Par brīvību – tavu un manu

Ikdienā mēs tādos jēdzienos kā dzimtenes mīlestība, piederība savai tautai visbiežāk nedomājam, bet pāris reižu gadā, Latvijas pastāvēšanai izšķirīgos datumos, par to iznāk domāt apkārtējās rosības, vides noformējuma, notikumu, sarīkojumu un citu faktoru iespaidā.

Zinot, cik daudz dzīvību zaudēts mūsu priekšgājēju cīņā par to, lai varam šodien dzīvot tā, kā dzīvojam, lai mums būtu sava valsts, svētku izjūta ir gan pacilājoša, gan nedaudz smeldzīga.

Un ne tikai tad, ja domā par pagātni. Jo tā ir jāgodina un jāpiemin, bet jādzīvo šodien – te un tagad. Katru dienu katram darot savu darbu un cienot otra cilvēka dzīvi. Ievērojot likumus un cerot, ka arī valsts gādā par savu pilsoņu labklājību. Zinām, ka mums joprojām tik daudz neatrisinātu, iestrēgušu lietu un problēmu vairākās nozarēs, kam cēloņus iztirzāt prasītu daudz vairāk vietas, nekā ir šajā komentārā. Bet pamazām, kaut maziem solīšiem, mēs ejam uz priekšu vēl demokrātiskākas valsts virzienā.

Īsi pirms svētkiem Saeima ar 53 balsīm nobalsoja par grozījumiem partnerattiecību jautājumā, un no cilvēktiesību viedokļa tas ir svarīgi, lai katrs cilvēks, katra ģimene Latvijā varētu justies droši, zinot, ka valsts to sargā. Savukārt 34 deputāti bija pret un lūdza Valsts prezidentu to neizsludināt. Kā demokrātiskā valstī jābūt, nu tiks vākti paraksti, lai rīkotu referendumu. Arī tā ir brīvība, kas mums dota. Taču gribas jautāt: „Cik cilvēku, kas parakstu vākšanā piedalīsies vai nepiedalīsies, to darīs apzināti, šajā jautājumā iedziļinoties?” Mēdz teikt, ka tava brīvība ir tiktāl, ciktāl tā netraucē otra cilvēka brīvību. Partnerattiecību regulējums lielākajai daļai iedzīvotāju neko neizsaka un nemaina, bet daļai cilvēku tas savukārt izsaka ļoti daudz. Gribētos, lai laikā, kad pasaulē ir tik daudz sāpju, mēs nekarotu savā starpā savā zemē par šādiem jautājumiem, kam demokrātiskā sabiedrībā būtu jābūt pašsaprotamiem.