Dara tik, cik grib un var

„Kā pusmūžā sāku ar koku stādiem, tā turpinu, lai gan esmu jau pensijā,” saka Rudbāržu pagasta saimniecības Grigaļi īpašnieks Indulis Zīlītis.

KAD IZAUG PAR DAUDZ

Pēc izglītības viņš ir agronoms, bet mežsaimniecība interesējusi jau agrāk. Lai ar šo nozari iepazītos, I.Zīlītis piecus gadus nostrādājis par mežsargu: „Mežniecībā ieguvu tikai kontaktus. Zināšanas krāju pamazām dažādos veidos.”

Sākums bijis racionāls: 90. gados aizbraucis uz kokaudzētavu Ieviņas Kurmāles pagastā un vēlējies nopirkt stādus savam mežam. Bet tur smējušies: tolaik nav bijis, ko pārdot. Un audzētava nav varējusi dot garantiju, ka to varēs arī nākamajos divos gados. Bijis meža stādu deficīts. Tāpēc I.Zīlītis nolēmis savām vajadzībām izaudzēt pats, tikai izaudzis par daudz. Un nu vajadzējis pārdot. „Es tai mirklī biju meklējumos, ko darīt. 1997. gadā bijām atnākuši uz Grigaļiem, un vajadzēja kaut ko sākt,” par stādaudzētavas pirmsākumiem stāsta uzņēmīgais saimnieks.

GADĀ – PUSOTRS MILJONS

Tā no 2000. gada I.Zīlītis audzē un pārdod meža stādus. Patlaban ir egļu un bērzu stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, kā arī priežu, egļu, bērzu un melnalkšņu ietvarstādi. Visi sertificēti Valsts meža dienestā. Gadā tiekot pārdots pusotrs miljons.

Vairāk nekā 20 gados konkurences neesot bijis, bet patlaban vērojama pārprodukcija. Kā lielākos partnerus I.Zīlītis min uzņēmumus Sodra mežs un Ikea, kas ir arī lielākie mežu īpašnieki Latvijā. „Tie noteiktu daudzumu stāda katru gadu. Sodra mežs ik gadu pērk ap 300 tūkstošiem, un tas ir tikai Dienvidkurzemes mežu atjaunošanai,” atklāj rudbāržnieks. Pēc viņa novērojumiem mazie mežu īpašnieki stādot maz. Visaktīvāk stādot pavasarī, bet 20–30% platības tiekot apstādīti arī rudenī. „Kā jau dzīvē tam ir savi plusi un mīnusi,” nosaka I.Zīlītis.

PIEAUG PIEPRASĪJUMS BĒRZAM

Līdz šim visvairāk audzētas eglītes, bet notiek pārmaiņas – cilvēki vairāk gribot lapu kokus: „Mums vēl nav sugu daudzveidības, ir tikai bērzs, tāpēc to sākam audzēt vairāk. Cilvēki pieprasa, jo tas ir ātraudzīgs un ātrāk var iegūt rezultātu.” Līdz šim bijis 90% egļu un tikai 10% bērza, priedes un melnalkšņa, jo profesionāļi bērzus nestādot nemaz. Tie ar kopšanu protot izveidot mistraudzi, kurā bērzs ieaug dabīgi. Ja vajag apmežot lauksaimniecības zemi, tad gan jāstāda bērzs: „Meža zemē to ielaist ir vienkārši, tikai drusku jāprot. Tomēr Latvijā bērza pieprasījums faktiski netiek apmierināts.”

JĀIZŠĶIRAS, KO SĀKT, KO NE

Lai no sēklas izaudzētu stādu, paiet laiks no gada līdz trim. Vienā gadā izaugot bērza stāds. Bet audzētavā ir arī divgadīgi un trīsgadīgi egles stādi, viengadīgi vai divgadīgi priedes stādi.

Sākums ir siltumnīcā, kur sēklas iesēj un ļauj tām tikai sadīgt. Vienīgi bērzi uzkavējoties ilgāk, apmēram pusotru mēnesi. Grigaļos ir vairākas 0,05 ha siltumnīcas. Kurzemnieka ciemošanās reizē vienā auga bērziņi, kas sēti jūnija pirmajās dienās. Saimnieks solīja tos drīz pārvietot: „Un tad ir divi ceļi – vai nu uz lauka, kur iegūst kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu, vai uz tā saukto pieaudzēšanas poligonu, kur iegūst viengadīgus vai divgadīgus ietvarstādus.” Tur tie nobriest un tikai tad var doties uz mežu. Bet jārēķinās gan ar laika apstākļiem, gan citām grūtībām.

Lai gan tehnika iegādāta neskaitāmos projektos, roku darba joprojām daudz. Vienā sezonā stādījumi tiek ravēti divas reizes. Ar visiem pienākumiem kopā ar saimnieku galā tiekot septiņi darbinieki. No marta līdz novembrim laiks diezgan saspringts, bet ziemas mēnešos I.Zīlītis strādā savā mežā.

Jautāts, vai nav domas uzņēmumu attīstīt, īpašnieks smejas: „Man tagad galvenais ir izšķirties, ko vēl varu sākt un ko vairs nedrīkstu. Tas ir būtiski, ja esi strādājošais pensionārs.”

Par tuvojošos apkures sezonu viņam savs viedoklis: „Enerģētiskā krīze pa īstam vēl nav piedzīvota. Latvijā nebūtu speciāli jāaudzē koksne šķeldai – pietiktu ar cirsmu atkritumiem, kurus patlaban sapūdējam mežā, jo šķelda no Baltkrievijas un Krievijas nāca par tādu cenu, par kādu vietējie mežu apsaimniekotāji nevarēja katlumājām piegādāt. Tagad, kad cena augusi, vairs nav, kur likt, jo pilsētas nespēj to nokurināt. Arī manas zaru kaudzes gaida labākus laikus.”