Grāmatai izvēlas franču bruņinieku saukli

„Manā mūžā svarīgāks bijis tas, kas jādara citiem. Tas arī dzīves gaitu vadījis: ja kādam vajag ko palīdzēt, tad man jādara. Varbūt dzīves ceļš būtu citādāks, ja būtu koncentrējies uz to, kas jādara pašam,” tā tieši Imantdienā sacīja datorzinātnieks, savulaik Kanādā Kvebekas universitātes profesors Imants Freibergs, kura atmiņu grāmata Dari, kas jādara nupat atvērta Kuldīgas Mākslas namā.

„Apgāda Jumava vadītājs Juris Visockis laikam īpaši sakārtojis tā, ka manā dzimšanas dienā 12. martā grāmatu atvērām Rīgā, bet vārdadienā – Kuldīgā, kur ir manas otrās mājas,” sacīja autors.

Viņš pastāstīja, ka grāmatas virsraksts patiesībā ir interneta dzīlēs atrasts franču bruņinieku sauklis: „Sākumā pat neizpratu, ko tas nozīmē, bet zināju, ka jādod šāds nosaukums. Tikai vēlāk prātoju, kas jādara un kam tad vajag darīt – man vai citiem?” Memuārus viņš rakstījis nevis kā dienasgrāmatu, jo nav bijis laika to darīt dienu no dienas, bet sadalījis nozīmīgos dzīves posmos. Aprakstīta gan bērnība Valmierā, Rīgā un Jelgavā, gan kara laikā bēgļu gaitās Vācijā un Francijā piedzīvotais, gan dzīve Kanādā un vēlāk Latvijā. „Kāpēc kulties pa pasauli, ja varam atgriezties Latvijā, kas bija kļuvusi atkal brīva?” savu atgriešanos raksturo I.Freibergs.

Arī dzīvesbiedre, Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja lasīt raibo, bet ne vieglo dzīvesstāstu: „Varēsiet labāk izprast, ko nozīmē būt bēglim kara izpostītā zemē, kāda bija Vācija un arī Francija, un tikt šķirtam no ģimenes jau 14 gadu vecumā.” Viņa atklāja, ka vīram ļoti svarīgi bijuši līdzgaitnieki, tāpēc arī tiem dota iespēja izteikties. Savukārt I.Freibergs par sievas lomu savā dzīvē ar sev raksturīgo humoru teica: „Katrā organizācijā, kur Vaira Kanādā darbojās, viņa kļuva par vadītāju vai prezidenti. Un, kad atbraucām uz Latviju un sākām darboties, man nebija šaubu, ka viņa būs Valsts prezidente.” V.Vīķes-Freibergas sekretāre Daina Lasmane atklāja, ka sākotnēji izdevējs J.Visockis rakstīt memuārus aicinājis prezidenti, bet, tā kā viņai darāmā joprojām ir daudz, pierunājis I.Freibergu.

Kuldīdzniece Iveta Vēra jautāja, vai grāmatā pieminēta arī Kuldīga un kāpēc Freibergu ģimene iegādājusies īpašumu tieši Īvandes pagastā. I.Freibergs atbildēja, ka Kuldīga grāmatā mazliet ir iekļuvusi. Bet V.Vīķe-Freiberga atklāja: Īvandes mājā pievilcīgākais šķitis tas, ka pirmajā stāvā ir logi uz visām četrām debess pusēm, tāpēc tur vienmēr ir saules gaisma. Lauku īpašumā viņi darot, kas jādara: dienu pirms tikšanās ar kuldīdzniekiem nolasījuši jāņogas un izvārījuši želeju.

Meita Indra Freiberga atzina, ka par tēva paveikto ir ļoti lepna, jo zina, cik daudz viņš tajā ieguldījis: „Man liekas – grāmata vērtīga tieši tāpēc, ka intervēti arī vairāki tēva līdzgaitnieki. Tas dod ieskatu ne tikai viņa dzīvē, bet arī laikmetā. Ļoti interesanti bija šodien klausīties manas ģimenes bēgļu gaitas. Priecājos, ka tēvs uz visu raugās pozitīvi un nav ļāvis sevi ietekmēt.”

Senioru skolas vadītāja Ruta Orlova priecājās, ka V.Vīķe-Freiberga piekritusi Latvijā būt par patronesi Trešās paaudzes universitāšu tīklam, kura veidošanā jau zināmu laiku iesaistās arī Kuldīgas ļaudis.

Grāmatas Dari, kas jādara atvēršana bija daļa no pasākumu cikla Latvijas simboli un leģendas, kas veltīts Draudzīgā aicinājuma 90 gadiem un ko organizē apgāds Jumava. Tā vadītājs J.Visockis pārliecināts: „Dzīvē vajadzīgi ne tikai uzdevumi, bet arī virsuzdevumi, tāpēc šajā gadā esam iecerējuši runāt par Latvijas simboliem un leģendām, kāda noteikti ir arī Freibergu ģimene. Kopš grāmatas iznākšanas pagājuši tikai trīs mēneši, un var teikt, ka lasītāji to uzņēmuši labi.” Trīs eksemplārus Jumava dāvināja Kuldīgas vidusskolām.