Mūzikas menedžere – atbalsta plecs un iedvesmas avots

„Mākslinieks ir kā autovadītājs, bet menedžeris sēž blakus ar karti un saka, kur nogriezties, lai nonāktu vēlamajā galamērķī,” saka Kuldīgas Kaļķu ielas radošā kvartāla jaunā mākslinieciskā vadītāja, producente LINDA ĀBOLIŅA. Viņa bijusi grupu Dagamba un Sudden Lights menedžere, strādājusi vēl citos nozīmīgos Latvijas mūzikas projektos.

Kurzemniekam Linda stāsta par lielākajiem pasākumiem un to aizkulisēm, Sudden Lights piedzīvojumiem Eirovīzijā, par to, ar kādām veiksmēm un neveiksmēm koncertu praksē saskārusies.

Kaļķu ielas kvartālā Linda rīko koncertus kopš pagājušā gada un pavasarī no Rīgas ir pārcēlusies uz dzīvi Ventas krastā Snēpeles pagastā. Bērnību pavadījusi Matkulē, beigusi Raiņa Tukuma Valsts ģimnāziju un uz Rīgu devusies tad, kad sākusi studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur iegūts bakalaura grāds kultūras teorijā un vadības zinātnē, maģistra grāds – kultūras menedžmentā un radošajās industrijās.

Sākās ar kormūziku

„Man ir divi vecāki brāļi, abi ļoti racionāli, bet mani vienmēr saistījusi mūzika. Kopš bērnības dziedāju korī un caur to arī sāku iemīlēt koncertu dzīvi. Bieži vaicāju diriģentei, piemēram, kurš kādu dziesmu diriģēs, kā mēs ko darīsim, arī citus motivēju nākt uz mēģinājumiem. Caur šīm emocijām un patiku sapratu, ka mūzikas pasaule mani aizrauj, bet mūzikas skolā nebiju mācījusies un sapratu, ka mūziķe droši vien nebūšu.

Ja nevaru būt tā, kas dzied, nolēmu palīdzēt ar organizēšanu. Kad vidusskolā dziedāju korī, zināju, ka vēlos studēt Latvijas Kultūras akadēmijā. Atceros, ka vienā lekcijā bija jāatbild uz jautājumu, kur sevi redzu pēc desmit gadiem, un toreiz rakstīju, ka gribētu, lai man ir sava koncertu aģentūra, ka gribu strādāt ar māksliniekiem,” stāsta Linda, kura pašlaik dzied Kuldīgas kamerkorī Rāte.

Jaunas emocijas šķietami izzinātā lauciņā

Studējot brīvprātīgi iesaistījusies tādos muzikālos notikumos kā Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts, Senās mūzikas festivāls, Lielā mūzikas balva un citos. „Vienmēr tā sagadījās, ka pasākumi, kuros palīdzēju, bija lieli un nozīmīgi. Sākumā darīju praktiskus palīgdarbiņus: laminēju kartītes, palīdzēju organizēt scenārija lapiņas. Pēc tam kā projektu vadītāja strādāju ar kamermūziku reģionos. Lielākoties tie bija akadēmiskās mūzikas koncerti ar kamersastāviem un orķestriem: ar orķestri Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio kori, dažādiem duetiem un trio. Bet pēc laika sāka šķist, ka neko jaunu šai nozarē vairs neiegūšu, un biju jau nolēmusi doties citā virzienā.

Viena no augstskolas pasniedzējām bija producente Leonarda Ķestere, kurai manā profesionālajā izaugsmē ir liela nozīme. Iesaistījos viņas rīkotajos pasākumos, piemēram, Rīga 2014, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Šai nozarē profesionālas attiecības bieži pārtop draudzīgās – tas ir pluss un mīnuss reizē. Kad biju nolēmusi no mūzikas nedaudz attālināties, tā sagadījās, ka piezvanīja Leonarda: grupa Dagamba meklē menedžeri. Domāju, ka mani tas īsti neinteresē, bet viņa pierunāja: „Nepieļauj savā dzīvē kļūdu! Aizej un satiecies ar viņiem! Tev tas varētu patikt, brauktu pa pasauli uz festivāliem.” Aiz cieņas pret pasniedzēju un viņas pūlēm tā pārliecināt uz tikšanos aizgāju. Grupa paaicināja paklausīties vienu koncertu, un tas mani ļoti aizrāva. Tas atvēra tādu kā pūra lādi populārās mūzikas virzienā. Pati biju pārsteigta, ka varu izdzīvot jaunas, patīkamas emocijas. Pēc koncerta uzreiz viņiem teicu – jā!”

Nebijis festivāls, cita satikšanās

„Ar Dagambu strādāju trīs gadus. Plānoju koncertus Latvijā un citur Eiropā, albuma izdošanu, lielo koncertu tolaik vēl arēnā Rīga. Ļoti daudz ko iemācījos. Tas bija tieši pirms pandēmijas, un nebija vēl sācies Krievijas karš Ukrainā. Ar grupu bijām abās šajās valstīs. Tikko Latvijā sākās pandēmijas laika pulcēšanās ierobežojumi, eksperimentēju ar pasākumu formām, un 2020. gada vasarā kopā radījām jaunu festivālu Laivā, kas notika Brīvdabas muzejā. Apmeklētāji koncertus klausījās laivās Juglas ezerā. Iepriekš Rīgā nekas tāds nebija bijis. Diezgan drīz nolēmu, ka arī šis ceļš vairs nav domāts man, jo grupas nākotni sākām saskatīt ļoti atšķirīgi. Tā gada vasarā man jau bija piezvanījusi grupa Sudden Lights, jo meklēja menedžeri un bija par mani dzirdējuši – caur pazīstamajiem kāds ieteicis. Biju nolēmusi novadīt festivālu un tālāk strādāt ar šo grupu.”

Ko grupas menedžeris dara?

„Šis darbs Latvijā prasa ļoti daudz, jo menedžeris gan plāno mākslinieku darbību, kurā ietilpst finansiālie jautājumi, sabiedriskās attiecības, mārketings un intervijas, gan rīko pašus koncertus. Mums šīs profesionālās sfēras nav tik nodalītas. Lielam māksliniekam būtu vajadzīgs vēl kāds darbinieks. Tāpat menedžeris grupai ir galvenais atbalsts – gan psiholoģisks, gan profesionāls. Šajā profesijā grūti nodalīt profesionālās attiecības no personīgām. Zūdot robežai, vienā brīdī arī darba laika robežas sāk izplūst un tā kļūst par daudz. Protams, paši esam vainīgi, ka neprotam to nodalīt un pateikt, ka sestdien ienākušu ziņu vai jautājumu atlikšu līdz pirmdienai.”

Linda iezīmē grupas radošo procesu: „Tas ir ļoti atšķirīgs. Vairākas idejas, aizmetņi ir mūziķu atvilktnītēs, un tie tapuši radošajās nometnēs. Viena dziesma no idejas līdz rezultātam parasti top mēnesi. Paiet laiks, kamēr notiek ieraksts, aranžija, pēcapstrāde. Bieži vien, kad lūdzu nodemonstrēt, kas paveikts, man atteica. Es neesmu mūziķe, un man no skices vien ir grūti iztēloties, kāds būs dziesmas pabeigtais skanējums, līdz ar to arī jēlmateriālu man nerādīja tikai tādēļ, lai neizbojātu priekšstatu par dziesmas potenciālu. Mūziķis demoversijas redz citādi: tūliņ iztēlojas, kā skanēs bungu partija, kā attīstīsies ģitāras solo. Man to iedomāties būtu grūti. Bet ir bijis tā, ka balsoju par dziesmas nosaukuma labāko variantu.”

Eirovīzija – valstiski nozīmīga pieredze

2023. gadā ar grupu Sudden Lights Linda devusies uz Eirovīziju: „Nolēmām piedalīties Supernovā, jo bija beigusies iepriekšējā albuma koncerttūre, aizvadīts veiksmīgs koncerts Hanzas peronā un bijām nolēmuši strādāt starptautiskā līmenī. Tāda saruna notika jau tad, kad sāku ar grupu strādāt, un sapratām, ka būtu labs laiks to sākt. Puiši uzrakstīja dziesmu, kurai izdevās Supernovā uzvarēt.

Latvijas skatītājam varbūt liekas, ka līdz Eirovīzijai ir daudz laika un ko tad tur tik ilgi pie viena priekšnesuma var darīt, bet tas ir ļoti komplicēts projekts, kas prasa rūpīgu sagatavošanos. Pēc Supernovas fināla bija tikai mēnesis laika, lai iesniegtu pilnībā gatavu priekšnesumu. Jāiesūta vairāku lappušu garš apraksts par to, kāda būs horeogrāfija, mūziķu novietojums uz skatuves, kādā krāsā būs tērpi, kādas frizūras un grims, lai sāktu gatavoties gaismotāji un kadra plānotāji. Arī delegācijā bija cilvēki, kas to visu darīja, komunikācijas vadītājs sazinājās ar Eirovīziju. Es kā grupas menedžere vairāk palīdzēju sagatavot dokumentus.

Šajā laikā radās atziņa, ka viss ko daru, nav tikai mans darbs – tas ir valstiski svarīgi. Veicām arī mārketinga izpēti un plānojām, kurās valstīs vēlamies ieguldīt paši savu naudu, jo uz Eirovīziju skatījāmies kā uz vienu soli grupas dzīvē. Izvēlējāmies promotēt dziesmu Baltijas valstīs, Polijā, Zviedrijā, Vācijā un Lielbritānijā un fokusējāmies arī uz tām valstīm, ar kurām kopā uzstājāmies pusfinālā. Diemžēl, lai tiktu finālā, pietrūka trīs punktu.”

Ceļ kvalitātes latiņu

No šīs pieredzes Linda un grupa ieguvusi citu skatījumu uz koncertu plānošanu: „Eirovīzijas skatuve un šovs tiek gatavots jau ar mūsu dekorācijām. Pēc mūsu norādēm algoti statisti atdarina grupu, tur rada video, kā tas izskatīsies no rīkotāju puses, un mēs vēl varam iesniegt labojumus. Šī pieredze iedeva tādu kā paraugu un mācību stundu, kā strādāt pie šoviem, videosatura, televīzijas pārraidēm, un kopš tā laika Sudden Lights

koncertu plāno ārkārtīgi rūpīgi – iziešanu, horeogrāfiju, kadrējumu, priekšnesuma uzbūvi, to, kā puiši vēlas tikt parādīti kamerās. Koncertos vienmēr ir izdomāts kāds stāstiņš vai cita pievienotā vērtība.” Visvairāk Linda lepojas ar grupas koncertiem Xiaomi arēnā un Mežaparka Zaļajā teātrī 2023. gadā: „Eirovīzijas gadā bijām atgriezušies, gribējām parādīt jauniegūtās prasmes un izteikt pateicību par atbalstu, jo šis piedzīvojums bija arī emocionāli smags.”

Pašai mīļākā grupas Sudden Lights dziesma esot Trubadūrs: „Tā ir pēdējā albuma pirmā dziesma. Lielisks miniatūrs gabals ar fantastisku attīstību! Tā manu dvēseli aizskar katru reizi, kad to dzirdu.” Linda klausās dažādu popmūziku un arī ko alternatīvu, indi noskaņu mūziku: „No latviešu mūziķiem man patīk Imants Daksis, Haralds Sīmanis, patīk doties uz festivālu Laba daba.”

Daudz atbildības, lai nepieviltu klausītājus

Lindas pieredzē bijušas dažādas situācijas, arī pārpratumi: „Koncerta norisē iesaistīti ļoti daudzi, tāpēc, lai sarežģījumu nebūtu, viss jāplāno laikus. Sudden Lights koncertu Xiaomi arēnā pagājušajā gadā plānoju divus gadus iepriekš. Bijām rezervējuši datumu, meklējām sadarbības partnerus, jo stratēģiskais uzstādījums bija gadu ilga, aktīva tirdzniecība. Arī šeit gadījās kas neparedzēts: arēna mainīja nosaukumu, un tas radīja jautājumus, ko darīt ar plakātiem, baneriem, kas jau nodrukāti.” Citu rīkotā koncertā, kur Sudden Lights uzstājās, organizatoriem gadījās problēma ar skatuves piegādātāju un tā neieradās: „Organizatori mums atrada rezerves risinājumu, kas bija daudz atšķirīgāks, nekā plānots, un domājām, vai uzstāšanos neatcelt. Grupas komandā ir daudz cilvēku, un, ja mainās skaņas un gaismu iekārtas vai to skaits, tas ļoti ietekmē skaņotāja un gaismotāja darbu, kas paveikts pirms tam. Tāpat skatuves darbinieki, komunikācijas darbinieks, kas strādā ar sociālajiem tīkliem un sadarbību. Zinu, ka tagad komandai pievienojies arī videorežisors, lai koncerti visur būtu līdzvērtīgi. No tā izriet tehniskās prasības, kas tiek nosūtītas organizatoriem.

Tās nav iedomīgas ambīcijas – tā ir cieņa pret klausītāju, kas par biļetēm maksā naudu. Apmeklētāji pēc koncerta vienmēr izdara secinājumus: grupa tik labi neskanēja, nebija īstās enerģijas. Bet cilvēki bieži neiedomājas, ka tas nav atkarīgs tikai no mākslinieku snieguma vien.”

Dabai labvēlīgāk

Vai pēc tādas pieredzes Linda spēj koncertus izbaudīt, nedomājot par tehniskiem vai plānošanas jautājumiem? „Ir grūti atslēgt prātu no racionālas analīzes, un vairākos koncertos, ko apmeklēju, esmu arī vīlusies. Bieži meklēju labas, neredzētas skatuves vai koncertvietas. Latvijā ir situācijas ar maksāšanu, piemēram, par grupas suvenīriem. Citur Eiropā man patīk tāda prakse, ka tiek izmantota nevis nauda, bet čips, kas iestrādāts aprocē. Pie čipu aparāta to var uzpildīt un pēc tam norēķināties koncerta teritorijā. Tagad aktuāla tēma ir depozīta glāzes. Latvijā pasākumu rīkotājiem pagaidām tā nav obligāta prasība, bet man patīk domāt par zaļu, ilgtspējīgu pieeju, lai pasākumu industrija neiznīcina mūsu mīļo māti dabu.”

Ar ko tik nav jārēķinās!

„Jāaizdomājas, ka arī apmeklētāji plāno savu laiku un uz koncertiem vai festivāliem brauc no dažādām pilsētām. Ir tādi pasākumi, kur kaut kas nav līdz galam izplānots, piemēram, grupu tehniskā nomaiņa. Tad vakars ļoti ievelkas, un, iespējams, to mākslinieku, kura dēļ esi pircis biļeti, nemaz nesagaidi, jo esi rēķinājies ar konkrētu laiku.”

Taču nereti koncerta laika nobīde saistīta ar citiem ārējiem faktoriem, piemēram, apmeklētāju uzvedību: „Kad vēl strādāju Rīgā, kultūras centrā Mazā ģilde bija viens cilvēks, kas uz slēgtiem pasākumiem regulāri nāca ar neīstu mediju kartīti, lai paēstu. Reiz pati centos nodrošināt kontroli, bet viņš mani vienkārši pagrūda malā un iegāja iekšā. Bet citi gadījumi man nav bijuši, jo gan Dagamba, gan Sudden Lights pievelk tādus klausītājus, kas ir adekvāti.” (Smejas.)

Kuldīgas šarms dara savu

Kāpēc izvēlējusies dzīvi atkal mainīt un atnākusi uz Kuldīgu, Linda atklāj: „Šis stāsts sākās pirms pieciem gadiem, kad ar kolēģiem un domubiedriem – pianistu Daini Teni un bijušo Dagambas menedžeri Zani Johansoni – nolēmām veidot klaviermūzikas festivālu Kuldīga Piano. Tā bija Daiņa ideja. Viņš zināja par Kaļķu ielas kvartālu un to, ka šeit atrodas Dāvida Kļaviņa unikālās klavieres. Viņš arī mūsos iededzināja aizrautību ar šo ideju. Domes kultūras pārvaldi pārliecinājām par šāda festivāla nepieciešamību tieši Kuldīgā. 2021. gadā, plānojot norisi, pirmo reizi ierados uz tikšanos Kaļķu ielas kvartālā. Tas bija tāds pagrieziena punkts manā dzīvē, ko apzinos tikai tagad.

Pirmajā festivālā un vēlākos gados Kuldīgas šarms un miers mani ļoti uzrunāja. Nodomāju, ka jāmēģina atbraukt biežāk ne tikai darba pēc vien. Pēdējos četrus gadus, kopš te braucu festivāla dēļ, man radās pārdomas par to, cik te ir skaisti, cik daudz mūsdienīgu vides risinājumu ir kvartālā un pilsētā. Pagājušovasar vienā plānošanas braucienā no Kaļķu ielas kvartāla komandas sadzirdēju, ka tā ir atvērta jaunām idejām un piedāvā iesaistīties Dunas koncertzāles darba plānošanā, redzējuma attīstībā. Tā sākās mans un Kuldīgas stāsts. Aizsākām sarunas par to, kas varētu būt koncertzāles īpašais fokuss, kādi pasākumi te varētu notikt. Sākumā nebija domas pārcelties, bet laika gaitā, sākot darbu šeit, izlēmu palikt pavisam, savu darba periodu grupā Sudden Lights noslēdzot.”

Lai ir izvēle plašai publikai

Linda jau palīdzējusi organizēt Argentīnas mūzikas koncertu ar stāstu lasījumiem aktiera Viļa Daudziņa izpildījumā, Mātes dienas koncertu ar pianistu Vestardu Šimku un dzīvesbiedri, dziedātāju Elīnu Šimku. Šovasar, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam, sarīkoti akadēmiskās mūzikas koncerti bez maksas.

„Mums ar komandu ir liels gandarījums, ka esam spējuši ko tādu sarīkot plašākai publikai. Mērķis ir tāds, lai Kaļķu ielas kvartāls, tostarp Dunas koncertzāle, būtu vieta, kur pulcētos dažādu paaudžu cilvēki – ne tikai atpūstos, bet arī gūtu jaunus iespaidus, piemēram, klausītos pasaules līmeņa džezu, kāds Kuldīgā nav bieži skanējis. Vasarā koncentrējamies uz āra pasākumiem – gan maksas, gan bezmaksas.” Šovasar tur bijuši četri lielāki koncerti – grupām Kautkaili un Carnival Youth, Olgai Rajeckai un Rolandam Če.