Mūsu tauta padoties negrasās

Lāčplēša diena Kuldīgā ik gadu rit pēc līdzīgas kārtības: bērnu čalas Pilsētas laukumā, kur viņi ar interesi aplūko Zemessardzes un citu dienestu tehniku, svecīšu liesmiņas varoņu piemiņai Liepājas ielā un vakarā lāpu gājiens uz Pilsētas dārzu, kur skan koncerts. It kā viss zināms, ierasts, jau piedzīvots. Tomēr šogad svētki mani aizkustināja daudz vairāk nekā jebkad. Kad lāpu gājiens sākās, sapratu, ka redzu kaut ko īpašu. Cilvēku bija tik daudz! Lieli un mazi, skolēni un pensionāri, jaunsargi un ģimenes ar bērniem – visi vienā gaismā un solī. Tas ir brīdis, kad sirds tiešām sasilst un rodas pārliecība: jā, mūsu tauta ir, tā nekur nav zudusi un negrasās padoties.

Dzīvojot sociālo mediju pasaulē, ir viegli pazaudēt ticību cilvēkiem. Tur bieži lasāmi nicīgi, sabiedrību šķeļoši komentāri, kas grauj ticību pašiem sev. Taču tas, ko redzēju 11. novembrī Kuldīgā, bija pavisam cita realitāte – tāda, kas atspēko jebkuras šaubas par mūsu tautas spēku un arī sirds siltumu. Tie, kuri visu tikai kritizē un nicina, man šķiet vai nu gļēvi, vai arī tādi, kuriem kāds uzdevis mūs šķelt. Pie varoņu piemiņas vietas Liepājas ielā satiku jaunu ģimeni, kas savai mazajai meitai patriotismu mācīja nevis vārdos, bet darbos – kopā noliekot svecīti. Tāds skats aizkustina līdz sirds dziļumiem.

Patriotisma skaidrojums katram ir savs, bet manējais tajā vakarā bija redzams skaidri – tā ir spēja būt kopā, justies kā vienai tautai, kas savai valstij tic. Šajos laikos, kad spriedze pasaulē pieaug un mūsu austrumu kaimiņš dara visu, lai mūs sašķeltu, saliedētība ir zelta vērta. Mums vēl priekšā Saeimas vēlēšanu laiks, kurā arī pašmāju politiķi cenšas mūs sadalīt grupās. Bet Lāčplēša dienas vakarā robežas pazuda – cilvēki vienkārši bija kopā, vienoti tādās vērtībās, kas pārdzīvo jebkuru partiju vai ideoloģiju. Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics teica ļoti trāpīgi: tādā brīdī varam paraudzīties uz sevi un tām paaudzēm, kas piedzīvojušas dažādus laikus, atteikties no bailēm, piedzīvot brīvības izjūtu un neļaut sev uzgrūst vēstījumus, kas šķeļ. Tā ir patiesība, ko vajadzētu sadzirdēt ikvienam.

Kad gājiens beidzās un Ventas rumba iemirdzējās sarkanbaltsarkanās krāsās, pārņēma lepnums – par pilsētu, kas prot svētkus padarīt tik skaistus, un par cilvēkiem, kuri spēj būt kopā. Jūtos lepns, ka esmu latvietis. Un vēl vairāk – ka šo lepnumu man iemācījuši vecāki, nodevuši tālāk, lai tas neizzūd.