 no rīta, un tad skolēnu nav. Ar autobusu laikiem mums paveicies, jo kāds iet ik pa stundai. Citreiz ar lielo satiksmes autobusu braucu uz Rīgu. Tad vairāki skolēni no Kuldīgas brauc līdz Rendai.

Ināra Ventaskraste no Dienvidkurzemes novada:

– Braucu 7.00 no Dunalkas pagasta uz Grobiņu strādāt. Arī skolēni brauc uz Liepāju. Mums ir arī skolēnu autobuss, kas aizved uz Kapsēdes skolu, Grobiņas vidusskolu, Durbes un Vērgales pamatskolu. Uz visām pusēm! To zinu tāpēc, ka strādāju Grobiņas skolā. Ja braucu ar skolēnu autobusu, tad 8.20 esmu galā. Pa tādu laiku varētu aizbraukt līdz Ventspilij vai Saldum, bet tā ir realitāte. Šodien, ja bērns dzīvo laukos, ar zināmu laiku jārēķinās, lai uz skolu tiktu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas saturu atbild SIA Jaunais kurzemnieks.

#SIF_MAF2026