Atvērt sirdi Dieva beznosacījuma mīlestībai

„Ticība māca pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un respektēt arī viņa ceļu. Ļoti būtiski ir kalpot visiem, jo Dieva mīlestība domāta visiem,” saka kuldīdzniece, Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas superintendente, Kuldīgas un Cēsu draudzes mācītāja, trīs bērnu māmiņa ZINTA DZINTARA.

Ko nozīmē sievietei būt mācītājai, turklāt vēl superintendentei – metodistu baznīcas galvai?

Sabiedrībā par to tiek diskutēts, taču es neesmu iedziļinājusies. Dievs kalpot neaicina pēc dzimuma. Ja aicina, tad arī dod autoritāti un pārliecību. Ir vietas, kur pret sievietes kalpošanu joprojām izturas ar aizspriedumiem vai pat noraidoši. Bet mani tas neietekmē – es zinu, uz ko Dievs mani aicinājis, un cilvēku viedokļi neko nemaina. Mazliet gan tā jocīgi bija, kad pēc iecelšanas par superintendenti bija jāpiedalās 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā. Starp bīskapiem biju vienīgā sieviete. Iepriekš tur bijuši tikai vīrieši, un nu starp viņiem visas Latvijas priekšā stāv Zinta! Superintendents ir tas pats, kas bīskaps – visas Latvijas metodistu baznīcas vadītājs. Tikai nosaukums palicis no seniem laikiem. Amatā mani iecēla Eiropas bīskaps ikgadējā konferencē augustā.

Kopš tā brīža dzīve mainījusies.

Tagad ir daudz vairāk atbildības: lēmumi jāpieņem visas kopienas vārdā, jāvada draudžu darbs, jāorganizē kalpošana, baznīca jāpārstāv lielākajos ekumeniskajos un sabiedriskajos pasākumos, jāuzrunā valsts līderi, jāsadarbojas ar citiem mācītājiem, īpaši tad, kad jāmeklē risinājumi sabiedrības drošībai vai garīgam atbalstam, piemēram, sadarbībā ar armiju, lai cīnītos pret dezinformāciju, cilvēkiem krīzē nodrošinātu mieru un atbalstu. Tā ir arī liela garīga atbildība. Biežāk jābrauc uz ārvalstu konferencēm Norvēģijā, Dānijā un citur. Tagad esmu mācītāja arī Cēsīs. Tas nozīmē, ka draudze Kuldīgā izjūt, ka manis te nav.

Vai esat kuldīdzniece kopš dzimšanas?

Mani vecāki ir kuldīdznieki, arī es un māsas te augām. Mana sirds pieder Kuldīgai – man tā joprojām šķiet Latvijas skaistākā pilsēta, un varu pateikties Dievam par žēlastību izaugt tieši šeit. Ja kāds mēģina iebilst, es vienmēr turos pretī un palieku pie sava, ka Kuldīga ir visskaistākā. Jau padomju gados man patika tas īpašais senatnīgums un radošums – notika dažādi festivāli, koncerti, mākslas lietas. Kuldīga vienmēr bijusi mākslinieku pilsēta. Šeit dibināta viena no pirmajām mākslas skolām. Jau maziņa būdama, sajutu to avangardisko un radošo garu. Kad mācījos Rīgā, draugi vēlējās vasarā braukt uz Kuldīgu, jo likās, ka šeit vienmēr notiek kas īpašs, kas lielpilsētā nav atrodams.

Vai no radošajām nodarbēm skolas laikā izvēlējāties mākslu?

Pabeidzu mākslas skolu – biju pirmajā izlaidumā. Tas ļāva ieraudzīt skaisto apkārt, spēju novērtēt radošumu gleznās, mūzikā, cilvēkos. Tagad gleznot neiznāk – ar to nodarbošos, kad aiziešu pensijā un laika būs vairāk. Taču svarīgi, ka saglabājušās vērtības un redzējums. Mākslas skola, līdzīgi kā mūzikas skola, bērnos ieliek fantastisku pamatu – vēlmi ieraudzīt un domāt citādi, novērtēt dažādību un skaistumu visapkārt.

Par ko bērnībā vēlējāties kļūt?

Man bija privilēģija uzaugt mīlošu vecāku ģimenē kā vidējai meitai, un biju laimīgs bērns. Tā kā nācu no ģimenes, kur viss notika mīlestībā, man nebija īpašu sapņu vai ambīciju – vienkārši izbaudīju bērnību. Vecākā māsa Antra izmācījās par arhitekti un specializējās ainavu arhitektūrā. Vecāki ieminējās par līdzīgu izvēli, bet es aizgāju uz Rīgas celtniecības tehnikumu, lai iegūtu būvdarbu vadītājas specialitāti. Liekas, ka tāda profesija nepavisam nav saistīta ar radošumu vai garīgām lietām, taču man patika. Jaunākā māsa Liene kļuva par sociālo darbinieci – tas bija arī sirds aicinājums, jo viņa ir ārkārtīgi jūtīga pret tiem, kuri piedzīvo grūtības. Empātija un vēlme citus atbalstīt nāk no vecāku mācītajām vērtībām: būt atsaucīgam, nebūt vienaldzīgam pret otra sāpēm. Vecāki mūsu izvēles nekad nenosodīja. Viņi ļāva lēmumus pieņemt pašām un atbalstīja arī tad, ja izvēles bija citādas, nekā gaidīts. Šī uzticēšanās mani pavada visu mūžu, ir devusi paļāvību un pašapziņu.

Kā veicās jaunajai būvdarbu vadītājai?

Pa dubļiem būvlaukumā nevajadzēja brist, jo atkal laimējās. Kad tehnikumu pabeidzu, varēju atgriezties Kuldīgā un sāku strādāt Valsts zemes dienestā – vērtēju īpašumus. Nostrādāju te 23 gadus, pēc tam trīs gadus Rīgā, kur to kontrolēju visas Latvijas līmenī. Darbs ļoti patika. Likās, ka tas ir labākais, kāds vien man var būt. Arī atalgojums labs. Pēc tehnikuma sāku celtniecību studēt Lauksaimniecības akadēmijā, bet iepazinos ar Edgaru, apprecējāmies, dzima bērni, un dzīve savērpās vairāk ap ģimeni un darbu šeit.

Kā sabiedrībā ģimeniskums mainījies?

Manā bērnībā tas izpaudās daudzās kopīgās aktivitātēs: katru gadu braucām ekskursijās, spēlējām vakaros dambreti vai šahu, vecāki vienmēr bija klātesoši un mīloši. Šķiet, tagad daudziem bērniem kopības, vecāku klātbūtnes un sirsnības pietrūkst. Man ir trīs bērni, visi jau pieauguši un precējušies. Ir arī trīs mazbērniņi, un jaunākais piedzima pirms dažām nedēļām. Ģimene ir liels prieka un gandarījuma avots, un ne tikai mani bērni ir talantīgi un mīloši – arī viņu otrās pusītes ir brīnišķīgas. Jūtos Dievam pateicīga par visu.

Ar ko bērni nodarbojas?

Vecākā meita Madara ir mūziķe. Dzied Rīgas gospeļkorī, grupā Radio trio, piedalījusies X faktorā. Mākslas akadēmijā ieguvusi mākslas maģistra grādu, taisa videoklipus pazīstamiem mūziķiem. Lai gan pēc profesijas ir māksliniece, mūzika viņas sirdij tuvāka. Tāpat dēls Artūrs mūziku izvēlējies kā sirds aicinājumu – spēlē dažādās grupās, strādā firmā, kas izgatavo mūzikas instrumentus un detaļas. Arī jaunākā meita Alise muzicēja – spēlēja basģitāru grupā, ko ar draugiem bija nodibinājuši. Aizgāja studēt metāla apstrādi Mākslas akadēmijā, bet saprata, ka tā nav domāta viņai. Tad kopā ar vīru iestājās profesionālajā dienestā.

Kā uz bērnu izvēli raugāties?

Ļoti svarīgi, lai vecāki ir atvērti bērna talantu atbalstīšanai, nevis tikai raugās uz labāk atalgotām profesijām. Sabiedrība bieži virza uz materiāli vērtīgākām profesijām, bet katram bērnam ir kāds talants, ar ko var gan gūt prieku, gan strādāt un nopelnīt. Manu bērnu izvēle liecina, ka talanta ceļš ir labāks. Bet, ja cilvēks strādā vietā, kas viņam nepatīk, tas noved pie izdegšanas un neapmierinātības.

Kā mammai nebija viegli pieņemt Alises izvēli par armiju, jo viņa ir smalka meitene un es ļoti baidījos. Sirds sarāvās, kad ieraudzīju, ar ieroci rokās nododot zvērestu. Jau par Artūru domāju, kaut dēlam nebūtu jāiet dienestā. Un nu mazā meitiņa iet armijā! Uzticējos Dievam, ka jāļauj viņai šo aicinājumu izdzīvot, citādi es nemitīgi būtu vienās bailēs. Ja jau mierīgā dzīvē Dievs bērnu sargā, tā būs arī armijā.

Kā sākās jūsu ticības ceļš?

Manā bērnībā par Dievu nerunāja un baznīcā negājām. Tomēr atceros interesantu epizodi. Kad man bija 11 gadu, jaunākā māsiņa ļoti saslima. Viņu ar ātrajiem veda uz slimnīcu, un es, bērns, kas neko par lūgšanām nebija dzirdējis, stāvēju pie loga un lūdzu Dievu. Atmodas laikā Kuldīgas Mākslas un humanitārajā skolā Lienei sāka mācīt ticības mācību, bija kristības un iesvētības. Sēdējām ar tēti Annas baznīcas pēdējos solos un par notiekošo gandrīz uzjautrinājāmies.

Bet pēc kāda laika, kad visi trīs bērni bija piedzimuši, izdomāju viņus nokristīt. Tā pēkšņi un neapzināti sapratu, ka tas jādara. Aizgāju uz Annas draudzi pie mācītājas Daces Rubļevskas, izteicu vēlmi un vienlaikus pateicu, ka pati ticībai pievērsties netaisos. Esmu lasījusi par kristietības ieviešanu, krusta kariem, varmācību, tāpēc lai nedomā mani pārmainīt! Esmu pagāns un ar to lepojos – jūsu ticību man nevajag! Taču bērnus gan vēlos nokristīt.

Kāda bija atbilde?

Dace atbildēja, ka manu pārliecību ciena, tikai vajag sameklēt kristīgus krustvecākus. Atļāva arī man kristībās stāvēt pie altāra. Tajā brīdī sajutu neaprakstāmu Dieva klātbūtni – mieru, prieku un mīlestību, lai gan apzināti ticīga vēl nebiju un dzīvē nekas nemainījās. Pagāja gads, un mamma izdomāja iet uz iesvētes mācībām. Lūdza pavadīt, jo vakaros ir tumši. Arī tad Dacei teicu, lai mani liek mierā. Mācītājas attieksme bija tik cieņpilna, ka neradās nekāda pretestība. Bet patiesībā jau tad manī sākās pārmaiņas, tikai vēl neapzinājos. Kad vēlāk nokristījos un iesvētījos arī es, no baznīcas iznācu ārā kā jauns cilvēks, ar pilnīgi citādu pasaules skatījumu.

Tas laiks Annas baznīcā bija ļoti īpašs – kā tāda Kuldīgas garīgā atmoda. Lūgšanas vadīja Vija Seļava, un tur Dievs dziedināja daudzus. Redzēju savām acīm, kā cilvēki mainās, atbrīvojas no atkarībām, arī ģimenē piedzīvojām dziedināšanu. Alisīte bija ļoti slima ar astmu, bet pēc aizlūgšanām vairs neslimoja. Tas manu ticību stiprināja vēl vairāk.

Kas pamudināja studēt teoloģiju?

Kad iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā, daudzi jautāja, vai gribu būt mācītāja. Tāda nodoma noteikti nebija. Vēlējos tikai vairāk uzzināt. Reiz mājupceļā no Rīgas Dievs pēkšņi mani uzrunāja, ka man jāpamet darbs Kuldīgā. Skaidri to dzirdēju, bet nesapratu, kāpēc visa labi sakārtotā dzīve jāmaina. Tas bija prātam neaptverami, faktiski lielākais neprāts, ko esmu izdarījusi. Atstāju Kuldīgā ļoti labu darbu, arī baznīcu, slavēšanas grupu* un aizbraucu uz Rīgu, kur man nebija pat dzīvokļa.

Kā reaģēja ģimene?

Bērni jau studēja. Vīrs ierīkoja laistīšanas iekārtas, un objekti bija pārsvarā pie Rīgas, tāpēc neuztraucās un atbalstīja. Tētis gan šaubījās un teica, ka no Dieva tas nevar būt: laikā, kad visi par dzīvi satraukušies, cilvēks no laba darba iet prom. Tomēr manu nesaprotamo izvēli pieņēma.

Tā atbraucām uz nekādiem apstākļiem Rīgā. Vīrs darbā sapazinies ar kādu metodistu draudzes pārstāvi, kurš veidoja slavēšanas grupu. Uzrunāja mūs, jo dzirdējis, ka esam muzikāla ģimene. Interesanti, ka pirms tam meklēju pastāvīgu draudzi – staigāju no vienas baznīcas uz otru, visur jauki, bet Dievs ikreiz teica, ka tā neesot mana īstā vieta. Aizgāju uz Rīgas metodistu draudzi – tur man nepatika pilnīgi nekas, bet Dievs pateica, ka šī ir mana vieta. Spurojos pretī, bet tas laikam bija paklausības pārbaudījums. Tā sākām iet uz šo draudzi, bija slavēšanas grupa. Atkal labs darbs Valsts zemes dienestā Rīgā, dzīves apstākļi sakārtoti.

Saklausīju nākamo aicinājumu – studēt teoloģiju Latvijas Universitātē. Pat iedomāties nevarēju savos gados mācīties klātienē kopā ar jauniešiem, kuri ir manu bērnu vecumā. Tomēr Teoloģijas fakultātē iestājos. Cēlos agri no rīta un braucu uz darbu, lai paspētu visu izdarīt līdz lekcijām, kas sākās piecos vakarā un beidzās ap desmitiem. Mājās gandrīz komā iekritu gultā, un no rīta viss sākās no jauna.

Tad kļuvāt par mācītāju.

Jā, kaut iepriekš teicu, ka gribu būt nevis mācītāja, bet gan slavētāja. Vēlējos palikt Rīgā, jo tur dzīvoja bērni, taču sirds aicinājums veda atpakaļ uz Kuldīgu. Vēlreiz jāatstāj labiekārtotā dzīve. Devos atpakaļ uz dzimto pilsētu, kur kalpoju kā mācītāja. Un izrādījās, ka mātes vecāki un vēl vecvecāki bijuši saistīti ar Kuldīgas metodistu baznīcu – tieši tur iepazinušies un apprecējušies. Pirms tam pat nojausmas par to nebija. Atklājās daudz interesantu faktu par dzimtu. Tad sapratu, ka senču lūgšanas un ticības mantojums mūsu ģimeni vadījis un sargājis arī tad, kad bijām neticīgi. Man laimējies ne tikai ar brīnišķīgu ģimeni un draugiem, bet arī fantastiskiem kolēģiem un citiem cilvēkiem.

Kāda šodien ir baznīcas vieta cilvēku dzīvē? Vai nav tā, ka Dieva palīdzību daudzi meklē tāpēc, lai savu dzīvi sakārtotu, bet tā arī neatrod?

Caur baznīcu un dievišķās mīlestības pieredzi cilvēks var atrast savu identitāti un dzīves jēgu. Ja ģimenē vai citur mīlestība nav saņemta, ir ļoti grūti dzīvot piepildīti – cilvēks sāk par sevi šaubīties, kļūst depresīvs, dzer antidepresantus, meklē jēgu materiālās lietās, bet nespēj to piepildījumu atrast. Manuprāt, baznīcas uzdevums ir cilvēkus pieņemt ar cieņu un mīlestību, nevis censties pārmācīt ar nosodījumu. Dievs mums piedāvā savu beznosacījuma mīlestību – tā mums vajadzīga visvairāk. Var jau rīkot psihoterapijas un vēl dažādus kursus, bet neviens cits nevar tā dziedināt dvēseles rētas kā Dievs. Viņš uzrunā ar žēlsirdību – pieņem cilvēku tur, kur viņš ir, ar viņa vājībām, lai nevis nosodītu, bet mīlētu. Bet, ja cilvēks atnāk ar savu sāpi un viņam sāk pārmest vainas, tad Dieva mīlestību nevar piedzīvot un viņš metas prom. Baznīca domāta tam, lai palīdzētu iemīlēt, nevis nosodītu. Tā ir tā vieta, kur cilvēks var mīlestību saņemt, īpaši tad, kad citur durvis ir aizvērtas.

Ko jums nozīmē Ziemassvētki?

Man šis laiks ļoti patīk. Lai gan ārā laiks ir tumšs, šis ir brīdis cilvēkiem nest gaismu, un mēs īpaši cenšamies būt blakus tiem, kas ir vientuļi vai grūtībās. Apciemojam viņus, dziedam dziesmas, aizvedam dāvaniņas, iededzam svecītes. Tas tikpat kā neko nemaksā, bet cilvēkiem nozīmē ļoti daudz. Draudzē cilvēki aktīvāk iesaistās kalpošanā, nāk dalīt zupu, vēl kādus darbiņus padarīt – tas dod prieku un gandarījumu. Pārsteidzoši, kā cilvēki tādos mirkļos izmainās! Viņi paši sevi ierauga citādām acīm, saredz gaišumu. Tāda pati gaisma, ko Adventē nesam citiem, atgriežas pie mums pašiem. Tāpēc man patīk tumšie vakari un arī rīti, kad pieceļos un logā ieslēdzu lielo zvaigzni. Cilvēki iet garām, un arī viņiem no tās gaismas kāds prieks tiek. Laika trūkums bieži ir aizbildinājums. Patiesībā katrs atrodam laiku tam, ko uzskatām par prioritāti, pat tad, ja ir daudz citu pienākumu. To pati esmu pieredzējusi, vienlaikus mācoties, strādājot un rūpējoties par bērniem. Ja ļoti gribi, laiku vari izstiept un visu salikt tā, lai izdodas.

Kā superintendentei jums būs jāpiedalās arī ekumeniskajā Ziemassvētku dievkalpojumā Rīgas Domā. Ko novēlēsiet Latvijas cilvēkiem, pasaulei?

Mans galvenais vēstījums ir izmantot šo skaisto laiku, kad sirds un prāts ir atvērti, ne tikai garīgām lietām iekšēji, bet arī mīlestībā vienam pret otru, lai piedzīvotu un saprastu Ziemassvētku brīnumu – ieraudzītu mazulīti Jēzu, kurš pirms vairāk nekā 2000 gadiem nāca pasaulē kā neizmērojamas Dieva mīlestības piepildījums, lai atjaunotu mūsu attiecības ar Dievu un ļautu mums piedzīvot Viņa mīlestību. Lai katrs savā dzīvē ieraudzītu glābēju Jēzu, kas nāca glābt no nelaimēm, atkarības, vientulības, no aplamām domām, stereotipiem un važām, ko mēs paši vai kādi citi ap mums savijuši. Neatkarīgi no tā, kas esam – bērns, skolēns, pieaugušais, liels politiķis vai vienkārša darba darītājs, kuldīdznieks, rīdzinieks vai Amerikas iedzīvotājs –, visiem ir svarīgi saprast Jēzus kā glābēja nozīmi. Novēlu katram šo sastapšanos meklēt, piedzīvot un būt piepildītam ar fantastisko mīlestību, lai arī pašam būtu, ko dot citiem.

* Slavēšanas grupa Dievu slavē un tam pateicas dziedot un muzicējot.