„Medicīnā galvenajam vienmēr jābūt pacientam”

Laikraksta raidierakstā Kurzemnieks runā viesojās uzņēmumu Medicīnas centrs un Vizuālā diagnostika valdes priekšsēdis, bijušais Kuldīgas slimnīcas galvenais ārsts un veselības ministrs IVARS EGLĪTIS. Saruna par viņa ceļu līdz nozares augstākajiem amatiem, privātās un publiskās medicīnas sadursmēm un reģionālās veselības aprūpes nākotni. (Sarunā lietojam tu formu, jo esam sen pazīstami.)

Ilgi esi bijis saistīts ar veselības aprūpi. Ieskicē šos posmus un to, kādu vērtīgu mācību no katra esi paņēmis!

Droši vien kādreiz par to visu būs jāuzraksta grāmata, ja vien paspēšu, kad ieiešu mierīgākā režīmā. Medicīnā esmu izgājis visu ceļu publiskajā un politiskajā sektorā – no medicīnas māsas jeb brālīša, sauciet, kā gribat, līdz ministram. Tagad ar Vizuālo diagnostiku esmu uzņēmējdarbībā – esam lielākie radioloģisko pakalpojumu sniedzēji valstī. Man ir sajūta, ka visur, kur darbojos, esmu atstājis paliekošas pēdas.

1984. gadā ar Rūtu (dzīvesbiedri, ģimenes ārsti – red.) nonācām Kuldīgā, pēc dažiem gadiem sākās pārmaiņu laiki. Ātri sapratu, ka darbs valsts medicīnā, kur strādāju par iecirkņa terapeitu, nešķiet tik supersaistošs – gribējās ko vairāk. 1989. gadā nodibināju valstī pirmo vai vienu no pirmajiem medicīnas kooperatīviem. Sāku pastiprināti mācīties to, kā ārstniecībā visvairāk pietrūka. Mēs toreiz nemācējām efektīvi tikt galā ar hroniskām muguras sāpēm, ar tolaik un arī tagad izplatīto osteohondrozi. Tā kā biju mazliet spītīgs un nekad negāju pa straumi vien, vadība mani ātri aizsūtīja uz Alsungas mazo slimnīciņu, un tur skaidri sapratu, ka šādai medicīnai nav nākotnes.

1992. gads bija pilnīgi jauns posms. Padzirdēju, ka izsludināts konkurss uz Kuldīgas slimnīcas galvenā ārsta vietu. Bija sacensība ar vēl diviem trim konkurentiem, un es konkursā uzvarēju.

Ļoti labi atceros to brīdi Kuldīgas rajona padomē.

Laiks bija izaicinājumu pilns, taču kopā izdarījām ārkārtīgi daudz. Pilnībā sakārtojām rajonā tolaik izkaisīto, sadrumstaloto medicīnu. Manā vadībā 1995. gadā tika izstrādāts unikāls ģimenes ārstu finansēšanas modelis. Pēteris Apinis, tolaik veselības ministrs, to apstiprināja, un Kuldīga kļuva par pirmo vietu Latvijā, kur ģimenes medicīna sākās tādā izpildījumā, kādu to redzam šodien. Ideja saglabājusies.

Taču mana galvenā misija bija jaunas slimnīcas būvniecība. Vecā slimnīcas ēka burtiski bruka kopā. Tie stāsti jau kļuvuši hrestomātiski un daudzviet publicēti: kā es braucu pie labklājības ministra Vladimira Makarova stāstīt par situācijas nopietnību, sakot, ka balkons krīt nost un virtuvē zupa no otrā stāva līst atpakaļ uz pirmo, jo katli gāžas riņķī brūkošo konstrukciju dēļ. Makarovs pajautāja: „Kurā partijā tu esi?” Es lepni atbildēju, ka nevienā. Viņš noteica: „Nu, tad uz redzēšanos!” Braucu mājās un sapratu – pagaidi, ja lietas var atrisināt tikai ar politisko atbalstu, tad jārīkojas.

Tolaik populāra bija Tautas partija, un ideoloģija man pilnībā saskanēja. Kuldīgā nodibināju Tautas partijas šūniņu. Sākumā te bija sešu cilvēku kodoliņš no pagastiem, kas nevienu citu nelaida klāt, jo uzskatīja, ka visu noteiks paši. Es savācu 55 aktīvus, vadošus cilvēkus, un mēs burtiski paņēmām varu ar skaitu, izveidojot vienu no lielākajām un spēcīgākajām partijas nodaļām Latvijā. Ar šo politisko aizmuguri spējām izcīnīt valsts finansējumu Kuldīgas slimnīcas būvniecības turpināšanai.

Iepriekšējie pamati bija ieklāti milzīgi – četrreiz lielāki, nekā nepieciešams. Projektu samazinājām līdz saprātīgiem izmēriem un izsitām cauri. Šeit milzīgs palīgs bija Edgars Zalāns – plecu pie pleca par slimnīcu cīnījāmies. 2003. gadā – nu jau vairāk nekā pirms 20 gadiem – pārcēlāmies uz moderno Kuldīgas slimnīcu.

Pēc tam kļuvu par aktīvu komunicētāju medicīnā valsts līmenī – darbojos Veselības ministrijas darba grupās, Slimnīcu biedrībā. Man vienmēr bija viedoklis, rakstīju rakstus ne tikai Kurzemniekā, bet arī centrālajos medijos, bieži uzstājos. Es nelīdu ēterā un nejaucos iekšā, ja lietas gāja pareizi, bet, kad redzēju, ka dara nepareizi, nekad nesēdēju malā.

Tad nāca tas negaidītais vakara zvans. Krita kārtējā valdība, un man piezvanīja, ka mani vēlas redzēt veselības ministra amatā. Pajautāju, vai varu līdz rītam padomāt, bet man atbildēja, ka ne – rīt no rīta jau apstiprina valdību. Tā 2007. gada nogalē, tieši ap Ziemassvētkiem, mani apstiprināja par veselības ministru Ivara Godmaņa valdībā. Tiesa, esmu arī vienīgais veselības ministrs Latvijas vēsturē, kurš pats demisionējis.

Atceros televīzijas raidījumu, kurā tu emocionāli pateici frāzi par asins garšu mutē…

Trāpījos ļoti smagā, politiski neizdevīgā laikā. Es gan sevi nekad neesmu uzskatījis par tipisku politiķi – biju profesionālis, kas nācis no praktiskās vides. Sākās ekonomiskā krīze, un tā finanšu konsolidācija, ko valdība mēģināja ieviest uz medicīnas rēķina, bija ārkārtīgi netaisnīga. Es ar konkrētiem cipariem pierādīju, ka medicīna Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju un salīdzinot ar Eiropas līmeni, jau vēsturiski bija apdalīta. Kad valdība nomainījās un nāca nākamā, medicīna kļuva par laukumu, kurā partijām izplēsties un kārtot rēķinus. Es nolēmu demisionēt, jo sirdsapziņa neļāva parakstīties zem kārtējiem budžeta griezieniem nozarei, kas jau tā bija nabadzīga. Arī šodien veselības aprūpē neiet viegli, bet toreiz bija kritiski.

Atgriežoties pie dzīves mācībām – ko fundamentālu paņēmi līdzi no ārsta prakses un ko no ministra laika?

No praktiskās medicīnas lielākā atziņa ir tāda: tev jābūt izcilam ārstam un jārisina pacienta problēma. Fokusā ir klients un viņa veselība. Šī sajūta man saglabājusies visos laikos gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Ja tu kalpo klientam un godprātīgi risini viņa problēmas un ja ar to spēj arī nopelnīt, tad tas ir godīgi. Bet politika nekad nav bijusi mana īstā drēbe. Es izdarīju galveno uzdevumu – panācu zaļo gaismu Kuldīgas slimnīcas būvniecībai, un ar demisiju mana politiskā karjera arī beidzās. To īso posmu ministra amatā uztveru kā jaudīgus kvalifikācijas celšanas kursus. Tas iedeva ārkārtīgi plašu redzējumu uz sistēmu. Grūti nosaukt vēl kādu kolēģi Latvijā, kurš būtu izgājis pilnīgi visus līmeņus publiskajā sektorā no pašas apakšas līdz ministram un tagad darbotos medicīnas biznesā.

Ar kādām acīm šodien skaties uz Kuldīgas slimnīcu, kurā ielikts milzīgs tavs darbs un enerģija? Vai saredzi kļūdas un par tām runā ar pašreizējo vadību?

Šī man ir ārkārtīgi smaga tēma, pat nezinu, kā to vislabāk iesākt. Kuldīgas slimnīca ir mans absolūti izauklētais bērns. Tā sirdī vienmēr ir kaut kas tuvs un neatraujams. Taču laiki mainās, nāk citas paaudzes. No slimnīcas vadības savulaik aizgāju pats – neviens mani nespieda. Vienkārši sapratu, ka esmu sācis stagnēt, iesūnot, un kļuva garlaicīgi, jo visi iespējamie griesti bija sasniegti: slimnīca aizpildīta, rehabilitācijas nodaļa izveidota, Kurzemes reģiona Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta centrāle dabūta iekšā Kuldīgā. Viss strādāja. Tomēr redzēju, cik strauji attīstās privātā medicīna, un kļuva mazliet žēl tā laika, ko biju laupījis savam biznesam.

Kuldīgas slimnīcas vadība tagad pret publiski privāto partnerību ir noskaņota ārkārtīgi negatīvi. Tas Latvijā ir reāls fenomens un retums, ka vadība ieņem pozu „visu darīsim paši un ar privāto sektoru nesadarbosimies” vai pat – vēl trakāk – mērķtiecīgi darbojas tam pretim. Man par to ir milzīgs sarūgtinājums, jo bez publiski privātās partnerības medicīna neattīstās nekur civilizētajā pasaulē. Privātais sektors aug daudz straujāk. Protams, ir sarežģītas lietas, kas jāsaglabā valsts rokās: klīniskā universitātes slimnīca, neatliekamās palīdzības brigāžu tīkls, primārā veselības aprūpe un ģimenes ārsti. Taču pārējās jomās privātais sektors piedāvā inovācijas, investīciju ātrumu, mākslīgo intelektu un pilnīgi citu skatījumu, kāda būs medicīna pēc desmit gadiem.

Kuldīgā slimnīcai un mums, privātajiem uzņēmējiem, vajadzēja iet roku rokā. Izmantojot izcilo ģeogrāfisko situāciju Kurzemes centrā, mēs varētu radīt unikālu, spēcīgu medicīnas centru un funkcijas sadalītu. Privātais sektors pārņemtu moderno diagnostiku un speciālistu konsultācijas, kabinetus aprīkotu ar jaunākajām iekārtām. Tādas dārgas iekārtas nav iespējams finansiāli amortizēt atsevišķi Saldū, Talsos, Kuldīgā vai pat Ventspilī, jo nevienā pilsētā nav pietiekams iedzīvotāju skaits. Bet, ja augstākā līmeņa iekārtas koncentrējam Kuldīgā kā ģeogrāfiskajā centrā, tad piesaistām labākos speciālistus un pacientus no visa reģiona. Slimnīca nodarbotos ar tiešu funkciju – tās ir operācijas, smagie, stacionārie gadījumi un neatliekamā palīdzība. Mēs būtu izcils Kurzemes medicīnas centrs, kas tālāk sadarbotos ar Liepājas slimnīcu un Stradiņiem Rīgā.

To tagad mēģinu pierādīt praksē, ko divdesmit gadus esmu stāstījis. Kuldīga ir ideāla vieta ambulatorajai un diagnostiskajai medicīnai, arī modernai dienas ķirurģijai, kas ir ērti pieejama vairāk nekā pusei Kurzemes iedzīvotāju.

Vai tiešām nav iespējams meklēt kompromisus un iesaistīt pašvaldību? Tai vajadzētu būt ieinteresētai gan sava uzņēmuma – slimnīcas – attīstībā, gan vietējā biznesa atbalstā.

Tev pilnīga taisnība – tā vajadzētu būt. Esmu piecas sešas reizes mēģinājis šo vīziju stāstīt gan pašvaldībai, gan slimnīcas vadībai. Vienīgais rezultāts – manas idejas vienkārši tika nozagtas un tagad mēģina slimnīcā ieviest pašu spēkiem. Tas viss izskatās diezgan vāji, un esmu pārliecināts, ka nekas labs tur nebūs. Pašlaik nav iespējams nekāds kopsaucējs, jo no slimnīcas vadības jūtams naids pret privāto sektoru. Par to žēl. Tur ir konkurence: mēs paši, nevis sadarbība.

Medicīnā galvenajā fokusā jābūt pacientam. Jebkurš medicīnas bizness – privāts vai publisks – griežas ap klientu. Ja tu noorganizē labu, pieejamu pakalpojumu par sakarīgu cenu, pacientam ir pilnīgi vienalga, kam šī iestāde pieder: pašvaldībai vai privātpersonai. Eiropā sen no tādām domām ir brīvi. Vācijā klients dodas uz tuvāko klīniku, kurai uzticas un kuru rekomendē ģimenes ārsts. Pakalpojumu sniedzējus uzrauga autorizētas valsts iestādes, un galvenā ir kvalitāte un cena.

Vai šī situācija nesarežģī tavu uzņēmējdarbību?

Neteikšu, ka manu dzīvi baigi sarežģī, taču problēmu ir vairāk nekā tad, ja būtu partneri un jau pirmajā dienā visas intereses salikuši kopā. Ja Kuldīgas slimnīca būtu privāts uzņēmums, mēs ar sadarbību šo Kurzemes medicīnas laukumu būtu noklājuši tā, ka kaimiņu reģioniem maz neliktos. Diemžēl tas nenotiek.

Mūsu uzbūvētajā doktorātā strādā seši ģimenes ārsti, no kuriem trīs ir jaunas speciālistes. Daktere Zaiga Rone jau labi ieskrējusies – viņai pacientu skaits ir pietiekams. Divas pārējās jaunās dakteres pacientus intensīvi reģistrē. Šīs trīs ārstes saņēma pašvaldības stipendiju, lai viņas ieinteresētu darbam Kuldīgā. Tai pašā laikā slimnīca paralēli un nez kāpēc attīsta savu ģimenes ārstu dienestu, kas tieši konkurē ar pašvaldības stipendiju saņēmušajām ārstēm. Visi pansionātu pacienti tiek automātiski pierakstīti pie slimnīcas ārsta, un, iespējams, daļa slimnīcas darbinieku ir nolobēti pierakstīties turpat. Izvietot ģimenes ārstu prakses slimnīcā ir stratēģiski nepareizi. Tur ir interhospitālā infekcija, pastāv karantīnas un infekciju apdraudējumi – mūsdienās pasaulē tā nedara. Ja mērķis ir caur šo ārstu apzināti stūrēt pacientus patērēt tikai slimnīcas maksas pakalpojumus, tad tas ir nekorekts bizness, kādam medicīnā nav jābūt. Paralēla darbība traucē jaunajām ārstēm doktorātā savākt pilnu praksi. Līdz ar to viņas finansiāli zaudē un nevar atļauties paņemt darbā otru māsu. Mēs savās telpās viņām esam iedevuši pašu zemāko nomas maksu, kādas tirgū nekur tuvumā nav. Mūsu banka, kuras finansējumu piesaistām, pat negrib redzēt tik zemus ciparus.

Kuldīgā vajadzēja nevis savā starpā karot, bet kopā konkurēt ar Ventspili. Tur savulaik politiski salobētas visas iespējamās valsts kvotas, un tai kā reģionālajai slimnīcai jau trīs reizes bija iespēja par Eiropas naudu visu pilnībā atjaunot un iepirkt jaunākās iekārtas. Kuldīgas slimnīcai nekas tamlīdzīgs netika dots, tāpēc visu laiku esam bijuši negodīgas konkurences apstākļos. Un tad ir otrs aspekts – stāsts, kā mūsu uzņēmumam Vizuālā diagnostika nācās no Kuldīgas slimnīcas telpām aiziet.

Vai nesaprašanās neradās brīdī, kad slimnīcu pametāt?

Mēs neaizgājām tāpēc, ka paši būtu gribējuši, – slimnīcas vadība vienkārši uzteica telpu nomas līgumu. Vērsāmies pašvaldībā pēc atbalsta, lūdzot dot vēl gadu laika. Kā izrādījās vēlāk, mums reāli vajadzēja divus, lai spētu uzbūvēt savas jaunās telpas, kur izvietot visu radioloģiju un diagnostiku. Taču termiņa pagarinājumu neiedeva. Nācās kā pagaidu variantu iekārtot jaunā doktorāta pirmajā stāvā, pilnībā izjaucot to programmu, kas bija paredzēta diviem ģimenes ārstiem. Tajās telpās tagad esam izvietojuši datortomogrāfu, mamogrāfu, rentgenu un sonogrāfu. Nācās visu pārbūvēt un pielāgot, zinot, ka tas ir tikai pagaidām. Sasteigtajā pārbūvē burtiski kādus 100 000 eiro izmetām zemē.

Bet slimnīcai valsts uzdāvina Eiropas finansējumu, atļaujot iegādāties pašai savu datortomogrāfu. Jā, viņu iekārta ir lētāka, jo tai ir 32 slāņi pret mūsu 64 slāņiem – tai ir zemāka jauda un mazāka izšķirtspēja, kas neatliekamās palīdzības slimnīcai varbūt ir pietiekama. Bet Kuldīgā tagad ir divi datortomogrāfi. Tās ir ārkārtīgi dārgas iekārtas, un abas ir noslogotas labi ja par 20 procentiem. Mūsu nenoslogotā iekārta nes zaudējumus, bet tā ir privātā nauda. Mums Latvijā ir 18 filiāles, šos zaudējumus lielajā saimniecībā absorbējam, un tas nerada lielas galvassāpes. Bet slimnīcai tā ir īslaicīga matemātika. Kamēr iekārta dāvināta, tur to neredz, bet, kad tā nolietosies un būs jāpērk jauna par saviem līdzekļiem, matemātika beigsies ar lieliem zaudējumiem.

Pacientam, kā tu teici, jābūt centrā – šajā situācijā iedzīvotājiem ir labi, jo ir izvēle doties uz slimnīcu vai privāto centru.

Cilvēkam ir ļoti labi, ja vien viņš ir informēts. Bet esam novērojuši, ka cilvēki bieži nemaz nezina savas iespējas un tiesības. Viņi pa iestaigātu taciņu dodas uz slimnīcu. Tur, protams, ar prieku nozīmē rentgenu, datortomogrāfu un pārējo, iespējams, pat to, kas ne katru reizi ir obligāts. Cilvēki sāk saprast un atgriezties pie mums. Skaidrs, ka pacientiem ir ērtāk, ja viss ir pie ģimenes ārsta doktorātā. Bet tikpat loģiski ir tas, ka arī slimnīcā vajadzīgs savs rentgens un datortomogrāfs neatliekamiem gadījumiem.

Esmu pamatīgi iedziļinājies tajā, ko ar medicīnu dara mākslīgais intelekts, kādā milzīgā tempā attīstās medicīnas zinātne un tehnoloģijas. Privātais sektors tam spēj izskriet līdzi, bet publiskais – ja neskaita universitāšu slimnīcu līmeni – nespēj. Zinu, ka visu pa plauktiņiem saliks zinātne, tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, un veselības apdrošināšana izdarīs savu. Mēs darīsim savas lietas, mums ir skaidra programma un spēcīgi partneri privātajā medicīnā, kuri ar milzīgu atrāvienu ir priekšā jebkuram sekotājam publiskajā sektorā.

Vienmēr esmu teicis – Kuldīga ir vieta, kur koncentrēti augstākās Premium kvalitātes ambulatorie un dienas stacionāra pakalpojumi. Tas, kas notiek medicīnā valstī, reizēm ir superizšķērdīgi. Par Eiropas un mūsu nodokļu naudu tiek sapirktas dārgas iekārtas, izveidoti kabineti, piemēram, endoskopijai, un uz tiem reizi nedēļā vai pat divās atbrauc speciālists. Neviens uzņēmējs nevar atļauties nopirkt miljonus vērtu aparatūru, kas noslogota vien par 20 procentiem. Bet publiskais sektors to mierīgi dara. Valstī ir pustukšas slimnīcas un kabineti, dārgas iekārtas stāv dīkstāvē, un tiek bļauts, ka trūkst speciālistu un naudas. Mēs par to simtiem miljonu eiro pārmaksājam. Tā ir ārkārtīgi kreisa un nepareiza domāšana, un es ļoti ceru, ka tā reiz beigsies.

Gribētos sarunu beigt uz gaišākas un sportiskākas nots. Tu savulaik skrēji maratonus. Ko tu ieteiktu tiem, kuri gribētu sākt skriet?

Es sāku skriet ļoti elegantā veidā. Biju nosmēķējis 11 gadus. Vienā dienā pēkšņi skaidri sapratu, ka smēķēšana ir pats lielākais stulbums un muļķība no visām, kādas vien pie apvāršņa atrodamas. Kad to aptvēru, es vienā dienā cigaretes vienkārši nometu un nākamajā sāku skriet. Braucu uz tālām meža stidziņām, kur nav cilvēku, un tur elsdams un pūzdams skrēju vienu divus kilometrus – galvenais, lai neviens neredzētu manu mocīšanos. Tomēr organisms un veselība diezgan ātri sakārtojās, atgriezās izturība. Un zini – jau pēc gada treniņiem noskrēju savu pirmo maratonu. Tas gan iznāca mazliet aiz pārskatīšanās. Biķernieku trasē Rīgā maratona distance bija jāskrien pa apļiem. Ģimene bija līdzi, skaitīja apļus un pēkšņi nāca man pretī, saucot: „Tēt, tev palika vairs tikai viens aplis, un tad būs pilns maratons!” Nu, kur tad vairs atkāpsies – saņēmos un noskrēju. Man nagi nonāca no kājām, jo bija nepareizas botes, kas pielija… Kopā esmu noskrējis 26 maratonus, lielākā daļa bija ekstrēmi pa kalniem, tuksnešiem, bezceļiem. Skrieti arī ultramaratoni – 57 km un diennakts maratoni. Pamatīgi aizrāvos. Taču pienāk brīdis, kad pietiek.

Kaimiņš ik pa laikam to atgādina un saka paldies, jo viņš nosmēķēja vairāk nekā 20 gadus un neticēja, ka var nomest. Uzzīmēju tabulu par smēķēšanu. Nākamajā dienā arī viņš sāka skriet, braukt ar riteni un smēķēšanu atmeta vienā dienā.

Tagad no rīta izskrienu tradicionālo aplīti – pār vienu tiltu, pār otru tiltu, pa taku atpakaļ.

Kas vēl veselīgam dzīvesveidam svarīgi?

Pareizs ēšanas režīms. Jāmāk ieklausīties organismā. Kā mediķis zinu teoriju, kas un kā jāēd. Arī miegs ir svarīgs.

Vai pareizi saka – stress mērenās devās ir vajadzīgs?

Tam jābūt pozitīvam. Negatīvais? Var saņemt padomu no speciālista, vai pašam jāanalizē un jātiek galā. Man tas izdodas. Man svarīgs ir arī mērķis. Tas ir mans ceļš. Stress man laikam ir tad, ja nav, ko darīt.