Mākslīgā intelekta laikmets un datu noplūde

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos un sarunās ar kolēģiem arvien biežāk nākas aizdomāties par to, cik nemanāmi ir mainījusies mūsu ikdiena. Vēl pirms dažiem gadiem priecājāmies, ka ikdienas saziņā ar valsts un pašvaldības iestādēm garās rindas un klātienes vizītes sākām aizstāt ar e-pakalpojumiem un datorizētām sistēmām. Paši vēl maijā beidzām sabiedrības digitālo prasmju ciklu, kurā mācījām, kā šīm sistēmām piekļūt un tās lietot. Attālinātie pakalpojumi, valsts sistēmas, iepirkšanās internetveikalos kļuvusi par normu, taču līdz ar ērtībām esam nonākuši situācijā, kurā drošībai jāpievērš vēl lielāka uzmanība.

Mākslīgā intelekta laikmetā tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka pat cilvēkiem ar labu tehnisko saprašanu brīžiem sametas neomulīgi, nemaz nerunājot par tiem, kam telefons vajadzīgs tikai zvanīšanai. Piemēram, vēl nesen telefonkrāpnieku varēja atpazīt pirmajās sekundēs: spēcīgs akcents, saruna krieviski vai saraustīts automātiskā tulkotāja teksts. Šis posms beidzies. Ar balss klonēšanas un teksta ģenerēšanas rīkiem tagad zvanītāji runā tīrā, lietišķā latviešu valodā, ar emocijām un intonāciju maiņu. Vēl viens triks, ko mēdz lietot, ir videozvani ar sejas klonu. Pieliekot klāt no Ceļu satiksmes drošības direkcijas vai Latvijas Valsts mežiem noplūdušos datus, krāpnieku rīcībā nonāk reāla informācija. Zvans vairs nav akls minējums – zvanītājs bez vilcināšanās nosauc cilvēka vārdu, zina konkrēta īpašuma datus, automašīnas modeli un reģistrācijas numuru un mierīgā tonī prasa tikai „apstiprināt savu PIN2 vai piekļuvi sistēmai, kurā jānomaina vai jāatjauno paroles”.

Maldīgi ir domāt, ka uz šādiem trikiem iekrīt tikai lētticīgie, tie, kas ar tehnoloģijām ir uz jūs, vai seniori. Riska grupā esam pilnīgi visi – no uzņēmējiem un skolotājiem līdz iestāžu vadītājiem un pašiem IT speciālistiem. Atšķiras tikai āķis, uz kura mūs mēģina uzķert. Vieni apjūk, kad telefonā izdzird satrauktu vai radiniekam līdzīgu balsi, kas lūdz steidzamu palīdzību pēc nelaimes gadījuma. Otri – darbā aizņemti, noguruši cilvēki – reaģē uz šķietami parastu iestādes zvanu vai Smart ID pieprasījumu dienas vidū, kad fonā skan biroja trokšņi un zvanītājs lietišķi nosauc precīzus datus par viņu auto vai zemesgabalu. Kad cilvēku pieķer steigā starp diviem darbiem un vēl iedzen stresā, prāts atslēdzas jebkuram. Šeit vairs nestrādā pārliecība: ar mani tas nenotiks.

Skaidrs, ka atteikties no e-pakalpojumiem neviens netaisās, – tā ir reāla neatkarība no garu distanču mērošanas vai stāvēšanas rindā. Taču pret tādiem trikiem nepalīdzēs ne antivīrusa programma, ne garas instrukcijas. Palīdz tikai viena reakcija – vienkārši iemācīties nomest klausuli. Tiklīdz otrā pusē kāds sāk steidzināt, biedēt vai prasīt apstiprināt kādu piekļuvi, saruna jābeidz uzreiz! Par to nevienam nav jātaisnojas, un nekāda pieklājība te nav jāievēro. Pat tad, ja zvanītājs izklausās pēc paša bērna vai pagasta pārvaldes darbinieka, vajag klausuli nolikt un uz numuru atzvanīt pašiem, jo arī numuru klonēšana šodien ir ierasta prakse.

Jo biežāk viens otram stāstīsim, kā tagad mēģina apvārdot, jo mazāk būs to, kurus tiešām izdosies piemānīt.