Ja ar prātu un intuīciju, tad veicas

Šovasar Kuldīgā, Tehnikas ielā, darbu sācis kemperu parks. Tas ir sen lolots SIA AM Una biznesa atzars papildus kravu pārvadājumiem un autoservisa pakalpojumiem, ar kuriem uzņēmums nodarbojas vairāk nekā 20 gadus.

Sapņoja par daudz ko

AM Una ir ģimenes uzņēmums, ko sākotnēji izveidoja Aira un Mareks Mežiņi, bet nu vairākus gadus vietu pie stūres gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ieņem arī meita Una Šildere. Tagad uzņēmums izvēlētajā jomā stabilizējies, bet pirms 20 gadiem pat nojautas nav bijis, kā būs. Turklāt Una tad vēl tikai gājusi skolā, sapņojusi par daudz ko, bet ne par lielām kravas mašīnām, lai gan braukt ar tām paticis kopš mazotnes. Pēc vidusskolas viņa studējusi kultūras vadību un, pabeigusi Liepājas Universitāti, šajā jomā kādu laiku strādāja. Iespējams, nojauta, ka meita iesaistīsies biznesā, Mežiņiem tomēr bijusi jau sākumā – ne velti uzņēmuma nosaukums veidots no Airas un Mareka iniciāļiem un Unas vārda.

Uz banku ar lapiņām

Kādreiz Mežiņu ģimene dzīvojusi Gudeniekos – nomaļā pagastā, kur laika gaitā viss likvidējies, darba kļuvis arvien mazāk, līdz slēgts pēdējais uzņēmums un Mareks zaudējis darbu. „Tētim kā jau vīrietim bija pienākums rūpēties par ģimeni,” stāsta Una. „Viņš nopirka pirmo mašīnu, pats ar to veda kravas – graudus ražas sezonā, citkārt gaļas produkciju, jo bija laba sadarbība ar kādreizējo uzņēmumu Lankalni. Par uzņēmējdarbību tad informācijas bija maz. Nevarēja tā vienkārši mammai Gūglei pajautāt, kā reģistrēt SIA. Pagāja pirmais mēnesis, un grāmatvede teica, ka jāmaksā nodokļi. Atceros, kā mamma ar tēti visu vakaru par to vien runāja: kam jāmaksā, cik jāmaksā, kā jāmaksā. Internetbankas mums nebija. Mamma mājās ar roku rakstīja bankas orderus, tad brauca uz Kuldīgu, stāvēja rindā un tā visu maksāja, vēl 50 centi par katru to lapiņu jāpiemaksā.

Tikai mazliet vairāk par 20 gadiem pagājis, bet tagad to retais vairs atceras – lēciens tehnoloģiju attīstībā bijis straujš. Bet sākums bija grūts, jo daudzas lietas nezinājām. Ļoti lēnām uzņēmums attīstījās, mašīnas tika iepirktas vēl, un pamazām veidots autoparks.”

Aizgāja studēt kultūru

Uz Kuldīgu Mežiņi pārcēlušies tad, kad meita Alsungā pabeigusi vidusskolu. Par aiziešanu no Gudeniekiem jau domājuši, jo vairs nav bijis ne skolas, ne kultūras nama, ne aptiekas, ne citu svarīgu pakalpojumu sniedzēju. Neliela nostalģija Unai ir, jo skaistā vietā ar lieliem ozoliem vēl saglabājušās vecvecāku mājas, kur pavadīta bērnība, iepazīta īsta lauku dzīve. Patiktu arī tagad dzīvot laukos, ja vien tur nebūtu viss izmiris. Tagad viņai ir sava ģimene: meitiņai Annikai divi gadiņi, viņa sāks iet bērnudārzā, vīram Mārim ir darbs Kuldīgas siltumtīklos. Lai gan viņi esot, kā saka, uz riteņiem, braukāt uz pilsētu būtu pārāk apgrūtinoši.

Studēt kultūras vadību pamudinājusi toreizējā Gudenieku bibliotekāre Aija Eglīte, kura jau skolas laikā saredzējusi Unā potenciālu, vēlāk Alsungas kultūras namā Zaiga Krauze uzticējusi vadīt pasākumus. Ieguvusi bakalaura grādu kultūras vadībā, Una sākusi strādāt Padurē, pēc tam kādu laiku Ventspils kultūras centrā. Nav bijis viegli izbraukāt, turklāt pie sirds nav gāja darbs brīvdienās – visi svin svētkus, bet kultūras darbinieks spiests būt prom no ģimenes. Tā kā jau iepriekš Una ar angļu valodas zināšanām iesaistījusies tēva uzņēmējdarbībā, viņš piedāvājis tajā pārnākt uz visiem 100%.

Viegli nav arī tagad

Uzņēmuma valdē ar paraksta tiesībām ir tēvs ar meitu, bet mamma ir lietvede. Grāmatvede ir ārpakalpojumā, un pašiem tāpat daudz dokumentu jākārto. Nebūt neesot vieglāk kā tolaik, kad nebija interneta, nodokļi skanēja kā svešvārds un pirmie soļi uzņēmējdarbībā tika sperti teju uz labu laimi. Tagad ir pieredze, zināšanas, tehnoloģijas un prasmes, bet vienlaikus birokrātiskais slogs pieaudzis. Uzņēmumam ir septiņas mašīnas un tikpat autovadītāju, kā arī trīs puiši strādā servisā. Kopā ar vadību – 15 darbinieku.

No mašīnām nebaidās

Taujāta, vai jaunai sievietei ir viegli būt uzņēmuma vadībā autotransportā, Una atsmej: „Kad nopērkam jaunu mašīnu, tad es arī obligāti iekāpju un kādu līkumiņu izbraucu. Man ļoti patīk pie stūres pasēdēt, paskatīties, kā tā mašīna ripo. Kad dzīvojām Gudeniekos, tur kā jau laukos varējām izbraukāties, un bija liels prieks – baiļu nebija. Manā ziņā vairāk ir dokumentācija: līgumi, atskaites, salīdzināšanas akti. Autoservisā es rakstu rēķinus, lai grāmatvedei mazāk darba, un kārtoju tādas lietas, bet tētis atbild par visu. Reizēm šķiet, ka viņš mani virza uz patstāvību, prasa viedokli, piemēram, ja jāpērk jauna mašīna. Bet šajā ziņā paļaujos uz viņa lēmumu – viņam tomēr profesionālāks skatījums.”

Ir konkurence

Ilgajos darbības gados izveidojusies laba sadarbība ar tiem uzņēmumiem, kuriem jau ilgstoši tiek sniegti pakalpojumi, tomēr jāmeklē arī jauni klienti, citkārt viņi AM Unu atrod paši. „Cenšamies darbu izdarīt labi. Komanda nav liela, bet mums ir strādīgi cilvēki, uz kuriem var droši paļauties. Līdz ar to sadarbības partneriem rodas uzticība, ka darbs tiks izdarīts un nekas nebūs atstāts pusratā. Protams, gadās tehniskas problēmas, ko uzreiz nevar novērst. Tad mazliet no plāna atkāpjamies, bet līgums agrāk vai vēlāk tiek izpildīts. Šajā nozarē konkurence ir liela. Bet, paldies Dievam, darba mums pietiek.”

Pasūtījuma izmaksas cītīgi rēķina

Pārvadājumi pārsvarā esot Latvijā. Agrāk AM Unas mašīnas ripojušas arī uz ārvalstīm, lielākoties Skandināviju, dažkārt uz Vāciju, bet peļņa no šiem braucieniem neesot bijusi liela, turklāt tiekot domāts par šoferu dzīves apstākļiem, lai nevajadzētu ilgstoši būt prom no mājām.

„Ja darba pietiek, arī šeit var nopelnīt,” atzīst Una. „Ir jau tādi pārvadātāji, kas pārvadājumu cenas dempingo, bet es nezinu, ar kādu naudu viņi nosedz visas izmaksas. Vai arī uzskrūvē tās kosmosā, cerot uz milzu peļņu, bet tad brīnās, ka nav klientu. Mēs cītīgi rēķinām, cik izmaksās viss pasūtījums: degviela, alga darbiniekam, apdrošināšana, pilni visi nodokļi, ceļa nodoklis, vinjete, Eiropas kopienas un vēl visādas atļaujas, ko likums pieprasa. Mašīna tiek aplikta ar tik daudziem maksājumiem, ka tiešām brīnos, kā var pastāvēt tie uzņēmumi, kas piedāvā zemās cenas. No tās, ko piedāvājam mēs, pašiem paliek pāri tikai maza daļa, ko ielikt kopējā katlā. Lai arī mums ir diezgan jauns autoparks un labi šoferi, kas par mašīnām ļoti rūpējas, tās tomēr var negaidīti saplīst.”

Risks atmaksājies

Una piekrīt, ka biznesā jāprot rēķināt ar prātu, tad būs veiksme. Taču arī intuīcijai jābūt. „Pavasarī nopirkām jaunu Volvo. Tāds riskants brīdis bija, jo visapkārt runāja par krīzi. Nemitīgi vērtējām un apsvērām, kas un kā. Tētis naktīs negulēja, nemitīgi domāja: pirkt, nepirkt, atlikt. Kad piezvanīja no bankas un prasīja, vai ņemsim, tētis to pašu jautāja man un mammai. „Bet tu taču jau esi izlēmis,” es atbildēju. Jā, vajagot. Skaidrs. Uz tādām lietām tētim ir pieredze un intuīcija. Bieži vien prasu viņam padomu. Tētis saka, ka nezinot. „Nu, kā tu nezini! Tu taču esi tētis – tev jāzina,” tā es atsaku. Un viņš tiešām zina – kaut kā tās lietas līdz šim ir aizgājušas. Risks ir atmaksājies.”

Ceļotāju brīvība

Doma par kemperu parku radusies tāpēc, ka vecāki jau gadiem pasauli apceļo šādā veidā. Tā varot vairāk izzināt un maršrutu izvēlēties paši. Kuldīgā speciāli labiekārtotas un drošas vietas ar elektrības pieslēgumu un mūsdienīgu sanitāro mezglu līdz šim nebija. Ņemot vērā pašu pieredzi ārvalstīs, piedaloties visai ģimenei, Tehnikas ielā ierīkots laukums, kurā var novietot 15 kemperus jebkurā diennakts laikā. Pārbūvēts namiņš, kurā ir labiekārtota tualete un duša.

Lai gan statistika rāda, ka šovasar laikapstākļi tūrismu nav īpaši veicinājuši, kemperu parku izmantojuši ļoti daudzi, īpaši no ārvalstīm, uzteicot vietas sakārtotību un tīrību. Tūrisms AM Unas pamatbiznesā gan ir tikai atzars, bet tiek prātots, kā šo piedāvājumu pilnveidot.