Kā skābekļa maska

Pandēmija, pēc tam karš Ukrainā, energoresursu krīze, inflācija… Ejot cauri šiem pārbaudījumiem, arvien biežāk nākas konstatēt, ka uzņēmumos un iestādēs cilvēku darbs ir ļoti optimizēts.

Bijis viens atlaišanas vilnis, pēc tam varbūt vēl viens, un atlikušie bieži saka apmēram tā: „To, ko es daru tagad, agrāk darīja vismaz trīs cilvēki.” Iespējams, šajā procesā ir atbiris kaut kas lieks un samazināšana nesusi kādu labumu, taču zinu, ka nereti ieguvums ir tikai tāpēc, ka cilvēki nekurn un pašaizliedzīgi dara, ko vien spēj, arī upurējot brīvo laiku un atpūtu.

Neilgi jau tā var, bet sen esam ieskrējuši garajā distancē, un, kad īsti tā beigsies, nav zināms. Mūsu laikmetam izdegšana bija raksturīga jau pirms šīm satricinošajām krīzēm, bet tagad tā intensificējas.

Var jau sevi izžmiegt kā citronu, taču to nevar darīt bezgalīgi. Vēlme pagūt un izdarīt vēl vairāk, ignorēt pamatvajadzības pēc atpūtas, miega, svaiga gaisa un kustībām – tas ir ceļš uz nekurieni. Proti, ja pats laikus nepratīsi apstāties, tad kādā brīdī dzīve apstādinās un visbiežāk tādā veidā, kādu tu pats nepavisam negribētu.

Cik izdegšanā pie vainas apstākļi, prasības, termiņi, un cik tas, ka paši sevi dzenam? Katrā ziņā no malas diez vai kāds zinās pateikt, kad vajag pauzi. Kaut vai desmit minūtes atrauties no darba, iziet laukā, paskatīties uz debesīm.

Cik daudz savā vezumā var kraut? Izlikties, ka spēj pavilkt vairāk, nekā patiesībā vari, nav jēgas. Ātrāk vai vēlāk tāpat būs skaidrs, kā tad īsti ir. Taču vienmēr ir arī kāda daļa, ko varam attīstīt. Varam trenēt spēju strādāt konstruktīvāk, koncentrētāk, efektīvāk. Droši vien esat dzirdējuši teicienu: „Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.” Taču vienlaikus noteikti jātrenē arī spēja jēgpilni atpūsties. Tā, lai atpūta patiešām atjauno spēkus, un tas nav iespējams bez pamatu pamata – fiziskām kustībām, svaiga gaisa, dabas tuvuma un sirsnīgām sarunām ar draugiem un tuviniekiem.

Man pašai ikdienas skrējienā palīdz psihologu atgādinājumi, kurus atrodu tai skaitā sociālajos medijos. Bieži vien jau zinām, kā darīt būtu labāk, tikai mums ir tendence aizmirst. Kaut vai to pašu pamatprincipu, ka līdzīgi kā lidmašīnā skābekļa maska vispirms jāuzliek pašam un tikai tad vari palīdzēt citiem, arī dzīvē nevar gādāt par citiem, ja neesi parūpējies par sevi. Tevī pašā jābūt spēkam, lai būtu, ar ko dalīties. Un spēku gūstam tad, ja gādājam par to, lai mūsu enerģijas baterijas būtu uzpildītas: gan fiziski, gan garīgi.