Pēc ceļa lejā tas vienmēr ved augšup

Pūpolu jeb Palmu svētdiena ievada vienu no vissvarīgākajām nedēļām visā baznīcas gadā, kad pārdomājam Kristus zemes dzīvi un to, kā tā atklāta evaņģēlijos. Tas ir svarīgi, jo Jēzus ir ne tikai Dieva, bet arī cilvēka dēls. Kristus personā noslēpumaini un pārsteidzoši apvienotas divas dabas: cilvēcība un dievišķība. Dievs Kristū izstāsta ne tikai savu, bet arī mūsu dzīves stāstu. Jēzus dzīve satur ikvienam būtiskas atslēgas, ar kurām atslēgt durvis, kas citādi paliktu neatvērtas.

Palmu svētdienā Kristus devās uz Jeruzalemi. Jaunās Derības oriģinālvalodā lietots īpašs apzīmējums – doties augšup (grieķiski anabaino). No Jordānas auglīgās ielejas Jēzus ar mācekļiem pārvarēja vairāk nekā 400 metru, kāpjot Jūdejas kalnājā. Visa mūsu dzīve ir kustība divos virzienos: augšā kalnā un lejā pārbaudījumu ielejās. Augšupceļa pieredze ikvienam saistās ar prieku, gavilēm un neizsakāmu laimi. Citā vietā – Apskaidrošanas kalnā – apustulis Pēteris sacīja: „Šeit mums ir labi!”(Mt. 17:4) Augšupceļš arī mūsu pieredzē saistās ar dzīves gaišo, saulaino pusi, kad to svinam un gavilējam priekā. Arī Jēzus Jeruzalemē (pilsētā, kas celta uz septiņiem kalniem) tika sagaidīts ar prieku un gavilēm. Ja vien varētu izvēlēties, liela daļa no mums vislabāk pārceltos uz dzīves priekpilno pusi. Taču no pieredzes zinām, ka pēc ceļa augšā vienmēr atkal jādodas lejā. Kā Imants Ziedonis raksta: „Augšup un lejup – tā vienmēr.”
Palmu svētdiena un pēc tās Klusā jeb ciešanu nedēļa atspoguļo dzīves dinamiku: augšā, tad atkal lejā un tā visu mūžu. Cik gan priecīgi un līksmi ir jaunlaulātie laulību dienā, vecāki bērnu dzimšanas dienā, jaunieši, skolu beidzot! Bet vienmēr nāk pārbaudījumi: laulātie iet cauri attiecību krīzēm, cilvēkbērns piedzīvo vecumposmu attīstības krīzes, jaunietis pēc izglītības iegūšanas ir spiests atzīt, ka varbūt tomēr vēl nezina visu.
Jēzus Jeruzalemē iejāja nevis uz balta kara zirga, kā to darīja Romas impērijas armijas ģenerāļi pēc uzvaras kaujā, bet gan uz necila lopiņa – nastu nesēja ēzeļa. Tas apliecina, ka Viņa dāvātais miers ir citāds. Visi gaidām ziņas par mieru Ukrainā, par šīs zemes armijas uzvaru pār vardarbīgu režīmu. Palmu svētdiena risina cilvēces vēsturē tik aktuālo tēmu par mieru. Kā nonākt pie mierizlīguma ne tikai starp divām armijām vien? Kā laulātie, vecāki un bērni, kolēģi var pārvarēt nesaskaņas attiecībās un dzīvot mierā? Tas ir tikai laika jautājums. Palmu svētdienā rodam atbildi, jo ebreju valodā vārdi Jeruzaleme un miers ir vienas saknes. Jeruzaleme simbolizē cilvēka iekšējo pasauli. Dievs Kristū sniedz atbildi ikvienas dvēseles dziļākajām ilgām. Miers iekšējā pasaulē ienāk tad, ja Jēzu tajā ielūdzam kā savu Kungu. Kad Kristus no Olīvkalna ienāca pilsētā, ļaudis viņu sagaidīja ar gavilēm: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš! Debesīs nu ir miers.”(Lk. 19:38). Lai iestātos miers virs zemes – arī mūsu novadā, mājās un ģimenēs –, jāaicina un jāuzņem Kristus, miera Ķēniņš.
Jēzum kā valdniekam sarkanais paklājs tika klāts no palmu zariem un svētku drēbēm. Arī mums jāsper šie paši soļi – jāatver sirds durvis Pestītājam, kurš pazemīgi apliecina: „Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu.” (Atkl. 3:20). Jēzus ienākšana dvēseles Jeruzalemē ir galvenais nosacījums, lai nemiera un kara draudu pilnā pasaulē mūsos ienāktu patiess miers. Tad varam nest mieru arī ārējā pasaulē. Jāiet cauri neērtai un iekšēji konfrontējošai pieredzei: ļaudis novilka svētku drēbes un noklāja tās uz ceļa, kur uz ēzeļa mātes kumeļa jāja Pestītājs. Mums jābūt gataviem Dieva priekšā novilkt grēka un iekšējo dziņu skrandas. Tas ir neērts, bet izšķirošs brīdis – būt godīgam un patiesam līdz galam, neko neslēpjot Radītāja priekšā.
Neviens neesam eņģeļi. Neviens nav perfekts. Bez labā un vērtīgā mūsos katrā ir kas neglīts un netīrs – personības ēnas puse, ko sauc arī par ego. Šo būtības daļu nevajag Dieva priekšā apslēpt. Baznīcā tas notiek katra dievkalpojuma sākumā – grēksūdzē, lai Dievs varētu dvēseli ietērpt jaunās un tīrās pestīšanas drēbēs. Ir jāizvēlas grēku skrandas novilkt Viņa priekšā godīgā sevis izvērtējumā. Nevaram kļūt par labākiem cilvēkiem labākai Latvijai, ja neesam gatavi atzīt savu ēnu. Nav cita ceļa uz jaunu sākumu, ko sauc par augšāmcelšanos, ja vispirms neesam gatavi ieraudzīt, atzīt un nolikt pie Kristus kājām savu ego.
Lai Dievs jūs vada gavēņa laika svētceļojumā, kad pārdomājam arī mūsu dzīves lielo noslēpumu – došanos augšā un lejā vienmēr. Kad šķērsojam tumšās ielejas, paturēsim prātā, ka pēc ceļa lejā vienmēr nāk ceļš augšup. Pēc grūtību, krīžu, šķiršanās un kara pieredzes pārvarēšanas nāk augšāmcelšanās – jauns sākums it visam. Vistumšākajos brīžos šī lielā patiesība ienes gaišu cerību un mierpilnu prieku.