Vieglatlētes māsas Robežnieces

Jaunā vasaras sezona nav aiz kalniem, tai cītīgi gatavojas arī māsas – SANIJA un ALISE ROBEŽNIECES. Abām vieglatlētika ne tikai patīk, bet arī padodas, un ir sasniegti rezultāti un izcīnītas godalgotas vietas.

Vispirms pastāstiet par sevi vairāk!

Sanija Robežniece (S.R.): – Mācos V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 11. klasē. Ar vieglatlētiku nodarbojos kopš 3. klases. Varētu teikt, ka tas ir mans hobijs, jo tai veltu daudz laika. Taču mani interesē arī māksla, literatūra, tāpēc daudz lasu grāmatas.
Alise Robežniece (A.R.): – Arī es mācos V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, 8. klasē. Arī mans vaļasprieks ir vieglatlētika, tā ir aizraušanās, kurā ielieku sirdi un dvēseli. Tāpat man patīk arī lasīt. Vēl patīk fotografēt.

Vai pašas izvēlējāties doties uz vieglatlētikas treniņiem?

S.R.: – Pirms astoņiem gadiem mamma pamudināja nodarboties ar sportu, izvēlēties apmeklēt volejbola vai vieglatlētikas treniņus. Man īsti komandas sporta veidi neaizrāva, tāpēc izvēlējos vieglatlētiku. Arī pirms treniņiem aktīvi kustējos, jo mūsu ģimenē ar sportu ir uz tu. Mamma arī aktīvi sporto un piedalās veterānu sacensībās. Tāpēc mums tā ir ierasta lieta. Kopīgi pavadām laiku, bieži vien brīvdienas paiet sacensībās. Citreiz braucam ar riteņiem, skrienam.
A.R.: – Uz vieglatlētikas treniņiem sāku iet 2014. gadā, laikam jau tādēļ, ka uz tiem gāja māsa.

Kas ir jūsu trenere?

S.R.: – Abām mums ir Ieva Skurule. Vislielākais paldies trenerei par atbalstu un motivējošiem vārdiem gan treniņos, gan sacensībās. Paldies arī par piedzīvojumu pilnām treniņu nometnēm. Caur viņu arī mēs esam iemīlējušas vieglatlētiku.

Vai atmināties pašu pirmo treniņu?

S.R.: – Īsti ne, bet laikam jau patika, jo paliku. Sākumā biju ļoti kautrīga un klusa, bet toties – ātra, citiem sastādīju konkurenci. Kad pirmajās sacensībās izcīnīju pirmo vietu, āķis bija lūpā.
A.R.: – Arī es sākumā biju kautrīga, nebija arī neviena drauga. Jāatzīst, biju arī bailīga. Vēl tagad atminos, kā man gāja vienā no pirmajām nodarbībām. Bija iesildīšanās. Sastājāmies divās rindās pēc auguma. Pirmajā bija mazākie, otrajā – garākie. Es biju otrajā rindā, mums vajadzēja gaidīt otro svilpi, bet es, neko nezinot, skrēju, jau izdzirdot pirmo. Tas bija jautri!

Kurās disciplīnās trenējaties?

S.R.: – Ja kāds man jautā, kuras ir manas pamatdisciplīnas, īsti nezinu, ko atbildēt, jo varu darīt visu, un man arī padodas. Piedalījos veiksmīgi daudzcīņas sacensībās. Sirdij tuvākās ir barjerskriešana un 200 metru distance. Vieglatlētika ir tehnisks sporta veids. Savukārt skriešanā nepieciešamas sprinta īpašības un izturība.
A.R.: – Vairāk trenējos lodes grūšanā un 60 metru sprintā. Vasaras sezonā klāt nāk arī diska mešana. Bet vislabāk pašai patīk un arī padodas tieši lodes grūšana. Sportland kausa posmā izcīnīju pirmo vietu un laboju personīgo rezultātu – 12,05 m. Bez tehnikas nekas nesanāks, tāpēc cītīgi jāstrādā un jāuzklausa, ko saka trenere.

Vai vasaras sezona būs sacensībām bagāta?

S.R.: – Zinu, ka visai ātri – jūnija sākumā – būs Latvijas čempionāts. Būs arī Sportland kausa posmi. Būs arī citas sacensības. Kā ierasts, vasara sacensībām ir pilna. Tas ir lietderīgi aizpildīts laiks brīvlaikā, var satikt jaunus cilvēkus, arī kopā ar draugiem pavadīt laiku, jo viņi ir mani treniņu biedri.
A.R.: – Man pirmās sacensības plānotas jau 12. maijā Bauskā, tad būs arī Latvijas čempionāts. Paredzēta nometne, arī šovasar tā būšot Piltenē.

Vairāk patīk startēt ziemas vai vasaras sezonā?

A.R.: – Man vairāk patīk vasaras sezona, sacensības notiek laukā, varu startēt vairākās disciplīnās, piemēram, mest disku. Mācību laikā apvienot visu nav viegli, darbojos skolas pašpārvaldē, piedalos arī sacensībās no skolas.
S.R.: – Arī vasaras sezona, jo tad nav skolas un vairāk varu koncentrēties tikai treniņiem. Ziemas sezonā grūtāk ir apvienot skolu un treniņus, tas prasa vairāk enerģijas un laika. Brīžiem ir lūzuma punkti, kad liekas, ka neko nevaru. Tajos brīžos jāatceras tie labie momenti, panākumi, tas palīdz. Skolā piedalos arī
mācību olimpiādēs, cītīgi mācos. Trenere ir ieaudzinājusi disciplīnu, tā palīdz skolā un arī dzīvē.

Vai redzat sevi sportā arī pēc skolas beigšanas?

S.R.: – Sevi profesionālajā sportā nesaredzu. Profesionālais sports ir smags, var būt arī daudz traumu. Domāju, ka sportot turpināšu savai veselībai, tas būs hobija līmenī. Nākotnē domāju par studijām jurisprudencē.
A.R.: – Man vēl laika daudz, bet, manuprāt, arī es nebūšu profesionālajā sportā. Tāpēc, ka sports vairāk man ir hobijs. Pagaidām domāju, ka dienās varētu kļūt par fizioterapeiti. Ja paveiksies, atvēršu savu praksi un palīdzēšu cilvēkiem vingrot.

Vai mājās izcīnītās medaļas ir redzamā vietā?
S.R.: – Mums istabā katrai pie savas gultas ir piekārta medaļu rinda, turpat sakārtoti arī diplomi. Arī mammai ir sava medaļuvieta.

Cik pēc skaita tās jums jau ir?

S.R.: – Mums ir sava sāncensība, kurai būs vairāk medaļu (smejas). Pagaidām man ir vairāk – ap 70. Bet patiesībā tādas konkurences mūsu starpā nav, vairāk viena otrai dodam padomus. Piemēram, Alise man ar padomiem palīdz lodes grūšanā.
A.R.: – Pēc sacensībām skaitīju – ap 50. Secināju, ka esmu pietuvojusies māsai (smejas). Sanija atrod pareizos vārdus, lai mani motivētu.

Kas aizrauj vieglatlētikā?

S.R.: – Laikam adrenalīns. Piemēram, skrienot pēdējos metros izliec sevi visu, un smagais darbs atmaksājas, ir labs rezultāts. Redzi, ka treniņos pieslīpētās lietiņas sacensībās saliktas pa plauktiņiem.
A.R.: – Varu izlikt sliktās emocijas. Piemēram, gadījies uz treniņu aiziet sliktā garastāvoklī, nodarbībā visu negatīvo esmu aizmirsusi, un no manēžas izeju ar mierīgu sirdi.

Atbalstāt viena otru sacensībās?

S.R.: – Kad sacensības ir Kuldīgā, noteikti esam viena otrai blakus. Pasakām arī kādu uzmundrinošu vārdu. Parasti saka, ka mājas sienas palīdz, bet man tomēr labāk patīk startēt citviet. Varbūt tāpēc, ka pie manēžas pierasts, neliekas, ka ir sacensības. Neizlieku sevi līdz galam. Treniņus esam aizvadījuši arī jaunajā Kuldīgas Centra vidusskolas stadionā, segums ir ļoti labs. Tas būs liels bonuss, ka šeit ir stadions. Iepriekš vasaras sezonā nebija iespēju patstāvīgi trenēties, braucām uz Piltenes stadionu. Domāju, ka šajā vasarā varētu sagaidīt labākus rezultātus.
A.R.: – Labākos rezultātus esmu uzrādījusi sacensībās Kuldīgā, bet vislabāk man patīk startēt Bauskas stadionā.

Kādām īpašībām jābūt, lai varētu būt labs vieglatlēts?

S.R.: – Noteikti jābūt disciplinētam. Bez tā sportā nekādi nevar. Tev var būt dabas dots talants, bet smagais darbs treniņos to pārspēs.
A.R.: – Jābūt godīgam. Treniņos tiek dots uzdevums, citi izdara mazāk par trenera noteikto. Tas taču ir priekš tevis! To varēs redzēt sacensībās.

Kā tiekat galā ar uztraukumu pirms sacensībām?

A.R.: – Man vienmēr uztraukums ir pirms zemajiem startiem. Cenšos no tā atbrīvoties ar dziļām ieelpām. Sev saku, ka man tikai jāizskrien, pēc tam būs miers. Līdzīgi ir ar lodes grūšanu. Latvijas čempionātā man līdz otrajai vietai pietrūka divu centimetra. Pirms katra grūdiena ir uztraukums – būs tālāk vai nebūs. Svarīgs ir trenera atbalsts sacensībās.
S.R.: – Šo gadu laikā esmu iemācījusies tikt galā ar stresu. Pirms startiem cenšos būt mierīga, paklausos mūziku, parunājos ar draugiem.