Atvaļinājuma atklāsmes

Atgriežoties no divu nedēļu atvaļinājuma, ir sajūta, ka laiks bijis ļoti ilgs. Pie darba pierodam tik ļoti, ka pirmajās brīvdienās tā vien liekas: nedarot neko, darām ko nepareizu. Organisms pieradis pie ritma rutīnas un fiksē: bez modinātāja acis atveru tieši tad, kad darbdienā tas zvanītu. Ieiet brīvajā režīmā šķita grūti, bet atgriezties darbā vēl grūtāk: zudusi laika izjūta un ierastā spēja koncentrēties. Ķermenis jau zināja, pirms paspēja reaģēt prāts. Tagad tas šķiet otrādi.

No draugiem un paziņām dzirdu, ka atbildīgos amatos atvaļinājums tā arī nesākas, jo nākamos darbus nevar tik viegli uz laiku no prāta izdzēst. Instagrama īsstāstos redzu, kā sūdzas paziņu otrās pusītes: draugs vai draudzene paņēmuši atvaļinājumu, taču vēl brauc pārbaudīt, kā darbi veicas, ko kolēģi dara. Grūti saprast, kurš scenārijs emocionāli vieglāks: no darba līdz galam neatslēgties vai atvaļinājumam ļauties un pēc tam zudušo rutīnu ar grūtībām veidot no jauna. Vēl no citiem dzirdu, ka palīdz kāds jauns darbs: mazā uzņēmējdarbība, pasākumu organizēšana un citas lietas, kas prātu nodarbina un brīvdienās ļauj rast jaunu enerģiju darboties arī tālāk pēc atvaļinājuma.

Šajā laikā guvu vēl kādu atziņu: brīvdienās daudz nepaļauties uz citiem. Man vienmēr šķitis, ka tā īsti atpūsties un šo laiku izbaudīt var tikai tad, ja blakus ir vēl kāds cilvēks. Taču atskārtu, ka tās ir muļķības. To saka prāts, lai nebūtu jāiziet no komforta zonas. Atvaļinājuma beigās viena devos uz mūzikas festivālu, un man šķita, ka tas būs neiedomājami grūts pārbaudījums, jo savas izjūtas un redzējumu parasti vēlos dalīt ar sev tuvajiem, tik ļoti pazīstamajiem cilvēkiem. Sākums vienmēr ir grūts, taču neatliek nekas cits kā ne īpaši patīkamajām izjūtām pārkāpt pāri. Galu galā tikai tā kā personības spējam augt, un tas noteikti ir tā vērts, vai piedzīvojums bijis labāks vai sliktāks. No pasākuma atgriezos ar vislabākajām atmiņām, emocijām, jaunu enerģiju un skatu pašai uz sevi, uz tik nenozīmīgajiem kompleksiem un domām. Ikdienas rutīnā, esot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, šķiet, ārpasaulei uzliekam vairogu, turoties pie tās vienas tik pazīstamās enerģijas, pie spējām, kuras uzskatām par galējām. Lai prāta stāvokli mainītu, jāpaklausa sirdsbalsij.