Savu vidi veidojam paši

Ik rītu eju garām šķiroto atkritumu konteineriem, kas kopējai lietošanai pieejami ikvienam. Diemžēl bieži tur paveras briesmīgs skats.

Ir redzēts, ka blakus atstāti mašīnas stikli, būvgruži un citi atkritumi, kam tur vispār nebūtu jābūt. Reizēm tvertnes ir tik pārbāztas, ka pat vāks vairs neturas ciet un daļa satura redzama ikvienam. Tas gan mani izbrīna, jo biju iedomājusies, ka tiem jābūt slēgtiem, – tāpēc jau uz vāka ir atvere, pa kuru iemest, piemēram, plastmasas vai stikla pudeles. Esmu novērojusi, ka konteineri nav pārpildīti tāpēc, ka cilvēki rūpētos par vidi, atkritumus šķirojot. Pārbāzti tie ir tādēļ, ka tajos tiek mests pilnīgi viss. No rītiem bieži redzu tur piebraucam mašīnas un izberam savas drazas. No sākuma priecājos, ka šķirošana kļūst arvien
populārāka, bet drīz vien sapratu, ka daudzi tās uztver kā parastas miskastes vai vietu, kur no atkritumiem atbrīvoties tad, kad pašu tvertne ir pilna. Iespējams, kāds tā ietaupa naudu, tik ātri nepiepildot savējo, par kuras izvešanu jāmaksā.
Nesaprotu, kāpēc stikla vai plastmasas konteinerā būtu jāmet netīri pamperi vai Rīgas balzama māla pudeles, – tas viss tur neiederas. Lai šķirošanai būtu jēga, tas jādara pareizi. Uz konteineriem uzrakstīts
un uzzīmēts, kas tajā metams, arī Kuldīgas komunālo pakalpojumu mājaslapā informācija atrodama. Tas aizņem vien dažas minūtes laika, lai apskatītu un saprastu, kā tas darāms pareizi. Atceros, cik skumīgi kļuva, uzzinot, ka vairāki šķiroto atkritumu konteineri dažās Kuldīgas vietās aizvākti cilvēku nekulturālās
rīcības dēļ.
Mani apbēdina pēdējā laikā novērotais: daudziem ir nevērīga attieksme pret to, par ko pašam nav jāmaksā un kas ir koplietojams. Tā ir ne tikai ar konteineriem, bet arī ar suņu mācību un pastaigu laukumu, bērnu rotaļu laukumiem un citām vietām, kas iekārtotas sabiedrības labsajūtai. Mums par tām būtu jāpriecājas un jārūpējas tā, lai pašiem prieks atkal un atkal tajās atgriezties. Tā vietā daudzi tās izdemolē, piedrazo vai citādi sabojā. Tikai mēs paši veidojam vidi, kurā dzīvojam. Ko gan tas pasaka par cilvēku, ja viņam nerūp
pilsēta, kurā viņš dzīvo?