Laime ir piederības izjūtā

Kopienas nav nekas jauns – tās vienmēr bijušas pašsaprotama dzīves daļa. Cilvēki pazina kaimiņus, kopā strādāja, cits citam palīdzēja un svinēja svētkus. Kādā brīdī mēs kā sabiedrība kļuvām vairāk individuālisti un aizvirzījāmies no tā prom.

Kopienas nozīmē arī tām atvēlētu laiku, kā mūsdienu cilvēkam bieži vien trūkst. Taču – ko zaudējam, tajās neiesaistoties vai tādas neveidojot? Pasaules Veselības organizācija norāda, ka sociālā izolētība un vientulība būtiski kaitē veselībai. Savukārt aktīva dalība kopienās mazina depresijas risku, uzlabo pašsajūtu un pat ļauj ilgāk dzīvot.

Līdzīgi secināts Hārvarda Universitātes ilgtermiņa pētījumā par pieaugušo attīstību. Tajā konstatēts, ka laimi un veselību visvairāk ietekmē nevis ienākumi vai karjeras sasniegumi, bet gan labas attiecības un piederības izjūta.

Ir dažādi kopienu veidi – interešu, identitātes, profesionālās un citas –, bet visdabiskākās šķiet ģeogrāfiskās, kas veidojas ap dzīvesvietu. Fiziskais tuvums ļauj vieglāk izpalīdzēt, kad vajag, sniegt un saņemt emocionālu atbalstu un doties uz kopīgu mērķi, ja tāds izvirzīts. Piemēru rāda Dānija, kur jau kopš 70. gadiem darbojas tā sauktais kopienas dzīves modelis (cohousing – angļu val.). Slavenais Setedammenas ciemats, kas bija pirmā šādi apdzīvotā vieta pasaulē, pastāv joprojām un ir iedvesmojis neskaitāmus citus šim piemēram sekot. Galvenais princips ir saglabāt privātumu, vienlaikus radot iespējas ikdienas saskarsmei. Katrai no 15–20 ģimenēm ir sava māja vai dzīvoklis, taču ciemata centrā atrodas kopienas ēka ar lielu, industriālu virtuvi, ēdamzāli un bērnu rotaļu istabām. Sistēmas kodols ir dalīšanās ar resursiem (instrumentiem, tehniku), kopīgs darbs, teritoriju uzturot, un kopīgas vakariņas, ko pēc dežūras principa pārējiem gatavo paši ciematnieki.

Varbūt Setedammenas modelis mūsu tradicionālajā viensētu un noslēgto pilsētas dzīvokļu kultūrā var šķist kas radikāls. Kā mēdz jokot, vidējais latvietis pirms iziešanas no dzīvokļa paklausās, vai kāpņu telpā nav kaimiņu, un iet ārā tikai tad, ja viss klusu. Taču palēnām, šķiet, tomēr sākam apzināties, ka globālo krīžu un atsvešinātības laikmetā līdzcilvēkiem un iespējai darboties kopā ir liela nozīme gan no praktiskā, gan emocionālā viedokļa.