"Preventīvais vizionārisms"

Aprīļa pēdējās nedēļas nogale Kuldīgā bija kultūras notikumiem bagāta – viens no tiem, kas, iespējams, paslīdējis garām nemanīts netipiskas laika izvēles dēļ, ir Purvīša balvas laureāta Miķeļa Fišera personālizstādes atklāšana mākslinieku rezidencē 30. aprīlī.

Ir vērts pieminēt, ka rezidences galerija turpina patīkami pārsteigt – gan ar kvalitatīvu saturu, gan ar īpašo vizuālo identitāti, kas nav mazāk svarīga. Otrā stāva telpas, kas kļūst aizvien gleznieciskākas un izteiksmīgākas, veido atsvaidzinošu kontrastu ar pirmā stāva baltā kuba estētiku. Te ir patīkami būt pat neatkarīgi no ekspozīcijas, un tas ir lieliski.
M.Fišers (1970) ir viens no mūsdienu spilgtākajiem un veiksmīgākajiem latviešu māksliniekiem. Izmantojot dažādas tehnikas un medijus, viņš rada pārsvarā distopiskas* ainas ar nodomu – jā, ar kādu gan?
Sava ceļa sākumā 90. gadu vidū M.Fišers, iespējams, pamatā vēlējās provocēt, un tas viņam izdevās. Tagad, lai gan izstādes kurators Raimonds Kalējs savā uzrunā M.Fišera darbus joprojām nosauca par tādiem, ko „daudzi stereotipiski domājoši cilvēki glezniecībā vai mākslā īsti negaida”, autora rokraksts un vēstījums ir kļuvis pieņemts, atzīts un gaidīts. Par to liecina gan viņam piešķirtā prestižā Purvīša balva 2015. gadā, gan iespēja pārstāvēt Latviju Venēcijas biennālē 2017. gadā un, protams, arī daudzi citi mazāki sasniegumi pirms un pēc tam. M.Fišera māksla saukta arī par ezoterisku, un tajā noteikti ir arī eksistenciālas patiesības meklēšanas elements.
Izstādes atklāšanā fona mūzikai izraudzīta meditatīva – tāda, kas iezīmē garīgu dimensiju. Te redzams veikums no vairākām iepriekšējo gadu personālizstādēm – kokgrebumi, gleznas, viens videodarbs, kā arī daži no Venēcijas biennālei gatavotās izstādes Kas slikts var notikt. Šai izstādei dots nosaukums Preventīvais vizionārisms, ko var uztvert kā atbildi uz jautājumu, kas mudina mākslinieku turpināt radīt darbus ar tādiem nosaukumiem kā Izdzīvotājs kaltē avarējušos citplanētiešus, Atomziemas divdesmitais gads vai šīs izstādes centrālā glezna, Auglības rituāls ar augstāko būtņu upurēšanu uz hidroreptiloīdu dzimtās planētas.
Vizionārisms – atvasināts no vārda vizionārs (man visvairāk patīk vecmodīgais skaidrojums garreģis, kas redz citiem nesaredzamas lietas), preventīvs – tāds, kas pasargā, novērš. Tātad M.Fišera daiļradi varētu nosaukt par pamācošu, brīdinošu vai sabiedrisko iekārtu kritizējošu, taču māksliniekam piemītošā humora izjūta atstāj atvērtu arī iespējamību, ka vismaz daļēji viņš vienkārši spēlējas ar tēmām un ainām, kas pašam šķiet uzjautrinošas. Un, protams, kā pats saka: „Kad es runāju par citplanētiešiem vai reptiloīdiem, tad visbiežāk tas tomēr ir par cilvēkiem.”

*Distopija – mūsdienu literatūras termins, kas radīts kā pretstats utopijai un nozīmē satraucoši nepatīkamu (parasti nākotnes) atainojumu

Daži jautājumi autoram

Ko Latvijā vēl var sasniegt mākslinieks, kas izstādījies lielākajā izstāžu zālē, saņēmis Purvīša balvu un pārstāvējis Latviju Venēcijas biennālē?
Nu, teorētiski var saņemt vēl vienu Purvīša balvu, varbūt teorētiski var arī biennālē vēlreiz piedalīties. (Smejas.) Tagad man ir paredzēta izstāde Mākslas muzejā (M.Fišers ir viens no trim māksliniekiem, kas uzvarējis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konkursā, un viņa personālizstāde paredzēta galvenās ēkas Lielajā zālē 2025.–2026. gadā – aut.). Tas vēl būtu tas, kas man jāizdara.
Kura izmantotā tehnika tieši procesa laikā sniedz vislielāko gandarījumu?
Nu laikam jau glezniecība tajos brīžos, kad iet no rokas. Ir momenti, kad tu uzglezno un pats nesaproti, kā tas ir izdevies. Protams, arī kokgriezums sniedz tūlītēju gandarījumu. Mazāk varētu to teikt par videodarbiem, jo tur es pats pie tehniskajām lietām nestrādāju.
Cik nopietni uztverat to, ko darāt?
Es vispār neko nopietni neuztveru. Vismazāk jau to, ko daru. Es arī labi apzinos, ka man nevajadzētu pretendēt uz to, ka tas kādam ir briesmīgi vajadzīgs. Es jūtos ļoti gandarīts, ja no 100 apmeklētājiem kādiem desmit tas iekrīt sirdī. Man šķiet, tas arī ir labs rezultāts.