Kā svinēt Lieldienas latviskās tradīcijās

Tuvojas Lielā diena. Kā to svinēt latviskās tradīcijās? Kāpēc ir svarīgi senos rituālus saglabāt?

Rituāli domāti tam, lai būtu izdošanās

1. Ilona Freimane, Kazdangas folkloras kopas Zīle vadītāja:

– Šajā laikā diena kļūst lielāka par nakti, tāpēc arī tāds nosaukums. Mēs svinības sākam jau pirms saullēkta, un tas ir ļoti svarīgi. Pirms saules jāizslauka istaba un gruži jāiznes kaut kur ārpusē – tas nodrošina pret blusām un odiem. Neprecētai meitai jāklausās, kurā pusē suņi rej: no tās brauks precinieki. Pēc tam pulcējamies pie avota un mazgājam muti un kājas, arī aukstā laikā. Tad nenāks miegs un seja allaž būs balta. Ar basām kājām jāuzkāpj uz akmens, jo tad pēdas neaugšot lielas. Meklējam, kur krūmos zariņi aug žāklītē, un tos apsienam ar sarkanu dzīpariņu. Tā aizsienam skauģiem muti, lai ļaunas valodas neko sliktu nevar nodarīt.

Saulīti sagaidām putnu vērošanas tornī vai uz laipas, dziedam saules dziesmas. Tad kurinām ugunskuru un vārām olas. Pirmo sadalām visiem klātesošajiem un apēdam, protams, ar sāli, lai nemelotu. To dara arī tāpēc, lai būtu saticība. Pušķojam šūpoles, apdziedam tās, puiši pār kārti met olas. Vienu arī ierokam zem šūpolēm – tas viss auglībai un svētībai. Tāpat ir ticējums, ka šūpoles nedrīkst apstādināt, – jāļauj tām norimt pašām, lai vasarā darbi nav steigā un pusdarīti. Brokastīs cepam penku – liekam kopā visu, ko katrs paņēmis līdzi, un pagatavojam uz uguns. To dara visi, turklāt nerunājot ne vārda. Un ēdiens nekad nav iznācis negaršīgs, pārsālīts vai pliekans. Tā patiesībā ir komandas saliedēšana. Ja ir laiks pie ugunskura uzkavēties ilgāk, vēl ļoti daudz ko var darīt.

Visi rituāli domāti tam, lai būtu izdošanās, lai iegūtu labvēlību. Es to daru, un, jo vecāka kļūstu, jo vairāk. Jaunībā darīju tāpēc, ka tāda bija tradīcija, tagad par to domāju daudz vairāk.

Saskaņā ar sevi un dabas ritmu

2. Māra Tīmane, zāļu sieva, pirtniece no Kazdangas:

– Lielajā dienā sveicam sauli un dabas mošanos. Tāpat kā rīts ir jaunas dienas piedzimšana, tā pavasaris ir jauna darba cēliena sākums. Ir darbiņi, kas jāpaspēj jau pirms saules lēkta. Kurš pirmais pamostas, ar pūpoliem ceļ pārējo saimi. Pūpols ir veselības simbols, tāpēc to izmanto Lielajā dienā. Dabā tie it kā mirdz. Tādam vajadzētu būt katram cilvēkam: savā būtībā mirdzēt.

Kā jebkuros saulgriežos vispirms iztīrām māju un sētu, izmēžam veco. Paši ejam pirtī, lai tīrs arī ķermenis. Pirms saules lēkta mute jāmazgā avotā vai upē, kas tek uz austrumiem, lai spēks un veselība. Tāpat dzenam putnus, skaitot tautasdziesmas un radot lielu troksni. Tā no sētas un savas dzīves aizdzenam ļaunumu, tumsu, nelaimi un skauģus. Šautru mešana ir rituāls, kurā ar sarkanu dzīpariņu sien kopā divas zaru vicītes, no savas dzīves notinot visas pērnā gada skumjas un kreņķus, visu nevajadzīgo. Kādreiz to met lejā pa krauju, bet mēs sadedzinām ugunskurā. Uguns jebkuru lietu pārvērš par gaismu.

Gaidot sauli, vajag dziedāt un vērot, kas dabā notiek. Kādreiz pārlaižas pāri gulbju pāris, un tas ir tik simboliski. Saules godināšana ir gaismas godināšana. Pēc tam klusējam un taisām penku. Senāk tā bija ģimenes saskaņas un vienotības pārbaude. Svarīgi, lai cits citu papildina, nevis dara vienu un to pašu. Tā ir vienotība, ja varam otru saprast bez vārdiem. Katrs ir pats ar sevi, bet ēdiens tiek piepildīts ar labajām domām un kopīgu spēku.

Šūpojoties cilvēks attīra domas, ķermeņa enerģiju. Kustoties augšā un lejā, salīgojam paši ar sevi un saņemam mieru. Svarīgi pagaidīt, līdz šūpoles norimst. Tas ir kā dzīvē: notikumi seko viens otram, bet pagaidām, līdz viss nolīdzinās.

Bet pats svarīgākais Lielajā dienā ir nodoms – kāpēc godinām sauli, kurinām ugunskuru un tajā ziedojam? Tā jau iepriekš Dabas mātei pateicamies par nākamo ražu. Tā ir nevis pielabināšana, bet pateicība pirms notikšanas. Pavasara saulgriežos iesējam sēklu visa gada nodomiem: ko piedzīvot, sajust, izaudzēt, ar ko kopā būt, kādas attiecības veidot. Atlaižam veco, kas nokalpojis, un liekam jaunus nodomus nākamajam gadam. Šis ir spēka laiks, tāpēc jādomā spēka domas. Kur doma, tur spēks. Kur spēks, tur enerģija. Ko domājam, to saņemam. Kad domas saskan ar vārdiem, tad lietas notiek pareizā kārtībā. Saulgrieži ir dzīvošana saskaņā ar dabas ritmiem, laika godināšana. Jābūt saskaņā ar sevi un dabas ritmu. Daba jau pasaka priekšā, ja vien tajā klausāmies.

Par izšūpošanu noteikti jāatlīdzina

3. Zenta Dene, Rudbāržu folkloras kopas Kamenīte vadītāja:

– Lielajā dienā saule ir īpaši godājama, jo diena un nakts ir vienādā garumā. No rīta tā jāsagaida. Pēc piecelšanās jāsāk ar pūpolu pērienu, lai būtu veselība un možs prāts. Pērienu saņēmušie sevi var uzskatīt par veiksmīgiem. Tad jāsteidz mazgāt muti, vislabāk avota ūdenī. Uz saulīti var skatīties caur zīža drānu. Ir daudz ticējumu, ko tur saskatītais nozīmē. Pie avota var sākt klausīties putnus un vērot dabas mošanos. Lībiešiem bijusi arī putnu dzīšana un citas izdarības.

Tad klāt brokastu laiks, kurā vislielākais gods olām un apaļiem ēdieniem par godu saulītei. Ticējumi ir dažādi: kuram stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos vai tam labāk vedīsies darbi; kuram nolobot ola gludāka, tam veselīgāks gads. Lai ģimenē būtu saticība, pirmā ola visiem pie galda jāsadala. Senie latvieši vārīja baltas oliņas – krāsošana mums ienākusi no vāciešiem. Tad prom šūpoties. Šūpoles jāizrotā, bet par izšūpošanu jāsamaksā: enerģijas apmaiņai jābūt. Parasti to darīja ar olām, bet jaunas meitas noskatītajam puisim dāvināja arī cimdus. Jāšūpojas augstu, līdz saulei – galvenais ir šo saules kustību atdarināt. Ļoti skaisti, ja var padziedāt šūpošanās vai vismaz pavasara dziesmas. Danči nav šai dienai raksturīgi. Toties izdarības ar olām ir visdažādākās: tās vajag krāsot, ēst, mainīt, lai vistas dūšīgi dētu, ar tām var maksāt. Vienīgais, ko nedrīkst, – olas zagt, jo tad zadzējs paliks pliks kā ola.