Mazie pincīši un neērtā māksla

Daugavpils pašvaldība nesen panāca, ka Marka Rotko mākslas centrs no igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstādes Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē izņem trīs mākslas darbus. Ciklā Tavs alternatīvais Jēzus mākslinieks dažādos veidos atainojis krustu, izraisot sabiedrībā asas diskusijas.

Visvairāk uzmanību piesaistījis mākslas darbs Dicksus – krusts, kas nokaisīts ar maziem pincīšiem. Tā centrā piestiprināts balts dzimumloceklis. S.Raudseps instagrama kontā skaidro, ka šī ir izstāde par sabiedrību, kas dzīvo paralēlā pasaulē. Tā dievina cilvēkus pie varas, kuri individuālos mērķus sasniedz ar iebiedēšanu, nevienu nesaudzējot. Viņaprāt, egocentriska uzvedība parasti asociēta ar vīriešiem. Lai iegūtu pārliecību un drosmi, „jābūt ar pautiem” vai „jārīkojas kā īstam vīrietim”. Tāpēc mākslas darbā atainots dzimumloceklis. Mērķis bijis sākt sarunu un pievērst uzmanību liekulībai. Viņš norāda, ka tiem, kuri dusmojas, ir visas tiesības to darīt, jo tas bija sagaidāms. Taču tāds nebija mērķis.

Daugavpils pašvaldība neuzskata, ka notikusi cenzūra: tā būtu bijusi tad, ja izstāde vispār nebūtu atvērta. Igauņu mākslinieks norāda, ka tie, kuri mākslas darbus cenzējuši, mēģinājuši M.Rotko mākslas centru iespaidot, liekot lietā iebiedēšanu un brīdinājumus par papildu ierobežojumiem nākamajās izstādēs. Tādējādi izdarot tieši to, uz ko norāda mākslas darba Dicksus ideja.

Mani visvairāk satrauc fakts, ka no izstādes izņemti tie mākslas darbi, kas nav patikuši daļai sabiedrības. Ticu, ka mākslas pārstāvji un izstāžu kuratori ir speciālisti un zina, ko dara. Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā katram ir tiesības paust viedokli: gan māksliniekam, kurš aktualizē dažādus jautājumus, gan apmeklētājiem, kuros redzētais raisa emocijas un pārdomas. Arī tiem, kurus aizskāris mākslas darbs ar krustu, kam piekabināts dzimumloceklis, ir tiesības paust sašutumu. Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc tas jāizņem no izstādes.

Katram ir tiesības uz vārda brīvību. Māksla nav tikai skaisti ziedi vāzēs vai pavasarī ziedošas ābeles. Tā var un reizēm tai arī vajag būt izaicinošai, provocējošai un diskusiju raisošai. Un ir labi, ka māksla liek mums izjust dažādas emocijas, aizdomāties par autora vēstījumu un par redzēto izteikt savas domas. Prieks par Latvijas muzeju biedrību, Kultūras ministriju un citām institūcijām, kuras runā skaļi un situāciju risina. Arī es tāpat kā M.Rotko mākslas centrs uzskatu, ka darbiem izstādē jāatgriežas. Ja tā nenotiks, radīsies iespaids, ka šāda situācija ir pieņemama un tam varētu sekot līdzīgi gadījumi. Taču cenzūrai mākslā nav vietas – patīk tas kādam vai ne.