„Cilvēki ir radīti tam, lai radītu”

Tikko nosvinētas Lieldienas: kristīgajā pasaulē Kristus augšāmcelšanās svētki, senajās tradīcijās – saules un dzīvības svētki. Esmu cieši pārliecināta, ka arī tiem, kam šie svētki saistās kaut vai tikai ar jauku grilēšanu ģimenes lokā, tomēr – apzināti vai neapzināti – tie vēsta par to pašu: gaismas uzvaru pār tumsu, dzīvības – pār nāvi. Jo daba mostas, putni dzied kā traki un vakari kļūst arvien gaišāki. Dievs katrā no mums izpaužas tik dažādi! Bet viens veids, kā dievišķā dzirksts kļūst redzama, dzirdama vai sataustāma ikvienā, ir radošums.

Mūsu Lieldienu olu krāsošana tam ir spilgts piemērs – īpaši, ja to dara tradicionālā veidā: ar sīpolu mizām, puķītēm, kāpostu lapām utt. Tad katras olas izsaiņošana pēc vārīšanas ir pārsteigums. Laikam jau samērā unikāla tradīcija. Sasmīdināja gruzīnu drauga atsūtītais, patiesas neizpratnes pilnais komentārs par manu video ar krāsotajām Lieldienu olām: „Kas tas ir??” Arī viņi krāso olas, tikai tumši sarkanas, visbiežāk ar konkrēta auga – krāsu madaras Rubia tinctorum – saknēm, jo tādas simbolizē Kristus asinis. Nav jau smuki mērīties šajā gadījumā ar olām, bet iznāk, ka mūsu tradīcijas ir senākas – radušās pirms kristietības. Vai arī gruzīni tās vienkārši aizmirsuši.

Atgriežoties pie tēmas: ieejot suitu amatnieku izstrādājumu veikaliņā Rija Alsungā, katru reizi no jauna mani pārsteidz amatnieku radošums. Tik daudzveidīgi darbi no visiem iespējamajiem materiāliem – katrs unikāls, neatkārtojams! Nesen aizķērās nezināma autora citāts: „Cilvēki ir radīti tam, lai radītu. Tāpēc rodas depresija, ja viss, ko tu dari, ir tikai patērē.”

Manas radošās lietas, kas plūstoši un epizodiski mainās, ir ļoti dažādas. Kā smejos – mana mūza ir pilnīgi neprognozējama: gaidu un brīnos, ko tā atnesīs.

Interesanti – tā nav bijis vienmēr. Radošuma vārti atvērās nesen, tādā dzīves posmā, ko pie sevis samērā nepoētiski dēvēju par savu gaļasmašīnas periodu. Tieši tik skarbi: kad bija sajūta, ka nepārvarams spēks to veco cilvēku izmaļ un sadala reizinātājos un no nesaprotamas masas jāveido kas jauns. Tieši tajā nestabilajā dzīves posmā pēkšņi atnāca iedvesma dzejot, rakstīt, zīmēt, komponēt, jogot un darīt daudzas citas lietas. Ar sajūtu, ka tās nav manis radītas, bet caur mani nodotas pasaulei. Nepārprotiet – mans iekšējais kritiķis ir objektīvs un godīgs. Apzinos, ka nav Ziedonis, Pauls vai Purvītis. Un tas pat nav tik svarīgi – vienkārši ļauju nākt tam, kas nāk. Reizēm padalos, kad ir iekšēja sajūta, ka vajag. Un ļoti priecājos par tiem sev apkārt, kuri tieši tāpat dalās ar savām dāvanām un iedvesmo citus. Man šķiet, ka materiālajā pasaulē arvien vairāk pietrūkst cilvēku ar degošām acīm.

Bet es nerunāju tikai par augsto mākslu – radošums ir mums visapkārt un ikvienā. Manai tantei katru nedēļas nogali jārada kāds konditorejas gardums pat tad, ja ciemiņi nav gaidāmi. Katrs meistars ar zelta rokām piedalās radīšanas brīnumā. Laikam jau ikviens darbs ir radošs, ja darīts ar iedvesmu un mīlestību. Un tieši tas mūsu suitu amatnieku izstrādājumus atšķir no Ķīnā štancētajiem suvenīriem visā pasaulē: nav jābūt ļoti vērīgam, lai to sajustu un novērtētu.

Epilogam – nesena mana tēva pērle. Kā parasti, lēni un rūpīgi top kotletes: tiek malta gaļa, apcepti sīpoliņi. Ik pa laikam tēvs aiziet uzpīpēt. Mamma kā parasti nopukst, ka pīpē vairāk nekā dara. Cēla atbilde: „Tās ir radoša procesa mokas.