„Ģimene man vissvarīgākā”

Ceļā pie E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas klavierspēles skolotājas DAIGAS ŠMĒDIŅAS izdomāju intervijai virsrakstu Mūžs mūzikā, pusgadsimts skolā. Iemesls – kolēģi viņu nesen sveica 50 darba gadu jubilejā, savukārt aprīļa beigās viņa svinēs 70. dzimšanas dienu. Taču sarunas gaitā sapratu, ka virsraksts jāmaina, lai gan melots jau nebūtu. Daigai vienmēr un visur galvenā ir ģimene: vīrs, divi dēli, nu arī viņu sievas un četri mazbērni.

Esat dzimusi, augusi un mācījusies Liepājā. Kā meitene no pilsētas, kurā piedzimst vējš, nokļuva un iesakņojās Kuldīgā?

Kad 1975. gadā pabeidzu Liepājas Mūzikas vidusskolu, Maruta Rozīte (kādreizējā Kuldīgas mūzikas skolas direktore – aut.) atbrauca uz sadali man pakaļ. Viņa bija mammas māsas draudzene, abas vienā kursā mācījušās. Liepājas skolas direktors Valdis Vikmanis gribēja mani atstāt tur, lai vairāk latviešu, jo grupā bija daudz krievu meiteņu. Pēc tālaika izglītības sistēmas par skolotāju varēja strādāt jau pēc vidusskolas. Es gatavojos studijām konservatorijā, bet tad daudz darbu sakrita: skola, koris, ansamblis, vēl kaut kas. Tā uz konservatoriju neaizgāju. Tikai daudz vēlāk, kad arī ilgus gadus nostrādājušos piespieda iegūt augstāko pedagoģisko izglītību un man jau bija 47 gadi, pabeidzu augstskolu.

Vai jau bērnībā bija doma kļūt par mūzikas skolotāju?

Noteikti ne. Mācīties mūzikas skolā piespieda mamma. Kad noliku eksāmenu, ceļā uz mājām viņa pateica, ka nu varu darīt, ko gribu. Radās spīts – jāiet uz mūzikas vidusskolu. Sāku klavieres mācīties astoņas stundas dienā. Uz pianistiem liels konkurss bija, un daudzi neizturēja, bet es tiku. Neteikšu, ka mācībās biju spilgta, tikai viduslīmenī. Vēl tad, kad pabeidzu, pat prātā nebija doma, ka kļūšu par skolotāju.

Norīkoja uz Kuldīgu, ierādīja klasi, apmetos pie draudzenes Māras, kas bija mācījusies divus kursus augstāk. Tad viņa izdomāja precēties un gribēja iet atpakaļ uz Liepāju. Paliku bez dzīvesvietas, toties slodze skolā lielāka. Ar lielām pūlēm dabūju mazu istabiņu virs veikala Mežrozīte – bez virtuves un ar šķību grīdu. Desmit gadus tur nodzīvoju. Gāju uz kultūras nodaļu lūgt normālu dzīvokli, bet tur tikai paraustīja plecus – vai man vajagot? Visbeidzot ar kolēģu iesaisti izkārtoja dzīvokli jaunajā mājā, ko atbrīvoja cilvēks, kas aizbrauca uz Tjumeņu. Vēl nebiju remontu pabeigusi, kad viņš atnāca atpakaļ. Tā kā uz sliktākiem apstākļiem pārcelt nedrīkstēja, ierādīja dzīvokli kopmītņu mājā Planīcas ielā. Kad izremontēju, iepazinos ar Andri Šmēdiņu. Viņš nāca pielikt plauktiņu.

Un tā uz mūžu?

Šogad būs 40. kāzu jubileja. Tikpat gadu, cik vecākajam dēlam Tomam.

Pirmos gadus skolā taustījos kā pa miglu – nezināju, no kura gala sākt, kā rokas pareizi likt uz taustiņiem. Manā laikā nemācīja ne pedagoģiju, ne psiholoģiju. To tikai kursos apguvu. Šķirstīju metodikas grāmatas, gāju pie kolēģēm. Daudz palīdzēja Vija Sprūde. Apbrīnoju, kā viņa var astoņas stundas dienā mācīt klavieres – galva plīst pušu! Vēlāk pašai bija ap 18 audzēkņu, un pat nejutu, kā darba stundas aizrit.

Vai bērnībā negribējās klavierēm aizcirst vāku vai vēl ko trakāku, kā dažs izcils pianists stāsta?

No piecu gadu vecuma gāju baletā, biju lokana. Nezinu, kāpēc sešos gados mamma aizveda uz mūzikas skolu. Atceros, ka direktors pie klavierēm ar kociņu sita ritmu, kas man jāatkārto. Mazam bērnam neviens tad neprasīja: patīk vai nepatīk. Laiki ļoti mainījušies: kad nekā nebija, sapņojām par daudz ko; tagad, kad var nopirkt visu, vairs nezinām, ko gribam. Tomēr galvenie ir vecāki. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādus bērnus, kas regulāri sēdēt pie klavierēm gribēs paši. Bērnam uzmanība ir piecas, desmit minūtes. Vajag, lai kāds palīdz, ieinteresē. Kāpēc vecāki sūta mūzikas skolā? Kaut kur taču bērni jānodarbina, lai nesēdētu telefonā. Mūsu skolas absolventi ne jau visi pa mūzikas ceļu aizgājuši. Bet viņi iemācījušies sakārtot savu laiku, paspēt izdarīt daudz. Gudri bērni, labas profesijas izvēlējušies, daudz pilnvērtīgāki nekā tie, kas tikai slaistījušies.

Mūzika ir viena joma, kurā bērnus sūta, otra ir sports. Bet tur var izmēģināt visu: volejbolu, tenisu, basketbolu, futbolu. Mūzikas skolā tā nevar – reti kāds palēkā no vienas klases uz citu. Vecākiem saku: ja reiz darbiņš iesākts, jāpabeidz līdz galam. Tā mani audzināja mamma. Kad bērns izaudzis, lai dara, kā izvēlējies!

Darba jubilejā kolēģi jūs raksturoja kā tādu skolotāju, kura apvieno gan stingrību, gan lielu cilvēcību, uzmanību, mīlestību.

Vajadzētu jau teikt, ka gandrīz par katru cenu jācenšas, lai bērns gūst augstus panākumus. Bet visi nevar konkursos iegūt pirmo vietu – tās ir programmas ļoti spēcīgajiem. Man svarīgi, lai nevienam nenorautu vēlēšanos mācīties. Jā, esmu stingra. Par kaķīšiem un zaķīšiem bērnus nesaucu, nečubinos. Samīļoju gan, tagad vecumdienās kādu arī par saulīti nosaucu! (Smejas.) Nav mums interešu pulciņš – šī ir profesionālas ievirzes skola.

Kā stingrība izpaužas, ja pārsvarā jūs redz smaidošu?

Man vienkārši ir skaļa balss. Atceros – kad dēls Toms mācījās Plūdoņa ģimnāzijā, visi vecāki tikām izsaukti, jo audzinātāja nevarēja klasi savaldīt un bērniem kliboja sekmes. Vēlējos piecelties un pateikt: „Mīļo skolotāj! Ja nevari vai nemāki klasi savaldīt, diemžēl nevari par skolotāju strādāt.” Nevar gudri stāstīt mācību vielu, ja neviens neklausās. Nezinu, vai jābūt pedagoga talantam, īpašai harismai. Jau teicu, ka kļūt par skolotāju nemūžam nedomāju. Bet vēl nostrādāt tik ilgus gadus! Visu laiku jau ir doma, ka reiz būs jābeidz.

Daudz tiek runāts par skolotāju izdegšanu. Jaunie bēg, pieredzējušie kā atpestīšanu gaida pensijas vecumu. Vai jūs turpināt ar prieku?

Ne izglītības sistēmu, ne ko citu nevar salīdzināt ar to laiku pirms 50 gadiem, kad es sāku. Desmit gadus, kamēr biju viena, līdz nodibināju ģimeni un dzima bērni, es strādāju līdz vēlam vakaram un visur kur. Bez skolas bija pašdarbības kolektīvi, spēlēju klavieres zagsā (dzimtsarakstu birojā – aut.). Tā bija iespēja piepelnīties, bet tas nebija galvenais. Tolaik trūka koncertmeistaru. Es pat nemācēju spēlēt pavadījumu, jo tā ir citādāka spēle. Atceros, kā deju kolektīva Venta vadītājs Andris Mālers sākumā stāvēja klāt un ritmu sita līdzi. Tagad bērniem mācām daudz vairāk, arī pavadījumu un ansambļos spēlēt, lai viņi ir zinošāki.

Par skolotājas darbu nesapņoju – pat nenojautu, ko tas no cilvēka prasa, tomēr ne reizi neesmu iedomājusies darīt ko citu. Nevienu dienu neesmu gājusi uz darbu ar nepatiku, vienalga, lai cik nogurusi. Vispārizglītojošajās skolās ir citādāk. Mums nav jāstrādā sakostiem zobiem – ir mierīga atmosfēra un ļoti jauks kolektīvs. Kā ģimene esam kopā priekos un bēdās, nav intrigu, asumu, nav par kaut ko jāsacenšas. Man nevienam nekas nav jāpierāda, vismaz ne šajā vecumā. Katrs bērns ir citādāks: dažs nospēlē tik skaisti, ka prieka asaras nevaru novaldīt. Izlaiduma koncertos bieži raudu… (Arī šajā mirklī Daigai acīs sariešas asaras – aut.) Tomēr arī mūzikas skolā nav viegli, īpaši ar tiem, kuri nemācās. Man deva tieši trakulīgākos puikas mācīt. Varbūt tāpēc, ka pašai dēli.

Ar kādu metodi izdodas tādus savaldīt?

Nezinu. Pēc intuīcijas. Atceros gadījumu no Toma un Jāņa bērnības. Puikām bija noteikts, cikos jābūt mājās. Vienvakar nav. Vīrs Andris darbā vai treniņā, es eju uz tilta pusi skatīties, jo tolaik dzīvojām Policijas ielā. Iztālēm redzu četras baltas galviņas: divi mani un divi kaimiņu bērni iet pa vecā tilta margām! Man kājas ceļos saļogās! Stāvu malā, lai neredz. Teikt neko nedrīkst, lai nesabīstas un neiekrīt upē! Parādījos tad, kad jau bija nokāpuši. Nu ko! Ņemu abus pie rokas, vedu mājās un prasu: „Kur jums bija galva!?” Abi taisnojas, ka tur taču plats. Bet kas notiktu, ja mašīna uzpīpinātu vai kas cits sabiedētu? Bija arī lietas, ko man uzreiz neizstāstīja, tikai vēlāk, kad jau bija padsmit gadu.

Dažkārt skolotāju bērni izaug mūzikas skolā, jo stundas pārsvarā ir vakaros. Jūsējie, abi pludmales volejbolisti, laikam vairāk rāvās līdzi tētim sportā.

Jā, reizēm Andrim, kad gāja uz treniņiem, sporta soma un bumba bija jāslēpj, citādi viņi saģērbās un gāja līdzi. Uz mūzikas skolu dēlus nevilku. Toms rūca kā dundurs, lai gan daudz dziedājām, jo bērnudārzā Ābelīte biju viņam muzikālā audzinātāja. Tautasdziesmām visus vārdus zināja. Tāpat arī Jaņķelis. Tagad viņiem mūzika patīk, un abu ģimenēs ikviens kaut ko spēlēt māk: visi mazbērni ir pie klavierēm, vecākā mazmeita skolā ar mūzikas novirzienu spēlēja flautu, otra mācās vijoli.

Ko dēli, profesionālie sportisti, dara tagad?

Abi ir volejbola treneri. Tomam ir divas meitas, Jānim – meitene un puika. Uz sacensībām vesels bars esam braukājuši līdzi pa pasauli.

Ja dzīvē būtu jāsaliek prioritātes, kādā secībā tās būtu?

Man pirmā vienmēr ir ģimene. Kad piedzima Toms, toreizējai direktorei Rozītei to arī pateicu. Gadu vēlāk piedzima Jānis, un vēl nebiju atsākusi skolā strādāt. „Darba dēļ mana ģimene necietīs” – tā pateicu. Jaunā direktore Andra Zvejniece arī brīnās, kā es tā mākot atdalīt. Bet tā jābūt. Neskriešu pa galvu, pa kaklu strādāt, ja ģimenē nebūs labi. Tā man vissvarīgākā, tikai tad darbs. Mazbērni jau kopš dzimšanas pie mums Kuldīgā daudz dzīvojas. Īpaši, kad bija mazi un Jānis pārsvarā braukāja pa ārzemēm.

Faktiski mums abiem ar Andri galvenie bija puikas un sports – pārējais pakārtots. Kā klavieru skolotāja es tiku piemesta tam klāt. (Smejas.) Sports ir Andra lauciņš. No 1988. gada, kad sāka attīstīties pludmales volejbols, viņš regulāri brauca uz Ventspili. Puikas vēl mazi bija, tomēr es ar abiem visur līdzi. Sākumā ar viņiem bumbojos pa kaktiem, bet, kad paaugās, es vairs nederēju. Tad sāka nopietnāk kopā ar tēti. Tā pamazām aizgāja līdz lielajam sportam. Nevar noliegt, ka sports prasa daudz, reizēm ir nežēlīgs. Bet uz panākumiem nespiedām – vienkārši mācījām disciplīnu un kārtību kā visās lietās.

Un kāda ir vecmāmiņa Daiga?

Stingra, protams! (Smejas.) Tā pati kārtības ieaudzināšana: mantas jānoliek vietā, šķīvis jāizēd tukšs un jāieliek trauku mašīnā. Pēc mazgāšanas kādam jāizņem: ja par to nevar vienoties, tad katram jāmazgā zem krāna. Protams, palutinu arī un uztaisu, ko nu katrs grib. Visi šurp rautin raujas. Viens piezvana, ka dikti gribot. Nepaiet dažas dienas, kad cits lūdzas: „Oma, vai es arī varēšu?” Kad vien iespējams, esam kopā. Augot liekākiem, mazbērniem laika ir arvien mazāk. Visas trīs meitenes spēlē volejbolu, jau sāk pa sacensībām rauties. Mazbērni ir 10–13 gadu vecumā.

Pirms pieciem gadiem no pilsētas dzīvokļa pārcēlāties uz māju Ventas krastā. Kā jūtaties mājsaimnieces godā?

Te ir plašums. Diemžēl veselība nav tik laba, lai aizrautos ar dārzkopību. Ir pieci melleņu krūmi, ko Jānis uzdāvināja un pats iestādīja. Ir rozes un siltumnīca, kur viss aug podos. Tā visa mana saimniecība. Nav tādas aizrautības kā mammai. Viņai jau 91 gads, bet joprojām brauc uz senču mājām, kur vasarās ņemas pa dārzu. Māju uzcēlām uz mantotās Šmēdiņu zemes, ko atguvām 90. gados. Sākumā Andris gribēja tikai pirti – esam pirts mīļotāji. Ilgus gadus katru sestdienu braucām pie draugiem uz Skrundas pusi. Prasīju Andrim – diez kā būs, ja celsim tikai pirti, jo te bija nomaļa, aizaugusi vieta, apkārt vēl nebija sabūvējušies. Pirms desmit gadiem man bija nopietna operācija, pēc tam Andrim izoperēja kāju. Pamazām sākām atkal turēties uz zemes.

2019. gadā Andris izraka mājai pamatus, un sākās kovida pandēmija. Bet faktiski tā pamudināja uzcelt: nekas nenotika, mācības attālināti, sporta zāles slēgtas, puikām arī nebija, ko darīt, un viņi brauca tētim palīgā. Pārsvarā māja ir Andra roku darbs, tikai santehniķi, elektriķi un skārdnieku vajadzēja. Pirmajā gadā sēdējām abi uz terases un pasmaidījām: ko gan tik labu esam izdarījuši, ka tagad tik skaistas vecumdienas, – tāds miers un klusums, vien putniņi čivina, nekādas cilvēku kņadas un mašīnu trokšņu! Arī par sadzīvi nav jāuztraucas, jo mums ir gāzes apkure un varam uz ilgāku laiku aizbraukt. Garlaicīgi nav.

Īsi pabeidziet teikumu „Daiga Šmēdiņa ir…”!

● Toms Šmēdiņš, vecākais dēls, agrāk pludmales volejbolists, tagad treneris: – Vislabākā mamma: mīļa, gādīga un stingra. Rūpīgums un vispār viss, ko viņa mūsos ielikusi, ir attaisnojies, ka esam izauguši kārtīgi un to tagad pārmanto mūsu bērni. Sirsnīga un mīļa vecmāmiņa.

● Jānis Šmēdiņš, jaunākais dēls, Eiropas čempions pludmales volejbolā, olimpiskais medaļnieks, treneris: – Visīstākais fans, kas mūsu sporta soļiem treniņos un sacensībās seko gan veiksmēs, gan neveiksmēs. Ja kas vajadzīgs, pietiek piezvanīt, un visas sadzīves lietas atrisinās pāris minūtēs. Čakla, gādīga, mīļa mamma; ja vajag, dažreiz var būt stingra, jo kārtībai jābūt. Enerģijas pilna, un to novēlu saglabāt vēl ilgi, ilgi.

● Andra Zvejniece, Kuldīgas mūzikas skolas kādreizējā audzēkne, tagad direktore: – Viena no manas dzīves lielajām skolotājām. Uzticēto paveic ar lielu rūpību un atbildību. Daigai piemīt prasīgums gan pret sevi, gan audzēkņiem un kolēģiem. Viņas smiekli mūzikas skolu pieskandina, un vienmēr var zināt, ka Daiga ir skolā.

● Māra Šlakorcina, mūzikas skolotāja: – Kā kolēģe – prasīga, reizēm pat šerpa, bet arī mīļa un sirsnīga. Kā draudzene – uzticams cilvēks, kam var stāstīt gan bēdiņas, gan prieciņus.

● Kristīne Dundure-Botros, bijusī audzēkne, mācās Zviedrijas Mūzikas akadēmijā, producente: – Skolotāja un gandrīz kā mamma, bez kuras gādības, disciplīnas prasībām un iedrošinājuma es noteikti netiktu tur, kur esmu. Tagad saprotu viņas teikto, ka esmu ļoti talantīga un arī ļoti slinka. Tikai pateicoties skolotājas Daigas milzīgajam darbam, daudzi bērni esam izauguši par radošiem cilvēkiem.