Nenogalināt vēsturi – uzturēt dzīvu, lai kāda tā ir

Nesen mūspusē viesojās viena no Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas dibinātājām, kādreizējā direktora vietniece INETA KURSIETE. Uzzinot, ka 1905. gada parka pārveides dēļ nolemts tēlnieces Līvijas Rezevskas darinātos 1905. un 1919. gada pieminekļus pārvietot uz Annas kapiem, Kurzemniekam viņa atklāja savas dzimtas stāstu par cilvēku nošaušanu Gotlība sētā parka malā, kā arī izteicās par to, kā būtu vēlams saglabāt vēsturi un mūsu pilsētai raksturīgo.

I.Kursiete tagad ir Latvijas Portidžas* mācībsistēmas asociācijas vadītāja, dzīvo Rīgā, bet darbs saistīts ar projektiem gan Latvijā, gan Gruzijā. Ineta ir arī pazīstamā kinorežisora Jura Kursieša mamma.

LAIKS BIJA SAREŽĢĪTS

I.Kursiete atzīst, ka Latvijas Neatkarības karš pret jaundibinātajā valstī iebrukušo Sarkano armiju pirms vairāk nekā 105 gadiem bijis sarežģīts. Vēsturē par to netiek daudz runāts, jo par upuriem krita gan latvieši, gan vācbaltieši, gan lielinieku ideju atbalstītāji, gan pavisam nevainīgi cilvēki – pilsētas un apkaimes iedzīvotāji, kas nu vairs nezināmu iemeslu dēļ bija iekļauti nošaujamo sarakstā.

1976. gadā šo notikumu vietā 1905. gada parkā, senāk Gotlība sētā, ierīkota L.Rezevskas veidotā piemiņas siena, kuru nu Eiropas līdzfinansētajā parka pārbūvē paredzēts pārvest uz Annas kapiem.

NEBĒGA ĢIMENES DĒĻ

„1919. gada 13. februārī tur nošāva manu vecvectēvu Juri Kārkliņu un viņa dēlu Jēkabu, vecmāmiņas vecāko brāli,” stāsta I.Kursiete. „Ģimenei vajadzēja naudu iztikai, tāpēc vecvectēvs tajā laikā, kad lielinieki bija ieņēmuši Kuldīgu, kopā ar dēlu strādāja, apsargājot kaut kādas lielinieku noliktavas. Iepriekšējā vakarā, 12. februārī, pie viņiem esot atnācis vīrs (vārds mums nav zināms) un ieteicis bēgt, jo abi ir nošaujamo sarakstā. Juris nolēma palikt mājās. Domāju – viņš, visticamāk, baidījās, ka represēs sievu un bērnus, ja nedabūs pašus. Dēlu Jēkabu gan aizsūtīja pie vecmāmiņas, tēva mammas, uz Ķoniņciemu. Taču nākamajā rītā viņš bija atnācis atpakaļ, jo neesot tur pieņemts. Puisim tolaik bija tikai 17 gadu. Abus aizveda un tajā sētā nošāva reizē ar citiem.”

SAĶĒDĒTUS SAMETA KAPĀ

„Mana vecvecmamma Trīne redzēja, kā visus nošautos aizveduši uz Annas kapiem un saķēdētus sametuši kopīgā kapā. To vietu, kur vīra un dēla līķis iemests, viņa atzīmējusi un teikusi, lai arī viņu pēc nāves tur apglabā. Vecvecmamma nomira 1940. gadā, kapavietu kopa viņas meitas, bet, kad visi radi aizgāja aizsaulē, par to sāku rūpēties es.

Nesen uzliku jaunu kapa plāksni, uz kuras pieminēti arī Juris un Jēkabs Kārkliņi. Un bija interesanti: atbraucu nākamajā gadā un redzēju, ka blakus šai atdusas vietai arī cita nošauto radinieku kapu kopiņa ir sakopta. Bija aizaugusi, bet tagad tur uzlikta jauna plāksne, kas arī papildināta ar jauniem personu vārdiem, kurus apvieno miršanas laiks – 1919. gada 13. februāris. Acīmredzot vēl kādam nošauto piemiņa ir nozīmīga un tas stāsts ir dzīvs.”

STĀSTA VĒL UN VĒL

„Gribētu, lai piemiņas vietu Gotlība sētā saglabā. Vienmēr, kad ar mazbērniem uz Kuldīgu atbraucam, mēs tur aizejam, un es vēlreiz un vēlreiz pārstāstu vecmammas Annas atmiņu stāstu: kā viņa ar mammu bijušas netālu no tās vietas, redzējušas, cik daudz cilvēku tiek nošauti un kā asinis no pagalma uz ielas ārā tecējušas. Jaunā paaudze izaug, notikumi tai jāstāsta un jāizskaidro – ar sausiem faktiem vien nepietiek.”

NEKĀDAS SAISTĪBAS AR OKUPĀCIJU

„Latvijas Radio dzirdēju diskusiju par pieminekļiem Kuldīgas 1905. gada parkā. Piekrītu domai, ka jautājums par šo pieminekļu kā padomju okupācijas simbolu aizvākšanu no parka ir diskutējams.

Ja skatāmies no mūsu pašu dzimtas vēstures, ģimene ar pieciem bērniem pēc 1. pasaules kara bija tikko atgriezusies Latvijā no bēgļu gaitām Krievijā. Sākumā apmetās Ķoniņciemā pie vecvectēva Jura Kārkliņa mammas. Vēlāk pārcēlās uz Kuldīgu, jo tur bija darbs un varēja nopelnīt. Vecvectēvs Juris pirms kara bijis vēja dzirnavu meistars un melderis, vēlāk strādājis Kuldīgas adatu fabrikā – mums ir viena fotogrāfija no tā laika saglabājusies. Kā vecāmamma teica, viņas tēvs nav bijis sarkanais – viņš kopā ar vecāko dēlu Jēkabu liktenīgajā laikā strādājis naudas dēļ un apsargājis lielinieku noliktavas.

Vecāmamma Anna atcerējās sarunas ģimenē, ka nošauto sarakstu esot veidojis Katrīnas baznīcas mācītājs, tāpēc viņas mamma pēc nežēlīgā notikuma vairs nav spērusi kāju šajā dievnamā. Tas laiks bija ārkārtīgi dinamisks un nežēlīgs. Es laikam esmu pēdējā paaudze, kas dzirdējusi tālaika aculiecinieku stāstus.”

LAI JUSTOS PIEDERĪGI

„1905. gada parku, protams, vajag sakopt. Atstājam vēsturisko iekārtojumu un pieminekļus, atjaunojam celiņus, sakopjam ceriņu krūmus, stādām augus un puķes, kas Kuldīgai raksturīgas: flokšus, peonijas, tulpes. Lai parks ir kā Kuldīgas vēsturiskais dārzs!

Iespējams, ne visi kuldīdznieki zina, ka dažos vecpilsētas namu pagalmos vēsturisko dārzu restaurācija jau notiek. Un, ja tāds vēsturiskais Kuldīgas dārzs būtu 1905. gada parkā? Būtu jauna iespēja iepazīt pilsētas vēsturi dažādos kontekstos. Ir vērts apsvērt ideju, kā šādos lielos projektos iesaistīt kuldīdzniekus, lai viņi savai pilsētai ar tās tradīcijām justos piederīgi.

Eiropas naudas izlietojums būs jēgpilns, ja savu vēsturi papildināsim ar jauniem, nozīmīgiem akcentiem, nevis brutāli novāksim vēsturiskos pieminekļus – tēlnieces Līvijas Rezevskas mākslas darbus.”

* Portidžas mācību sistēma – agrīnā rehabilitācija bērniem ar attīstības traucējumiem un viņu vecākiem