Vai tūrisma nodeva vajadzīga tieši Kuldīgai?

Pēdējā laikā Kuldīgā arvien skaļāk izskan jautājums par tūrisma nodevas ieviešanu. Ideja pati par sevi nav ne jauna, ne unikāla, jo daudzviet Eiropā ceļotāji nelielu nodevas maksu par nakšņošanu pilsētā maksā un tas sen vairs nevienu nepārsteidz. Taču jautājums šoreiz nav par to, kā dara citur. Jautājums ir daudz vienkāršāks – vai tas ir nepieciešams tieši Kuldīgai.

Kuldīga nav pārslogota metropole. Tā nav vieta, kur tūristu plūsma izspiež iedzīvotājus no centra vai kur infrastruktūra nespēj tikt līdzi apmeklētāju skaitam. Tieši pretēji – mēs lepojamies ar savu mērogu, mieru un autentiskumu. Ar to, ka šeit vēl var elpot lēnāk un satikt pilsētu, nevis cilvēku masas. Tāpēc rodas loģisks jautājums – kādu problēmu ar šo nodevu patiesībā cenšamies risināt.

Ja pilsētā tūristu nav pārlieku daudz, tad nodeva vairs nav instruments plūsmas regulēšanai. Tā kļūst par papildu maksājumu sistēmā, kuras smagumu vispirms izjūt vietējie uzņēmēji. Mazā tirgū pat šķietami neliela summa nav tikai simboliska. Tā ir izvēle – cenu palielināt un riskēt ar klientu vai samaksāt pašam, samazinot jau tā ierobežoto peļņu.

Tomēr lielākais jautājums pat nav par naudu. Tas ir par samērīgumu.

Jaunie noteikumi paredz reģistrācijas sistēmu, regulāru uzskaiti, pārskatus un kontroles mehānismus. Lielām viesnīcām tas, iespējams, ir ierasts administratīvs process. Taču cilvēkam, kurš izīrē vienu vai divus apartamentus, tas var kļūt par būtisku birokrātisku slogu. Un te rodas sajūta, ka mazai pilsētai tiek piemērots modelis, kas radīts pavisam citam mērogam.

Ne mazāk svarīga ir iekasētās naudas izmantošana. Ja lēmumu pieņemšanā dominē nodevas lielākie maksātāji, rodas risks, ka kopīgi samaksātie līdzekļi neatspoguļos visas nozares intereses. Mazie maksās tikpat godprātīgi, bet viņu balss var palikt fonā. Tas neizbēgami rada piesardzību un jautājumus par taisnīgumu.

Neviens neapstrīd, ka tūrisms pilsētai ir svarīgs un ka tas jāattīsta. Taču attīstība ne vienmēr nozīmē jaunus maksājumus un papildu kontroli. Dažkārt attīstība nozīmē uzticēšanos – sajūtu, ka uzņēmēji un pašvaldība strādā vienā virzienā, nevis viens otru uzrauga. Pašvaldībai, protams, ir tiesības ieviest nodevas. Taču jebkuram regulējumam jābūt samērīgam ar mērķi, kuru tas cenšas sasniegt. Sabiedrībai ir tiesības saprast, cik daudz plānots iekasēt, kā šī nauda tiks izmantota un kādu reālu ieguvumu tā dos pilsētai kopumā.

Kuldīgas spēks vienmēr ir bijis līdzsvars starp attīstību un cilvēcisku mērogu. Būtu žēl, ja vēlme virzīties uz priekšu pārvērstos regulējumā, kas vairāk sarežģī nekā palīdz.

Jo attīstība sākas ar uzticību. Un uzticību nevar ieviest ar nodevu vien.