Trūkst kopbildes par medījamajiem dzīvniekiem

Pieņemot lēmumus par medījamo dzīvnieku skaitu, arvien mazāk tiek ņemti vērā mednieku novērojumi mežā. Taču jāatzīst, ka tie ir ļoti atšķirīgi, lai neteiktu, ka radikāli pretēji. Trūkst vienota skatījuma – katram tas attiecībā uz dabu un dzīvniekiem ir citāds. Tā kā sabiedrība un arī mednieku saime aug aizvien tālāk no meža, daudzos jautājumos izpratne par dzīvnieku uzvedību un visu, kas mežā notiek un ir saistīts ar medījamajiem dzīvniekiem, veidojas no avīzēs un žurnālos izlasītā. Trūkst dziļākas izpratnes un attiecīgi objektīva vērtējuma. Institūcijas, kas uzskaita medījamos dzīvniekus un lemj par tiem, dara to ļoti neprecīzi un vispārīgi.

Atšķiras pat klubu teritorijā

Mums ir diezgan maz tādu dzīvnieku sugu, kuru medīšanai būtu noteikts limits. Lielie uzņēmumi, kas nodarbojas ar mežu izstrādi, audzēšanu un kopšanu, uzskata: nav dzīvnieku – nav problēmu. Ir likumsakarīgi, ka tie turas pie šāda uzskata, jo tā ir peļņa. Šo viedokli ņem vērā kontrolējošās iestādes, un rezultātā noteiktās vietās dzīvnieku ir ļoti maz, bet citās – ļoti daudz. Arī iepriekš aina atšķīrās pa novadiem, taču tagad tā mēdz atšķirties pat katrā medību klubā, jo cilvēki nerīkojas pēc vienotiem principiem. Visu šo faktoru dēļ arī dzīvnieki pielāgojas pa savam. Katrā vietā veidojas atšķirīga populācijas vecuma struktūra, un tas maina ietekmi uz meža un lauksaimniecības kultūru postījumiem.

Neiekrist grāvī

Nomedīto mežacūku paraugi medniekam pareizi jāpaņem, jāiepako, jāaizpilda dokumenti un nereti jābrauc daudzus kilometrus tos nodot. Tam, protams, ir ietekme. Cilvēks labprātāk nolemj to mežacūku vispār nemedīt. Tas ir vēl viens grāvis, kurā varam iekrist, jo tā var rasties slimību uzliesmojumi un citas problēmas. Par mežacūku un stirnu medīšanu valsts nodeva nav jāmaksā, un tām limita nav. Maksa par atļaujām ir staltbriežiem un aļņiem.

Agrāk katru dzīvnieku sugu uzskaitīja daudz rūpīgāk – skaits bija daudz precīzāks. Dažādas meža dzīvnieku uzskaites metodes mācīja meža skolās un augstskolās. Visas, protams, darbietilpīgas. Tagad tas, kas ir darbietilpīgs, ir arī dārgs – no tā jāizvairās. Tā kontrole, piemēram, par pārnadžiem zūd.

Vilki pārvietojas plaši

Citādi ir ar lielajiem plēsējiem. Izpētot nomedīto vilku iekšējo orgānu paraugus, var precīzāk noteikt vecumu, dzimstību, veselības stāvokli un citus parametrus. Šos datus rūpīgi pēta un kopā ar citiem novērojumiem izmanto populācijas vērtēšanā. Rezultāti ir diezgan precīzi.

Par vilkiem datus vāc arī tad, ja tie nav nomedīti, – piemēram, pēc novērojumiem. Tad aptuveno dzīvnieku skaitu nosaka, ņemot vērā nomedītos. Grūti to pateikt Kuldīgas novadā, jo vilki pārvietojas tur, kur ir barība. Ja nav, ko ēst, skaits samazinās, tie dzemdē mazāk. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Jānis Ozoliņš ar komandu strādā, lai noteiktu vidējo skaitu, bet ar konkrētu vietu ir grūti, jo vilki pārvietojas līdz 80 kilometriem.

Es savulaik panācu, ka Kurzemei piešķīra atsevišķu vilku medīšanas limitu, jo Austrumlatvijā tie brīvi ienāca pār robežu un tās puses mednieki visā valstī noteikto skaitu ātri vien sasniedza. Tad visi priecājās. Bet tas nebūt nebija mums vajadzīgais skaits. Tagad varbūt par labu nāks žogs starp Latviju un Krieviju, ja tas būs nepārvarams.

Dzīvniekam no cilvēka jābaidās

Lāčus medīt nedrīkst, taču būtu loģiski ar laiku atļaut tāpat kā vilkus. Piemēram, vilki nesadzīvo ar lūšiem. Ja kaut kur daudz vilku, lūšu skaits samazinās. Kur vilku nav – dominē lūši, kas nodara savu postu. Vai tiešām lūšu medības vajadzēja pilnībā aizliegt? Jebkuru sugu pārtraucot medīt, tā sāk arvien mazāk no cilvēkiem baidīties un nāk tiem tuvāk, tā apdraudot.

Mednieku galvenais uzdevums ir nevis sagādāt gaļu, bet gan izpildīt dabā noteiktu uzdevumu: lai dzīvnieki, īpaši plēsēji, no cilvēka baidītos. Skumji, ka daudzi to negrib saprast. Mums visiem par šiem procesiem būtu vairāk jāmācās, un pašiem medniekiem jādomā, kā sevi pareizāk pozicionēt, jo sabiedrība uztver tādu informāciju, kāda tai pasniegta. Man gribētos, lai mednieki atsāk iet uz skolām izglītot bērnus: lai viņi nevis skatās uz medniekiem kā uz riebekļiem un slepkavām, bet izprot medību nozīmi.

Jāizmanto tehnoloģiskās iespējas

Medību sistēmā maināmā būtu daudz, bet kā pirmo es gribētu izcelt to, ka vajadzīga stabilāka atskaites sistēma. Dzīvojam taču tehnikas laikmetā – tad medniekus plašāk izglītosim, kā izmantot tehnoloģijas, lai izpētītu un novērtētu, kas viņu mežā notiek un kā šos datus apstrādāt. Papildus, protams, jāskolo par dzīvnieku uzvedību un vietu dabā. Otrkārt, gribētos, lai kontrolējošās iestādes medību jautājumiem pievērstos nopietnāk: ieguldītu vairāk darba, būtu ieinteresētākas un saprastu faktisko situāciju.