„Augstā godā tur latviešu valodu”

Gada noslēgumā uzklausām savu lasītāju vērtējumu par Kurzemnieku.

Ilze Dambīte-Damberga, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre, vēl nesen Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektore:

Kurzemnieks – tas ir stāsts par tradīciju, ģimeni un mājām. Atceros to kopš bērnības: nosaukums gan bija cits, bet avīzīte arī padomju laikos bija svarīga vietējās dzīves notikumu atspoguļotāja. Skaidri atceros, kā pastniece ar lielu somu atnesa avīzi, kā vecaistēvs Herberts un vecāmāte Valija uzlika brilles un rindas kārtībā lasīja: vecaistēvs papriekšu, vecāmāte pēc tam. Manuprāt, izlasīja no vāka līdz vākam, jo abi par lasīto apspriedās. Vēl interesanti, ka vecaistēvs avīzē ietina un plītī uz oglēm cepa siļķi, cienāja mūs, mazmeitas; vecamtēvam par prieku ēdām, bet nekas gards tas nelikās. Neatkarības gados vecāmāte, neskatoties uz savu nelielo pensiju, Kurzemnieku pasūtīja līdz mūža pēdējām dienām, cītīgi lasīja un svarīgo garās telefona sarunās apsprieda ar māsu Mildu – tā bija māsas apgaismošana ar pareizo viedokli par to, ko avīze raksta.

Man Kurzemnieks septiņus gadus bija darbavieta, kurā aizvadītas garas stundas, gan braucot pa neizbraucamo ceļu uz Kabili vai Vārmi intervēt cilvēkus, gan atspoguļojot pašvaldību un uzņēmēju ikdienu un problēmas, uzklausot lasītājus un meklējot atbildes uz neērtiem jautājumiem. Grūtākais bija cilvēkus intervijai, viedokļa paušanai pierunāt, jo pēc dabas esam atturīgi un žurnālists nav pirmais cilvēks, ko kurzemnieks gribēs savā mājā ielaist.

Kurzemniekā vienmēr ļoti augstā godā turēta mūsu valsts valoda – latviešu valoda. Gan galvenā redaktore Daiga Bitiniece, gan literārā redaktore Dina Poriņa un korektore Edīte Cinkus mūs, jaunos žurnālistus, ļoti centās mācīt un mums rādīt, kā neveiklais teikums pārveidojams, lai doma kļūst skaidra un saprotama. Modris Rubenis un Aivars Vētrājs iemācīja saredzēt un ar fotokameru fiksēt notikumu, kuru vērts iemūžināt. Šodien varu teikt paldies, ka pieredzējušie kolēģi bija gatavi ieguldīt laiku, neliegt padomu. Kopā ar žurnālistiem redakcijā klātesoši bija mūsu bērni, un prieks, ka vairāki savu radošo dzīvi saistījuši ar presi un televīziju. Par pārsteigumu arī mana meita Ieva šoruden iemēģināja roku maketētājas darbā kaimiņpilsētas avīzē Ventas Balss un atzina, ka ļoti patīk, jo avīzes tapšana ir aizraujošs komandas darbs, dinamisks process.

Nu jau vairākus gadus cenšamies Kurzemnieku abonēt – tieši drukāto avīzi. Lasītāji esam trīs Dambīši mūsmājās un vēl mani vecāki, tātad uz vienu numuru – pieci lasītāji trīs paaudzēs. Man patīk, ja virsraksts nav klišejisks, ja ir piedomāts, lai attēlu paraksts ir precīzs un atklāj raksta saturu. Vēl ar interesi klausos Latvijas Radio programmu Labrīt, kad reģionālo mediju redaktori stāsta par aktuālu tēmu savā novadā. Tā ir laba prakse, ka no galvenā redaktora skatpunkta radio informē klausītājus par to, kas notiek ārpus Rīgas. Pēdējā publikācija, kas ļoti uzrunāja Kurzemniekā, bija speciāls pielikums par Kuldīgas vecpilsētas uzņemšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā – par cilvēkiem, kuru līderībai jāpateicas, ka Kuldīga tik veiksmīgi sasniedza savu mērķi. Ja jāatbild, ar ko Kurzemnieks ir īpašs, tad ar lokālpatriotismu, godīgu attieksmi pret lasītājiem, labu latviešu valodu un spēju iesaistīt arvien jaunas radošas personības redakcijas darbā.