Balsošanai jābūt pienākumam

Kopš man apritēja 18 gadu, esmu piedalījies katrās vēlēšanās. Arī tad, kad neesmu bijis Latvijā. Pirms diviem gadiem, kad tika vēlēts Eiropas Parlaments, atrados Vācijā, Ķelnē, žurnālistu apmaiņas programmā. Bet tas man nebija iemesls vēlēšanas izlaist – dokumentus izdrukāju un savu balsi nosūtīju pa pastu.

Man balsošana vienmēr šķitusi pašsaprotama. Tā ir iespēja piedalīties savas valsts nākotnes veidošanā, un man ir grūti saprast argumentu, ka viena balss neko nemainot. Ja tā domā daudzi, tad neizmantotās balsis kopā jau veido ļoti lielu sabiedrības daļu.

Par to esmu strīdējies pat ar draugiem, kuri uz vēlēšanām neiet. Viņu arguments: gan jau aizies citi, viena nebalsošana neko nemainīs. Taču demokrātijā jau nav iespējams iepriekš zināt, kura balss būs tā, kas kaut ko var izšķirt.

Īpaši spilgti par vēlēšanu nozīmi domāju tagad, kad Eiropā notiek karš. Tepat netālu Krievija turpina iebrukumu Ukrainā, kur cilvēki tiek nogalināti un cilvēktiesības pārkāptas. Tas ļoti konkrēti parāda, kas var notikt, ja demokrātiskas vērtības ir apdraudētas. Tāpēc man šķiet būtiski ne tikai prasīt, lai demokrātiju aizsargā valsts, bet arī pašiem izmantot vienu no svarīgākajiem demokrātijas instrumentiem – iespēju balsot.

Varbūt Latvijā jāievieš obligāta prasība pilsoņiem vēlēšanās piedalīties? Pasaulē ir ap 20 valstu, kuru likumos vai konstitūcijā obligātā balsošana ir noteikta, taču to, cik stingri šīs prasības tiek kontrolētas un kādi sodi noteikti par ignorēšanu, katra valsts risina atšķirīgi. Austrālija šajā ziņā pazīstama ar vienu no stingrākajām sistēmām pasaulē. Tur par neierašanos uz vēlēšanām bez attaisnojoša iemesla jāmaksā naudas sods. Ja tas nav samaksāts, lieta var nonākt pat tiesā. Vēlētāju aktivitāte tur regulāri pārsniedz 90%. Beļģijā nepiedalīšanās var novest pie naudas soda vai ierobežotām tiesībām strādāt valsts pārvaldē, taču drīkst balsot tukši. Brazīlijā bez balsošanas apliecinājuma var tikt bloķēta pase, ID karte, valsts pabalsti, kā arī iespēja kārtot valsts eksāmenus vai ieņemt amatus valsts dienestā.

Manuprāt, pats svarīgākais tomēr nav sods vai likuma pants. Tas ir jautājums par to, ko mēs saprotam ar pilsoņa atbildību demokrātiskā valstī. Vēlēšanas nav tikai diena, kad iemetam urnā biļetenu. Tā ir viena no retajām reizēm, kad katram pilsonim neatkarīgi no amata, dzīvesvietas vai stāvokļa sabiedrībā ir pilnīgi vienāda iespēja ietekmēt to, kas turpmāk mūsu valstī pieņems lēmumus. Es uzskatu: ja dzīvojam savā valstī, kas ir demokrātiska, tad mums jābūt arī atbildīgiem par to, kādi politiskie spēki un kuri cilvēki tiks parlamentā ievēlēti.