Samariešu palīdzību vajag arvien biežāk

Šoreiz rakstu sērijā Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas stāstām par cilvēkiem, kuri ir līdzās tiem, kam pašiem par sevi parūpēties kļuvis grūtāk, – par Latvijas Samariešu apvienību. Viens no redzamākajiem tās darba virzieniem ir aprūpe mājās – palīdzība senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti vai smagām saslimšanām, lai viņi pēc iespējas ilgāk varētu palikt sev ierastajā dzīves vidē.

Latvijas Samariešu apvienība (LSA) ir nevalstiska organizācija, kas darbojas kopš 1992. gada un kuras darbības pamatā ir vienkārša ideja – palīdzēt tam, kurš nonācis grūtībās, neatkarīgi no viņa izcelsmes, pārliecības vai sabiedriskā stāvokļa. Samarieši sniedz sociālus, medicīniskus un izglītības pakalpojumus, sadarbojoties ar pašvaldībām un valsts institūcijām.

Pakalpojumu klāstā ir dienas centri, grupu dzīvokļi, specializētas darbnīcas un cits atbalsts. Taču aprūpē mājās svarīgākā ir palīdzība tajās darbībās, kas veselam un patstāvīgam cilvēkam šķiet pašsaprotamas, bet citam kādā dzīves posmā kļuvušas sarežģītas.

Aprūpei mājās ir četri līmeņi – no dažiem apmeklējumiem nedēļā līdz intensīvai palīdzībai. Katram tiek izveidots savs plāns. Aprūpētājs var aiziet uz veikalu, iznest atkritumus, sakārtot māju, izmazgāt veļu un pagatavot ēdienu, vajadzības gadījumā arī palīdzēt tikt galā ar higiēnu, nokļūt pie ārsta vai kārtot formalitātes.

„Aprūpe vajadzīga ne tikai slimību dēļ vien. Lielākoties vecuma dēļ cilvēks vairs netiek galā ar ikdienas pienākumiem – viņam nepieciešams roku pagarinājums,” skaidro LSA Kurzemes un Zemgales sociālo pakalpojumu vadītāja Lolita Grīnvalde.

Kuldīgā samariešu darbība sākusies 2018. gadā. Kurzemē pašlaik par 374 cilvēkiem gādā 65 darbinieki. Kuldīgas novadā palīdzību mājās saņem ap 190 senioru, par kuriem rūpējas 35 samariešu pārstāvji. Pieprasījums stabili aug. Viens no iemesliem ir sabiedrības novecošana, otrs – tuvinieku aizņemtība un dzīve citās pilsētās vai valstīs. Aprūpe arvien biežāk kļūst par veidu, kā cilvēkam saglabāt iespēju dzīvot savās mājās arī tad, kad vienam pašam ikdiena kļuvusi par sarežģītu.

Pati LSA šo pakalpojumu nepiešķir. Katra cilvēka situāciju izvērtē sociālais dienests, nosaka aprūpes līmeni un izveido plānu, un pašvaldības uzdevumā samarieši šo sociālo pakalpojumu sniedz. Kuldīgas pusē veiksmīgā sadarbība ļauj to sākt ātri – pēc pieprasījuma dažu dienu laikā.

JĀIEGŪST UZTICĪBA

Svarīga šī darba daļa ir arī tā, ko pienākumu sarakstā nevar ierakstīt. Aprūpētājs Andis Jurenovskis stāsta, ka gandrīz katrā darba dienā sastop tos, kuriem vajag ne tikai praktisku palīdzību, bet arī sarunas. Kāds ir klusāks, cits grib izstāstīt visu, kas noticis kopš iepriekšējā apmeklējuma: „Jāiegūst uzticība. Ne ar visiem tas iespējams vienas vizītes laikā.” Andis pamanījis, ka īpaši sarunas iecienījuši pensionētie skolotāji.

A.Jurenovskis šajā amatā nonācis pēc darba tirdzniecībā. Pirms gadiem sešiem pārkvalificējies, ar Nodarbinātības valsts aģentūras atbalstu apgūstot aprūpētāju kursus. Praksē bijis pie samariešiem un tur arī palicis strādāt. Kursos bijis vienīgais vīrietis. „Darbs reizēm ir fiziski smags, ir situācijas, kurās tiešām vajadzīgs spēks,” viņš stāsta. Piemēram, kad uz augšējiem stāviem jāpārvieto cilvēks ratiņkrēslā vai jāpalīdz kādam piecelties pēc kritiena. Svarīgas arī prasmes. Pakritušo nedrīkst celt aiz rokām – jāzina, kā vispirms apsēdināt un tikai tad droši piecelt.

Mūsu ikdienu ietekmē tehnoloģijas, un vecāki ļaudis nav izņēmums. Atšķirība ir tāda: daļai tas nozīmē to, ka noteikti pakalpojumi nav pieejami. Dažam ir tikai podziņtelefons, citam nav interneta vai trūkst izpratnes, kā ar ierīcēm un digitālajiem pakalpojumiem apieties. Aprūpētāji ar rēķiniem un dokumentiem palīdz, taču Andis uzsver, ka biežāk vajadzētu atcerēties par tiem, kuri digitālajā vidē nejūtas droši: „Tāpēc ir noderīgi, ka telekomunikāciju, komunālo un citu pakalpojumu sniedzēji sūta rēķinus ar svītrkodiem, kurus var samaksāt veikalos. Cilvēki, kuri veselības problēmu dēļ nevar aiziet, iedod mums naudiņu, un mēs to izdarām viņu vietā.”

EMOCIONĀLI SMAGS DARBS

Samarieši cenšas mazināt arī pašlaik izplatīto vientulību. Dažādos projektos senioriem tiek organizētas sarunas, palīdzība digitālo prasmju apguvē, kultūras pasākumi un izbraukumi, jo pašsajūtu ne vienmēr nosaka tikai fiziskā veselība. Dažkārt svarīgāk ir tas, lai ir, ar ko parunāt, var iziet no mājas un sajust, ka dzīve joprojām turpinās.

Ņemot vērā pašvaldības samaksāto pakalpojuma cenu, aprūpētāju mēnešalga lielākoties ir valstī noteiktā minimālā alga. Visiem ir pilnas sociālās garantijas un nelaimes gadījumu apdrošināšana. Ja kādā mēnesī strādāts vairāk, pienākas piemaksa, taču vadītāja norāda – ja laiku saplāno pareizi, pārslodzes neesot: „Tie, kas jau gadiem iestrādājušies, darbojas diezgan mierīgā ritmā.”

Samarietim svarīga gan profesionālā sagatavotība, gan paša raksturs. Pirms darba ikviens tiek pabrīdināts, ka viegli nebūs. Pieredzējušie kolēģi izstāsta arī ēnas puses, lai jaunais darbinieks pēkšņi nebūtu nepatīkami pārsteigts. Organizācijai ir profesionālās pilnveides centrs, kurā māca aprūpi, higiēnu un ergonomiku. Taču L.Grīnvalde uzsver, ka ar zināšanām vien nepietiek: „Jābūt arī sirsniņai.” Tā kā aprūpe ir emocionāli smags darbs, būtisks ir kolēģu un vadītāju atbalsts sarežģītās situācijās.

Palīdz saglabāt pašcieņu

Samariešu Sandras Leitānes un Anda Jurenovska diena sākas ar veikala apmeklējumu, lai sagādātu vajadzīgo. Maršruts ved uz Upīškalnu pie Astras Cimermanes, Ainas Āboliņas un Gunāra Leimaņa.

Pie Astras kundzes kāpjam uz trešā stāva dzīvokli. Viņai jau 25 gadus jāsadzīvo ar artrītu, bijušas vairākas operācijas. Grūtāk esot no rītiem un sliktos laikapstākļos – ir muskuļu sāpes, negaisa laikā pat līdz sliktai dūšai. Grūti arī pavasaros un rudeņos, kamēr kokiem plaukst un krīt lapas. Samarieši te brauc divas reizes nedēļā: aizved pārtiku, palīdz mājas darbos, iznes atkritumus, kādreiz palīdz iziet ārā. Tā kā slimības dēļ nācies sākt diētu, svars ļoti krities un vajag jaunu apģērbu: „Labi, ka ir tāda Sandriņa, kas mani apmēra un nopērk jaunas drēbes, jo viss par lielu.” Andis norāda, ka Astras kundze pati cenšas padarīt, cik vien var. Lēnām, pa vienai istabai tīra mājokli un, lai gan trepes ir stāvas, joprojām iziet ārā arī bez palīdzības.

Viņa stāsta: „Katru dienu nesanāk, bet cenšos tomēr iet, cik vien varu, jo uz gultas negribu palikt – saprotu, ko tas nozīmē. Es esmu kopusi tēvu, kuram kāju noņēma. Kad aizbraucu uz pilsētu un jādodas kaut kur iekšā, eju ar kruķiem vai pieķeros Andim pie rokas. Bet tā, redz, lejā mana Volga stāv – staigulis. Ar to līdz dārzam varu aiziet.”

Kundze atzīst, ka pieņemt palīdzību nav bijis viegli, jo visu mūžu viņa rūpējusies par citiem. Pagrieziena punkts izrādījies tas, ka vairākas reizes pagalmā pakritusi un kaimiņiem nācies palīdzēt piecelties. Arī radiniekiem nemitīgi lūgt atvest pārtiku kļuvis sarežģīti: „Sāku saprast, ka tā varam sabojāt attiecības.” Samariešu palīdzība ļauj ne tikai saņemt atbalstu, bet arī saglabāt pašcieņu: „Šis ir variants, kā cilvēks nejūtas pazemots. Lai Dievs un valdība stāv klāt, ka šis pakalpojums vienmēr būtu pieejams!”

Astras kundze novērtē ne tikai to, ka kāds atved vajadzīgo vai palīdz mājas darbos. Viņa uzsver, ka aprūpētāji ir mācīti un zina, kā rīkoties tajās situācijās, kurās pašai trūkst pārliecības. Aprūpētāja Sandra līdztekus nefroloģes ieteikumiem palīdzējusi saprast, kā pēc veselības problēmām mainīt uzturu un ko labāk neēst. Citā reizē kundze nav zinājusi, vai pašsajūtas dēļ jāsauc ātrā palīdzība, tāpēc piezvanījusi Andim pēc padoma: „Tas uzreiz liek justies pasargātai un mierīgākai.”

Tādu palīdzību viņa īpaši novērtē tāpēc, ka bērni dzīvo tālu, bet citi tuvinieki nevar būt līdzās. Samarieši zina, kā vecam cilvēkam palīdzēt, un prot pievērst uzmanību tam, kas citiem paslīd garām. „Jaunie nespēj vecu cilvēku līdz galam saprast,” Astra saka, minot telefona zvanus: lai līdz ierīcei tiktu, viņai vajag ilgāku laiku. Ja pēc pāris pīkstieniem zvans pārtrūkst, viņa zina, ka tas ir jaunāks cilvēks. Ja zvana ilgi, visticamāk, kāds no samariešiem.

„AP 11.00 SĀKU SKATĪTIES PULKSTENĪ”

Dodoties pie Ainas Āboliņas, iegriežamies pa celiņu, kas ceļmalas krūmos teju nav pamanāms. Māja, kurā mīt guļošā kundze, ir ārkārtīgi bēdīgā stāvoklī: daļa sabrukusi, atlikusī daļa pārvilkta ar plēvi, lai kaut cik pasargātu no laikapstākļiem. Labā ziņa – iespējams, rudenī varēs pārcelties uz dzīvokli pilsētā.

Samariešu palīdzību Ainas kundze saņem kopš jūnija. Līdz tam pa māju pārvietojusies ar ķeblīti, taču veselība pasliktinājusies tik ļoti, ka sākusi krist un vairs nav spējusi piecelties. Tā kā viņa dzīvo viena, atbalsts ir svarīgs. Samarieši brauc rīta pusē vai ap pusdienlaiku, bet vakaros kundzi apciemo krustmeita. Aprūpētāju ziņā ir uzsildīt ēdienu, uzvārīt kafiju, piekārtot mājokli un palīdzēt ar higiēnu, divas reizes gadā nomazgāt logus. Ja vajag, pieskata kaķeni Mīcīti, kura mēdz doties ilgās pastaigās un pēc pāris dienām atgriežas ar kavalieru baru, kas trobelējas pa māju.

Ainas kundze palīgus gaidot: „Ap 11.00 jau sāku skatīties pulkstenī. Zinu, ka pirmdienās un piektdienās būs drusku vēlāk nekā parasti. Ilgi neuzkavējas, jo jāskrien pie nākamajiem.” Svarīga ir ne tikai praktiskā palīdzība, bet arī sarunas: „Sandriņa man dikti laba, ļoti jauki ar mani aprunājas.” Brīvdienās reizēm iegriežoties kaimiņu zēni – uzvārot kafiju vai palīdzot, ja niķojas televizors.

PRIEKU SAGĀDĀ ANEKDOTES

Tālākais ceļš aizved pie Gunāra Leimaņa, kurš lauku mājā dzīvo viens ar sunīti. Samarieši turp dodas gadus trīs. Aprūpe sākta pēc acu operācijas. Visvairāk jāpalīdz nokļūt līdz veikalam un atpakaļ. „Bet vispār jau ne no kādas palīdzības neatsakos,” Gunārs nosmej. Darbinieki arī savāc un aizved izmazgāt veļu, piekārto māju, reizēm parūpējas par sunīti. Andis atzīst, ka Gunāra kungs ik pa brīdim jāmotivē dažādām darbībām, piemēram, iedzert izrakstītās zāles. Šovasar veselības problēmas saasinājušās: bijusi spēcīga aizdusa, un reiz nācies izsaukt ātro palīdzību. Slimnīcā pavadījis piecas dienas. „Uzlika skābekļa aparātus, bija jāelpo,” viņš īsi atceras. Taču vīrs esot uz jokiem – Andis uzdāvinājis kalendāru ar anekdotēm, tās Gunārs ar prieku lasot un atstāstot citiem.

VIEDOKĻI

Pakalpojuma saņēmēju skaits katru gadu aug

Elvīra Kursīte, Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vecākā eksperte:

– Aprūpe mājās ir pašvaldības funkcija. Sociālais dienests izvērtē iesniegumus un izlemj, kādu piemērotāko pakalpojumu piešķirt. Labklājības ministrija apkopo pašvaldību iesniegtos valsts statistikas pārskatus par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību. Latvijā pagājušajā gadā aprūpi mājās saņēma 20 024 cilvēki. Nav ziņots, ka kādā pašvaldībā uz to būtu rinda. Saņēmēju skaits ar katru gadu pieaug, un tiek prognozēts, ka pieprasījums augs vēl, lai gan ne tik strauji kā iepriekšējos gados. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts, ka klientam un viņa apgādniekam ir pienākums par sociālo aprūpi un rehabilitāciju samaksāt. Ja viņi to nespēj, izmaksas sedz pašvaldība. Trūcīgas personas no maksas ir atbrīvotas.

Minētos pakalpojumus ir tiesīgi sniegt tikai tie, kas iekļauti Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Šīs organizācijas bieži norāda uz aprūpētāju trūkumu. Ja vajadzīga aprūpe mājās, pašvaldība, nosakot tās apjomu, ņem vērā, cik to var sniegt ģimenes locekļi, kas ar šo cilvēku dzīvo kopā, vai tie, kam ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kas mīt vienā mājoklī, vai arī pašvaldība izskata citus risinājumus. Nereti klienti izvēlas atbalstu aprūpei saņemt materiālā veidā, ja pašvaldības noteikumos tāds paredzēts.

„Pie mums ir labāk nekā citur”

Sarmīte Segliņa, Kuldīgas novada sociālā dienesta direktore:

– Mūsu iedzīvotājiem aprūpe mājās tiek nodrošināta ļoti labā kvalitātē. Pašvaldība pakalpojumu pilnībā sedz trūcīgām un maznodrošinātām personām, pārējiem – 75% no cenas. Visos novados tik izdevīgu nosacījumu nav.

Ja vajadzīga aprūpe, vispirms jāuzraksta iesniegums. Tas var būt no paša, tuvinieka vai pilnvarotas personas. Pirmā ir konsultācija ar sociālo darbinieku. Ja nav iespējas ar iesniegumu atnākt pašam vai kādu pilnvarot, sociālais darbinieks dodas uz mājām. Kopā ar iesniegumu var sagatavot arī ārsta izziņu, ka sociālo pakalpojumu saņemšanai nav šķēršļu: diagnozes var būt dažādas, un mēs no malas pilno ainu nezinām. Ļoti retos gadījumos var būt īpaši smaga psihiska saslimšana un vajadzīgs īpašs stacionārs vai kas tāds, ko ģimenes ārsts novērtē. Pirms lēmuma sociālais darbinieks jebkurā gadījumā dodas uz dzīvesvietu, lai situāciju izvērtētu.

Aprūpi mājās piešķiram četros līmeņos. Zemākais ir pirmais, kad palīdzība vajadzīga četras stundas nedēļā. Otrajā līmenī ir astoņas stundas nedēļā, trešajā – 12, ceturtajā – 16. Pastāv iespēja, ka pirmajā aprūpes līmenī palīdzību vajag vairāk, bet to var sniegt, piemēram, bērni. Aprūpes līmeņi nozīmē arī cenas atšķirību. To sociālais darbinieks ar aprūpējamo un viņa tuviniekiem pārrunā. Atbalsta apjoma un veida izvērtēšanai ir speciāla veidlapa, kurā Ministru kabineta noteikumi nosaka, kurš aprūpes līmenis pēc cilvēka spējām un vajadzībām iznāk. Tad izveidojam aprūpes plānu, lai cilvēks zina, kādu palīdzību var prasīt. Pēc tam iesaistām samariešus.

Palīdzību cilvēki saņem ātri. Sadarbība ar samariešiem ir ļoti laba. Ir pat bijis tā, ka piereģistrēt iesniegumu vēl nav paspēts, kad otrajā dienā aprūpētāji jau ir pie cilvēka. Mūsu novadā aprūpi mājās sniedz tikai šī organizācija.

Visbiežāk to nokārto tuvinieki

Zanda Zauere, ģimenes ārste:

– Manā praksē aprūpi mājās organizē māsiņas. Manā pārziņā vairāk ir parakstīt dokumentus. Tos varam sakārtot ātri – tajā pašā dienā, kad saņemam pieteikumu. Visbiežāk aprūpi kārto piederīgie, jo tie, kuriem palīdzība vajadzīga, paši nespēj atnākt. Reizēm zvana pats pacients. Vēl kādreiz to nokārto sociālais darbinieks. Izplatītākais iemesls, kāpēc aprūpe nepieciešama, ir hronisku slimību saasinājums vai smaga onkoloģija. Lielākoties pacienti ir guļoši, bet gadās arī tādi, kas pāris soļu pa istabu paspert var, taču ne vairs pilnvērtīgi par sevi parūpēties. Es bieži vien saku: „Aizejiet uz sociālo dienestu, noskaidrojiet, kā tas jums var palīdzēt! Un, ja kaut kas vajadzīgs no mums, nokārtosim.” Lielākā bēda ir par tiem, kuriem vajadzīgs pansionāts, bet vai nu nav vietas, vai iespējas par to samaksāt. Tad sociālais dienests un samarieši ar aprūpi mājās tiešām ir malači.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai zināt, kādus pakalpojumus sniedz Latvijas Samariešu apvienība? Kāda palīdzība cilvēkiem, īpaši vecākiem ļaudīm, visvairāk vajadzīga?

Marita Markēviča, kuldīdzniece:
– Jā, zinu. Emocionāli grūti ir sirmā vecumā būt vieniem, arī ar ikdienas darbiem grūtāk tikt galā. Mana mamma samariešos strādā un tādiem senioriem palīdz.

Ilze no Kuldīgas:
– Palīdz veciem un nespējīgiem. Grūtākais noteikti ir vientulība, un grūts ir tas brīdis, kad ar prātu apzinies, ka varētu vēl pats ar sevi tikt galā, bet fiziski vairs nespēj. Veciem ļaudīm bieži vien ir grūti saņemties palīdzību citam prasīt.

Regīna Linde, kuldīdzniece:
– Apmēram zinu, jo tur strādā mana meita. Viņa neko par darbu nestāsta, jo nedrīkst par to runāt. Es dzīvoju viena desmit gadus, bet viss, kas man vajadzīgs, ir tuvumā. Grūtākais ir būt vienai. Agrāk man bija liela ģimene, bet visi radi aizgāja mūžībā, un paliku viena pati.

Aldis Lapiņš, rīdzinieks, kurš Kuldīgā dzīvo desmito gadu:
– Zinu. Viņu palīdzību nekad neesmu izmantojis, bet, ja vajadzētu, informāciju noteikti meklētu internetā. Arī pats esmu seniors. Man un draudzenei ir kustību problēmas, bet paši tiekam galā. Visur izstaigāt gan vairs nevaram – tā ir lielākā problēma.

Sarmīte Volkova no Liepājas:
– Kad meita mācījās Latvijas Universitātē, kaut ko par šo tēmu rakstīja, tāpēc zinu. Man kaimiņos ir seniors, kuram ir pāri 80 gadiem, bet vēl pats staigā un var visu izdarīt. Mēs viņu pieskatām un dažreiz palīdzam ienest malku, atnest produktus no veikala. Grūtākais vienam noteikti ir tikt galā ar mājas darbiem.

Dace Zomerovska, kuldīdzniece:
– Samarieši palīdz cilvēkiem. Ja būtu vajadzība, painteresētos internetā vai pie tiem, kas viņu palīdzību izmanto. Grūtākais tiem, kuri palikuši vieni, ir prasīt palīdzību citam.