Trešdiena, 19. februāris
Vārda dienas: Zane,  Zuzanna

„Viss sākas ar skriešanu”

Raksta autors: Inta Jansone, Lailas Liepiņas foto

08:00 - 17.11.2023

Dsc 0873
„Ikvienu skriešanas pulciņā uzņemu ar sirsnību un laipnību,” saka Kuldīgas apļu organizators Arvīds Šefanovskis.

Mēneša sākumā klubā Poligons notika ne tikai skriešanas seriāla Kuldīgas apļi noslēgums un sumināti godalgoto vietu ieguvēji, bet arī nosvinēta šī pasākuma 35. gadskārta. Tā rīkotājs ARVĪDS ŠEFANOVSKIS secina: „Pats galvenais – pa šiem gadiem esam kļuvuši kā viena ģimene.”

Kā šovakar jūtaties?

Brīnišķīgi! Pagājuši 35 gadi, bet seriāls notiek joprojām. Protams, tādu labo gadu, kad dalībnieku bija ļoti daudz, vairs nebūs. Tomēr ar to nav jāsaprot tas, ka skriešana izbeidzas. Nebūt ne – viss turpināsies, jo ir un būs cilvēki, kas bez skriešanas nevar. Žēl, ka šogad atkrituši aktīvie pagasti, kas daudzus gadus piedalījās, uz seriāla kārtām atvedot daudz bērnu un jauniešu. Te atkal ir kāda svarīga nianse – viss atkarīgs no cilvēka, kas pagastā vada sporta dzīvi, no tā, cik viņš pats aktīvs un ieinteresēts.

Ko darīt?

Būtu ideāli, ja to lietu uzņemtos kāds no vecākiem – vedot savu bērnu, līdzi paņemtu vēl kādus. Varētu iesaistīties vairāk vecāku. Šodien bērniem fiziskās aktivitātes svaigā gaisā ir ļoti svarīgas. Un viss sākas ar skriešanu. Tas skaitlis, cik piedalās, man vairs nav nozīmīgs, jo pārsvarā pasākums domāts bērniem un jauniešiem. Uz seriāla kārtām Krauļu priedēs dodos ar prieku, jo man patīk kompānija. Te visi ir savējie! Arī dalībnieki ierodas priecīgā noskaņojumā, pilni enerģijas. Tas ļoti pozitīvi uzlādē.

Kādi secinājumi par nupat aizvadīto sezonu?

Ļoti priecājos par saviem skrējējiem, par savu skriešanas ģimenīti. No katras kārtas mājās aizeju, pozitīvi uzlādēts: kopā smejamies, bērni par visu ko daudz jautā, aprunājamies.

Pirmo reizi seriālā startēja tikai Kuldīgas novada iedzīvotāji – nebija neviena ārzemnieka. Es arī neaicināju, kā to darīju agrāk. Tā tas būs arī turpmāk. Protams, ja kāds būs atbraucis pēc savas iniciatīvas, varēs piedalīties. No sākuma domāju, ka mūsējie piedalīsies vairāk.

Kāpēc?

Tāpēc, ka par seriāla kārtām informācija bija gan internetā, gan laikrakstos. Jāsaka godīgi: cilvēki ir slinki, īpaši jaunieši. Un tas neattiecas tikai uz sportu vien. Nebaidos iemest akmeni Izglītības un zinātnes ministrijas dārziņā par sporta stundām skolā. Kad jaunietis vēlēsies kļūt par robežsargu, ugunsdzēsēju, policistu vai mācīties Sporta akadēmijā, viņš nespēs izturēt fiziskās sagatavotības pārbaudes, jo skolā ir kompetenču izglītība un sporta stundas pārsvarā notiek ar spēlēm vai rotaļām. Bērns jau pats par sevi stiprāks nekļūs. Daudzi novada bērni sporta skolā netrenējas. Saviem audzēkņiem tehnikumā stāstu: „Kur iesiet bez fiziskās sagatavotības? Darba devējiem nav vajadzīgi tādi, kas ik pa laikam atrunāsies ar sāpēm kaut kur. Nepiemānīsi – visi to pamanīs.”

Tāpēc ļoti priecājos par saviem skrējējiem, par savu skriešanas ģimenīti. No katras kārtas mājās aizeju, pozitīvi uzlādēts: kopā smejamies, bērni par visu ko daudz jautā, aprunājamies.

Vai entuziasms nebeidzas, ja neizdodas uzvarēt?

Pašam dalībniekam jāatrod gribasspēks, jo ne vienmēr vari būt pirmais. Lai rezultāts būtu labs, jāpieliek lielas pūles, jātrenējas. Esmu novērojis, ka bērniem, kas seriālā piedalās, attieksme ir nopietna – viņi gatavojas ar lielu enerģiju, iesildās.

Teicāt, ka skaitļi nav svarīgi. Tomēr cik dalībnieku ir bijis?

Šosezon lielākais skaits vienā kārtā – 62. Agrāk trīs reizes bija vairāk nekā 200, vienu reizi – 199. Bet tolaik bija ļoti daudz dalībnieku no citiem novadiem.  Kuldīgas apļi radās?

Sākums bija interesants. Kuldīgā bija daudz skrējēju. Mums svētdienās bija koptreniņš, tad devāmies aptuveni 20 kilometru skrējienā no Lauktehnikas cauri Padures darbnīcām un pagastam ārā uz Ventspils šoseju, tad atpakaļ uz Kuldīgu. Reiz skrienot izdomājām, ka mums vajag savu skriešanas seriālu, jo citur tādi jau bija. Nolēmām, ka sezona būs astoņus mēnešus – no marta līdz oktobrim. Sacentīsimies reizi mēnesī, kopvērtējumā ņemot sešus labākos rezultātus. Var jau visos nepiedalīties. Taču skrējēju attieksme ir nopietna – viņi grib rezultātu parādīt pēc iespējas labāku.

Dzirdēju, ka Kuldīgas apļus rīkosiet vēl piecus gadus. Kas notiks pēc tam?

Tā ir taisnība. Tad Kuldīgas apļiem būs 40 un man pietiks tos rīkot, jo jādod vieta jaunajiem. Ar pirmo uzdevumu esmu ticis galā – esmu uzrunājis potenciālo jauno kandidātu. Vēlāk redzēsim, kāda būs atbilde.

Esmu sev nosolījies, ka man pietiks, jo pēdējos 20 gadus skriešanas seriālu esmu rīkojis viens pats. Es nesūdzos – man nav grūti to izdarīt, tomēr visam savs laiks.

Esmu novērojusi, ka organizatoriskos darbos ir iesaistīta visa jūsu ģimene.

Viņi man palīdzējuši jau no paša sākuma. Vecākās meitas Intas ar viņas ģimeni tagad nav, bet ir jaunākā meita Laila ar savējo: draugu Kristapu un meitu Arlo. Savulaik Laila, kad bija maza, skrējienos piedalījās. Sieva Rita vienmēr ir atbalstījusi. Nosvinējām 38. kāzu gadskārtu, bet Kuldīgas apļiem ir 35. Man patīk tas, ko es daru. Patīk dot cilvēkiem iespēju uzlabot veselību, lai viņi saprastu, ka viss ir iespējams,– vajag tikai gribēt.

To jau zinām, ka ne vienmēr ir viegli piecelties no dīvāna un sākt ko darīt.

Diemžēl tā ir. Viss atkarīgs no paša cilvēka, viņa gribasspēka, motivācijas. Manuprāt, savai veselībai cilvēks var izdarīt visu. Pagājušajā sezonā pierunāju skriet divas māmiņas, jo viņām ģimenē to darīja bērni un dzīvesbiedrs. Te ir stāsts arī par to, ka esi iekšā komandā: to vārdiem pat nevar izstāstīt, cik laba sajūta ir! Man bieži pieaugušie ir teikuši, ka bērns no sacensībām mājās atgriezies starojošs un stāstījis, cik bijis forši. Ko vēl vairāk vajag? Tiekoties pirmo reizi, bērni vairākkārt ir prasījuši: „Kad būs noslēguma ballīte?” Superīgi, ka viņi to gaida.

Varbūt pulciņu vajag paplašināt, pieaicinot, piemēram, nūjotājus?

Katram savs. Esmu tikai par skriešanu. Ja ir veselības problēmas, tad jāizvēlas, kas piemērots. Var vingrot svaigā gaisā, var soļot, var nūjot. Citādi lai man nestāsta, ka nevar skriet! Es skrienu jau 40 gadus. Vajag tikai gribēt. Diemžēl daudziem gribas trūkst. Mans uzdevums ir piespiest, lai to gribasspēku dabūtu. Un tas vajadzīgs visam mūžam. Es nevienu problēmu neuzskatu par neatrisināmu. Mans dzīves moto ir vienkāršs: mūžu dzīvo, mūžu mācies. To arī cenšos darīt vēl tagad, šajā vecumā, jo visu tāpat nevar iemācīties uzreiz.

Atbildēt