Vai mērķis attaisno līdzekļus?

Jau kopš pagājušā gada sākuma ik pa brīdim uzvirmo diskusijas par tā dēvēto Netflix nodokli, kas starptautiskajām satura straumēšanas platformām ik gadu liktu vismaz 3,5% no iepriekšējā gadā Latvijā gūtajiem ienākumiem ieguldīt mūsu kino nozarē. Kultūras ministrija lēš, ka tie varētu būt no 600 000 eiro līdz miljonam. Tāda prasība nav nekas nebijis – līdzīgu ieviesušas jau 17 Eiropas valstis. Procentuālais ieguldījums ir atšķirīgs, taču vidēji tie ir 5% no platformas ienākumiem valstī.

Ieceres nolūks ir saprotams, un naudu vajag visiem, tostarp kino radīšanai, taču māc šaubas, vai šis ir labākais veids. Finansiāls atbalsts nedrīkstētu kļūt par automātisku pamatojumu arvien jaunām nodevām. Ja valstij kāda nozare patiešām šķiet būtiski atbalstāma, jāspēj naudu atrast budžetā. Citādi veidojas bīstams precedents: kam tik pietrūkst, atradīsim nozarē kādu uzņēmumu grupu, kurai uzlikt par pienākumu trūkstošo segt.

Turklāt straumēšanas platformu sakarā nepārliecina apgalvojums, ka jaunā nodeva abonēšanas maksu neietekmēs. Manuprāt, ir pat loģiski, ka, uzņēmuma izmaksām augot, ceļas arī pakalpojumu cena. Iespējas ir dažādas: varbūt mēnešmaksa tiešām necelsies, bet parādīsies tādas satura grupas, kas pieejamas tikai par papildu samaksu. Un varbūt pavisam nemanāmi tādu kļūs arvien vairāk.

Neuzskatu, ka papildu nauda nozarei automātiski garantētu mērķa sasniegšanu: vairāk laba, Latvijā radīta satura, vairāk skatītāju, kas to novērtē. Ja ikviens saņem pa drusciņai, tas ir labi katram, kura kabatā papildu eiro ieripojis, bet nozari kopumā diez vai ceļ. Ja nu tiešām tāda nodeva vispār jāievieš, mani vairāk pārliecinātu tad, ja pretī liktu jēdzīgu plānu, kam tieši un pēc kādiem kritērijiem piešķirsim. Un prognozes, ko tāda naudas sadale varētu atnest gan nozarei, gan valstij.

Būtu vērts atcerēties, ka esam neliela valsts ar mazu auditoriju. Katra papildu nodeva starptautiskam uzņēmumam var likt padomāt, vai vispār ir izdevīgi mums savus pakalpojumus piedāvāt. Negribētos atgriezties pagātnē, kad, piemēram, televīzijā rādītie seriāli pie mums atnāca ar vairāku gadu nobīdi. Un, ja nav iespēju skatīties legāli, tā ir izdevīga augsne nelegālu veidu attīstībai.