Pievelkam vai izplešam?

Par valdības veidošanu publiskajā telpā vēl klusums, bet par nākamā gada budžetu gan tiek runāts ar virsuzdevumu: savilkt jostas. Man šķiet, ka šī idioma, kas nozīmē kļūt taupīgākam, samazināt tēriņus, ir tikpat veca kā pasaule. Latviešu klasiķu darbos jostu savilkšana aprakstīta jau pirmajā romānā – brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos. Neatceros spilgtus piemērus no padomju gadiem, bet varbūt tad īpašu uzmanību tēriņu mazināšanai pievērst nevajadzēja, jo nebija jau, ko pirkt. Bet neatkarīgajā Latvijā šī folklora kļuvusi teju par modernu ekonomisko terminu.

Spilgti atceros kādreizējā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa Jaungada runu 2008./2009. gada finanšu krīzes kulminācijā un viņa slaveno žestu – brīdinoši pacelto rādītājpirkstu. Tā runa Latvijas politiskajā vēsturē iegājusi arī ar neierastu aicinājumu mācīties no pingvīniem, kuri bargā salā un vētrā saspiežas ar mugurām kopā, lai nenosaltu un kopā izdzīvotu. Neatceros, vai Godmanis teica tieši, ka būs jāsavelk jostas, bet norāde bija jaušama. Mana ģimene togad bija nopirkusi biļetes uz Ēģipti, bet Godmaņa žests rādīja: no ceļojumiem jāatsakās. Mēs tomēr aizbraucām. Atgriezāmies un izdzīvojām gan tajā ekonomiskajā krīzē un tās turpinājumā.

Jautājums jau nav tikai par personīgām izjūtām. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati rāda, ka septembrī patēriņa cenas valstī gada griezumā augušas par 3,2%. Transporta grupā kāpums sasniedzis 12,6%, mājokļa, ūdens, elektroenerģijas, gāzes un kurināmā izmaksas palielinājušās par 7,3%. Pretstatā tam algas, nu vismaz privātajā sektorā, tā neaug. Vēl uzskatāmāku ainu CSP dati atklāj ģimeņu tēriņos. Pērn viens Latvijas iedzīvotājs iztērēja vidēji 619 eiro mēnesī. Pareiziniet to ar inflāciju, kas pēc Latvijas Bankas makroekonomiskajām prognozēm vidēji būs 3,6%! Tad cik cieši vēl var savilkt jostu, ja dzīves dārdzība turpina augt, bet ienākumi nespēj tikt līdzi? Protams, tie ir skaitļi, un šī aina ir pavisam citāda nekā Mērnieku laikos, kad cilvēks pa savu stūrīti zemes staigāja pastalās, nebrauca ne tālos ceļojumos, ne uz darbu ar savu auto, neiepirkās lielveikalos utt. Bet, ja pastāvīgi jāatsakās no visa, kas nav nešaubīgi vajadzīgs izdzīvošanai, agrāk vai vēlāk rodas jautājums, kādēļ viņš vispār strādā. Un ko darīs tie ierēdņi, kurus jaunā valdība atlaidīs?