Ēvalds Valters: Rusiāde un nepublicētās atmiņas

Ēvalda Valtera piemiņas istabā Kurmāles pagasta Vilgālē viņa sacerējums Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas atklāts grāmatas formā. Kā jokoja pasākuma režisore Dace Blathena, tā vēl pavisam silta, jo, piedaloties autora dēlam Raitam Valteram un pussimtam Kuldīgas novada inteliģences pārstāvju, tā atvērta pavisam pirmo reizi. Pirms tam to vēris tikai aktieris Gundars Āboliņš, gatavodams savu vakara priekšnesumu.

Par Rusiādi

200 lappušu grāmatas sākumā ir 1992. gadā Latvijā ar Inta Baltarāja pseidonīmu publicētā poēma Rusiāde – dzejnieces Māras Zālītes vērtējumā tā ir mūslaiku Atskaņu hronika. G.Āboliņš nolasīja ievaddzejoli Rudā migla. Ciklā ir 12 dzejojumu, to skaitā Demagogu važās, Va banque, Asinspirts, Vergturu cilpas, Kādas valsts metode, Mauzoleja lelle un citi. Ē.Valters, padomju okupācijas laikā riskējot ar savu un ģimenes likteni, 1949.–1955. gadā tapušo sacerējumu 60. gados Rīgas ostā nodeva nepazīstamam zviedru kara kuģa kapteinim ar lūgumu nogādāt Zviedrijas latviešu organizācijai. Sacerējums tikai vienā eksemplārā – kopijas nepalika. Neviltots bija autora prieks, uzzinot, ka sūtījums adresātu sasniedzis un Stokholmā manuskripts latviešu valodā izdots.

Rakstāmgalda atvilktnē

Manas skatuves un kara gaitas ir kā cienījamā aktiera CV, kas ietver būtiskākos latviešu strēlnieka un aktiera dzīves un darba pieturas punktus. Satura rādītājs vēsta, ka tiks stāstīts par stabilo teātri, virspavēlnieka vilciena komandantu, studiju gadiem Maskavā, kur viņš ticies ar slaveno teātra pedagogu Konstantīnu Staņislavski un viņa ne mazāk slavenajiem laikabiedriem, par angažementu Liepājā (kur tāpat kā Dailes teātrī viņš darbojies trijos piegājienos), Daugavpils teātrī, tautas teātrī, radiofonā, Jelgavas teātrī, par diviem gadiem brīvsolī, un noslēgumā būs pateicība dižajam pulkvedim Jukumam Vācietim.

Aina Sļisarenko, piemiņas istabas iekārtotāja, atceras: „Kad Ēvalda Valtera dēls Raits uz tēva dzimto pagastu atveda plašo bibliotēku un vēl kaudzi unikālu materiālu, viņš teica: „Paskaties labi tajās rakstāmgalda atvilktnēs!” Tā nu, kārtojot to visu, rūpīgi revidēju atvilktnes, kurās atradu vecu, pelēku mapi ar uzrakstu Manas skatuves un kara gaitas. Sāku lasīt ar rakstāmmašīnu rakstītās, nekur nepublicētās atmiņas par strēlnieka gaitām 1. pasaules karā, par aktiera gaitām ierakumos un pēckara periodā. Ar dziļu cieņu viņš atceras gan pulkvedi Jukumu Vācieti, gan cīņu biedrus 5. Zemgales pulkā. Ar Raitu vienojāmies, ka teksts būtu publicējams grāmatā.”

Apgāda Jumava vadītājs Juris Visockis atceras: „Šaubu nebija. Stils un autentiskums – tādai grāmatai pircēju netrūks!”

Noslēptā lapa

A.Sļisarenko atceras: „Kad manuskripts jau bija gatavs publicēšanai, no izdevniecības zvana: „Nav 98. lappuses!” Izmeklējām visur, bet tā arī neatradām. Nolēmām – publicēsim, kā ir. Vēl pēdējā naktī rūpīgi pāršķirstīju visus materiālus. Atradu trīs nepublicētas franču lugas un vienā no tām starp divām baltām lapām – 98. lappusi mašīnrakstā! Paspējām.” Ē.Valters atkal bija pajokojis savā stilā, kā viņš to bieži mēdza darīt.

G.Āboliņš tūdaļ paziņoja, ka vēlas no scenārija atkāpties un klātesošos iepazīstināt tieši ar šo lappusi, ko nebija paredzējis lasīt. Tā tika ātri sameklēta: „(..) jau zināt, ka es nāku no šiem pašiem karavīriem. Karavīri bija mani skolotāji, karavīri – mani partneri, karavīri – mani pirmie režisori, karavīri – skatuves iekārtotāji, karavīri – skatītāji, pat ar šauteni plecā (Perekopos, Kahovkā). Beidzot, atrazdamies Maskavas studijās, gandrīz katru dienu mani audzinot iespaidoja gudrs un drosmīgs karavīrs Jukums Vācietis. (..) Man šad tad kļūst skumji, ka nevaru spēlēt karavīriem, par cik mūsu Latvijā vairs nacionālā karaspēka nav. Bet tāds kādreiz izrādījās nepieciešams cīņās pret hitleriešiem. Tagad moris savu darbu ir darījis – moris var iet. Ja kādreiz tāds būtu vajadzīgs, to saformēs no jauna uz kādu laiciņu. Spēlēt karavīriem man ir svētku diena. Pateicīgāku auditoriju būs grūti iedomāties. Karavīrs nav izlepis, karavīrs nekad nav bijis pārēdies, nerunājot nemaz par delikatesēm, viņš bieži vien ir badā un ne tikai garīgā vien. (..) Mani mīļie zemgalieši! Jūs cīnījāties par labāku nākotni, vai ar tādu barību jūs būtu mierā?”

Aculiecinieks

Ē.Valters bijis aculiecinieks slavenajai pulkveža J.Vācieša uzrunai Piņķu baznīcā un atzinis, ka Aleksandra Čaka poēma par šo notikumu ir tīra mākslinieka daiļrade. Runa bijusi īsa, emocionāla, un tās galvenais vēstījums: „Esiet kā vīri!” Pulka kapelmeistars uz ērģelēm nospēlējis korāli.

G.Āboliņš lasīja gan jautras, gan dramatiskas epizodes par autora sarunām ar slaveno Dailes teātra režisoru Eduardu Smiļģi (1886–1966) un aktieri Gustavu Žibaltu (1873–1938), augstā profesionālā līmenī atdarinot Ē.Valtera balsi sarunā, kad kāds kolēģis viņam devis padomu „vairāk bļaut”, tas ir, runāt skaļāk, jo viņš taču „ir mācījies par aktieri”. Bijuši arī padomi vairāk pievērsties aktieru videi tik raksturīgajai bohēmai.

Lasījumi mijās ar muzikālām pauzēm, Sanitai Hofmanei atskaņojot atbilstošas klavieru kompozīcijas – latviešu karavīru dziesmas, Ja, jūriņa, tu man dotu un Gēstas Berlinga dziesmu no Dailes teātra repertuāra, ko zālē jau paklusām dungoja līdzi. Noslēgumā vadītāja pie klavierēm aicināja R.Valteru nospēlēt seno dziesmu Dzīvīte, dzīvīte. Drīz visi klātesošie dziedot cēlās kājās, godinot ievērojamos novadniekus.