„Par saviem audzēkņiem stāv kā klints”

Ar tik tiešu un trāpīgu novērojumu vieglatlētikas treneri ILZI STUKULI raksturo Kuldīgas novada sporta skolas direktors un kolēģis Agris Kimbors.

Treneres darbam Ilze veltījusi jau vairāk nekā trīs gadu desmitus, un ieguldītais nav palicis nepamanīts: 2018. gadā saņemta Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) balva Gada tiesnese, 2019. gadā – Eiropas Vieglatlētikas asociācijas Sieviešu līderības apbalvojums un LVS balva kā labākajai sacensību organizatorei.
Darbs nav beidzies – Ilzes uzraudzībā aug jauni talantīgi sportisti. Bet brīvbrīdī viņai patīk ne tikai doties dabā un sportot, bet arī rušināties dārzā – audzēt dārzeņus un rūpēties par 15 rožu šķirnēm. Vēl viņai ļoti patīk rokdarbi.
Ilzei ir divi braši dēli – Jānis un Jurģis – un divi mazbērni: Jāņa dēlam Filipam ir septiņi gadi, Lukasam drīz būs trīs. Ļoti labas attiecības izveidojušās arī ar bijušā vīra dēlu Kasparu un trim viņa bērniem: Ādamu (pieci gadi), Indriķi (trīs) un Austri Sīmani (gads).

Telpu sezona vieglatlētiem ir pilnās burās. Kāda tā izvērtusies jūsu audzēkņiem?

Iznāk ļoti gara, jo pirmās sacensības bija jau novembrī, kad sportistiem jābūt gataviem, jo nevar uzlikt uz starta tādu, kuram viss ir smags un sāp. Lai no tā izvairītos, darbs rūpīgi jāplāno. Nepieciešama atpūta, bet tā, lai fiziskā forma būtu arī Latvijas čempionātā. Drusku baidos par slimošanu – vīrusi jau apkārt riņķo. Saku, lai bērni turas un ēd vitamīnus. Pasargāts nav neviens – tā ir veiksme, vai tev izdosies no vīrusa izmukt vai ne.
Pandēmijas laiks visiem bija liels pārbaudījums. No vienas puses, tas bija vērtīgi – daudzi bērni saprata, ka viņiem sportu vajag. Bija priecīgi, ka varējām sportot ārā, viņi nāca un darbojās. No otras puses, tie, kam ar sportošanu bija šaubīgi, diemžēl atkrita. Tādu gan nav daudz. Bija grūti – treniņi citā režīmā. Bet esam to pārdzīvojuši, un cerams, ka tālāk viss būs labi.

Sporta skolā strādājat vairāk nekā 30 gadus.

Jā, bet sākums man nebija vieglatlētikā – trenēju puišus volejbolā. 1992. gadā sporta skolā sāku strādāt kā fiziskās sagatavotības trenere bērnudārzā Pienenīte. 2000. gadā biju arī metodiķe. Pametu sporta skolotājas darbu Kuldīgas Centra vidusskolā. No volejbola uz vieglatlētiku pārgāju 2001. gadā.

Kādēļ nolēmāt trenēt vieglatlētus?

Tas ir mans sporta veids – biju priecīga, ka pie tā atgriezos. Bet es arī volejbolu saprotu, jo tajā trenējos, studējot Jelgavā. Tolaik varēju izbaudīt visus sporta veidus. Man patika.

Kuldīgā tagad varam lepoties ar labām sporta bāzēm, bet bija laiks, kad vieglatlētiem treniņi notika vecā koka šķūnī Sūru pļavā.

Kad sāku darbu vieglatlētikas nodaļā, šķūnis jau bija nodedzis. Mums treniņi notika Centra vidusskolas mazajā zālītē, sporta skolā un svaru zālē Kalna ielā. Šodien bērniem stāstu, ka agrāk sporta skolā attaisījām zālei vaļā durvis, un bērni no koridora uz zāli skrēja garos kāpinājumus. Cik nu garus! (Smejas.) Salīdzinājumā ar manēžu, protams, tie bija īsi. Vēl nodarbības un sacensības notika Lauktehnikas stadionā. Izmantojām arī Centra vidusskolas stadionu, skrējām pa asfaltu. Bija skarbi, bet bērni trenējās. Kad uzcēla volejbola halli, tad mums, vieglatlētiem, arī tur bija atvēlēts laiks. Bērni priecājās, cik skaisti. Stiepām augstlēkšanas paklājus, šķita, ka ir plašums. Tad nāca svētība – manēža. Audzēkņi ir prasījuši, kā varējām trenēties, kad manēžas nebija. Tie, kuriem savas nav, brauc trenēties arī pie mums.

Laikam ar nepacietību gaidāt pavasari. Tad varēsiet trenēties Centra vidusskolas jaunajā stadionā.

Tā ir – ļoti gaidām, jo oktobrī, kad bija kaut cik labs laiks, vēl nevarēja. Lai tas būtu pilnvērtīgs, trūkst tikai skrējiena kavēkļu bedres, kārtslēkšanas sektora un kāda celiņa apkārt stadionam. Izskatās, ka stadions ir labs.

Vai var saskaitīt, cik jūsu audzēkņu šo gadu laikā beiguši sporta skolu?

Pirmais beidza 1989. gadā, pēc tam vairāki 1990. gadā. Ir tādi, kuri sporta skolu nepabeidza, jo pēc pamatskolas devās mācīties vai apgūt profesiju citās pilsētās. Bet viņi tāpat ir mani bērni! Un tādi būs vienmēr. Trenēties sākuši no pirmās klases.

Daudzreiz esmu dzirdējusi, ka jūs esat teju otra mamma: pirmā pamanāt, vai audzēknim ir kādas grūtības vai – gluži otrādi – priecīgs notikums.

Brīžam šķiet, ka savus bērnus satieku retāk, jo audzēkņi nāk katru dienu. Kopā pavadām laiku arī sacensībās. Trenerei jābūt klātesošai. Es jau sejā redzu, ka kaut kas nav kārtībā. Jāiet pretī. Ja kāds atnācis noguris, nedaudz jādod laiks atpūsties – nevajag dragāt uz pilnu klapi. Es tādos brīžos nedaru pēc plāna. Bērnam jājūtas labi. Ja tā būs, viņam patiks un būs arī rezultāti. Sacensībās visvairāk ir tā mammas būšana: jāpaskatās, ko ir ēdis, kā jūtas. Braucot uz sacensībām vai sēžot vakaros, par dažādām tēmām daudz runājam.

Tiek runāts, ka bērni kļūst hiperaktīvi. Kāda ir jūsu pieredze?

Tam nepiekrītu – bērni ir ļoti normāli. Pie manis tādu nav. Pa reizei kāds aktīvāks gadās, bet jāatrod sava pieeja. Bērni ir bērni.

Vai ar bijušajiem audzēkņiem satiekaties?

Pirms diviem gadiem vasarā viņi pēkšņi vakarā piezvanīja pie dzīvokļa durvīm. Turpat Mežvaldē spēlējām bumbu, pasēdējām, atcerējāmies dažādus gadījumus un secinājām, ka tādas satikšanās vajadzētu vēl. Šoziem tikāmies manēžā, skatījāmies vecās bildes, uzspēlējām bumbu, paskrējām stafeti. Visi bija apmierināti. Ļoti jauki ir tā satikties! Saziņa notiek arī vatsapa grupā.

Vai kāds ir turpinājis sportot profesionāli?

Profesionālajā sportā nav. Tie, kuri dodas uz Rīgu studēt, īpaši nevienam nav vajadzīgi. Ir tādi, kuri studējot meklē citus trenerus, nedaudz patrenējas un pārtrauc. Kovids patraucēja tiem, kuri tieši tad sāka studēt. Augstskolas sports faktiski neinteresē. Manā laikā, kad studēju, nometnes bija par velti, trenējāmies. Tagad jaunieši var studēt un strādāt. Kur tad vēl treniņi!

Kādam vecumam vadāt treniņus?

Vienas grupiņas bērni mācās 2. un 3. klasē, ir arī no 7., 8. un 9. klases.

Vai sacensību pietiek?

Pietiek. Labāki varētu būt finansiālie apstākļi, jo jāizvērtē, uz kurām braucam, uz kurām ne. Tagad daudz sacensību notiek Valmieras manēžā, arī Liepājas. Bijām uz mazo manēžu Ugālē.

Ja lielākā daļa sacensību ir Valmierā, vai nesamazinās šeit rīkotās?

Kad Kuldīgā notika Katrīnas kauss, Valmierā bija divu dienu čempionāts pieaugušajiem. Tas dalībniekus nedaudz atņēma, jo citi izvēlējās startēt Valmierā. Vieglatlētikas savienības valde sacīja, ka tā nedaudz ir viņu kļūda. Bet runājām ar lietuviešiem, un viņi bija priecīgi: vienu dienu startēja Valmierā, otru – Kuldīgā.
Man patika, ka Katrīnas kausā Latvijas sportisti izcīnīja vairāk medaļu. Citreiz atbrauc sprinteri no Anglijas, un viss pjedestāls ir viņu – mūsējie paliek putekļos. Šoreiz bija iespēja pacīnīties mūsējiem.

Viena no jaunākajām dalībniecēm bija jūsu audzēkne Beāte Buka.

Jā, pati jaunākā. Beātei ir izcilas ātruma īpašības, kādas neesmu redzējusi nevienam. Viņa daudz strādā un uz treniņiem nāk ar prieku. Zina, ko grib sasniegt, – tas ir ļoti svarīgi. Arī citiem audzēkņiem rezultāti aug. Es priecājos. Mums manēžā ir sava atmosfēra: audzēkņi tur ik dienu pavada divas trīs stundas, visi ir draudzīgi. Bērni ir tikai ieguvēji: iemācās saplānot laiku, viņiem ir mērķis ne tikai sportā vien.

Vai esat stingra?

Domāju, ka esmu draudzīga, bet citi domā, ka stingra. Man nepatīk, ka čīkst. Visu var sarunāt, bet sports liek iznākt ārā no komforta zonas, un tas nav viegli.

Kādām īpašībām jābūt labam trenerim?

Jāredz bērna konkrētā brīža stāvoklis. Jāsaredz, kas no viņa iznāks, kura disciplīna viņam derēs. Trenerim jābūt atvērtam un optimistiskam, jāmāk uzmundrināt.

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai atkal izvēlētos būt vieglatlētikas trenere?

Protams! Bet savulaik mēģināju no sporta aizbēgt. Pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas mēģināju dzīvi sagriezt tā, lai sporta tajā nebūtu. Devos uz Jelgavu un studēju kokapstrādes inženiera specialitātē. Kā redzams, dzīve visu saliek pa vietām. Laikam šī ir mana īstā vieta. Tomēr piecus studiju gadus Jelgavā nenožēloju ne mirkli: esmu satikusi dažādus cilvēkus, izgājusi cauri interesantām lietām.

Vai specialitātē esat strādājusi?

Jā, pēc augstskolas Valmieras mēbeļu kombinātā ar pārtraukumiem nostrādāju līdz 1990. gadam. Pieredze savdabīga – tie bija padomju laiki: jāpilda normas, plāni, attieksme pret darbu bija dažāda. Jāatzīst: pēc augstskolas mūs ražošanā iemeta nesagatavotus, jo prakse ļoti atšķīrās no teorijas, ko mācīja augstskolā. Taču man patika, apguvu jaunas lietas. Reizēs, kad vajadzēja izpildīt plānu, gāju palīgā dažādos darbos. Mēbeles pārsvarā veda uz Krieviju. Apguvu arī tapsēšanu un citus darbus.

Vai toreiz dzīve Jelgavā nevilināja?

Jelgava man patika, jo tur bija daudz studentu, bet dzīvot tur negribējās – atpakaļ vilināja Kuldīga, jo foršāk ir dzimtajā pilsētā. Nekas labāks par dzīvi šeit nevar būt. Nesaprotu tos, kuri čīkst, ka viss ir slikti.

Vai esat optimiste?

Jā. Mēģinu skatīties reāli. Kas ir slikti? Daudz kas ir mūsu pašu rokās. Dažreiz par daudz gribam visu uzreiz. Nevari nopirkt šodien – iegādāsies pēc laika. Nav jau tā, ka dzīvojam no plikas maizes.

Kas jūsu dienu dara bagātāku?

Man patīk dzert kafiju ar medu. Tiklīdz ir iespēja, eju uz mežu staigāt. Vasarā pa mežu patīk braukt ar riteni.

Vai varat atklāt trakāko, ko esat darījusi?

Uzreiz nenāk prātā – laikam trakulīga neesmu bijusi (smejas). Drīzāk esmu paveikusi ko reālu. Esmu trīs dienas ar nakšņošanu teltī braukusi ar riteni gar jūru – kopā pieveikts vairāk nekā simts kilometru. Tas nav nekas traks – tā ir normāla lieta. Tagad jau cilvēki ne tādas lietas vien dara. Man patīk laivot, staigāt kalnos. Par trakāko varētu nodēvēt Svētā Jēkaba ceļu Spānijā – 330 kilometrus nobraucu ar riteni, un to darīt kalnos nav viegli. Bija diena, kad uz riteņa uzkāpu maz. Stūmu to, jo visu laiku ceļš bija pret kalnu. Jelgavas laikā gan trakas lietas esmu darījusi – braucu ūdenstūrismā, piedalījos sacensībās, divas nedēļas gulējām teltīs Karpatos.

Kas jūs iedvesmo?

Ja darbā ir sagurums, vienalga atrodu laiku iziet ārā pastaigāt. Reizēm, kad esmu sacensībās un kad ir mirklis starp bērnu startiem, izeju līkumu pa pilsētu. Man svaigais gaiss nepieciešams tāpat kā ūdens.

Vai esat pilsētniece?

Nē, mana dzimtā puse ir Laidu pagasts. Dzīvojām pilī. Tēvs bija skolotājs. Vecākiem bijām pieci bērni – man ir četri brāļi.

Par ko bērnībā sapņojāt?

Mazā vecumā gribēju būt skolotāja. Spēlēju skolās, liku atzīmes. Tajā laikā mašīnas bija retums, un vienu brīdi gribēju būt šofere. Tagad tiesības man ir un braukšana ar auto savā ziņā ir relaksācija. Visai ātri sapratu, ka būšu sporta skolotāja. Tam arī gatavojos: metu ritentiņu, mācījos izpildīt citus vingrinājumus. Šo domu nedaudz pamainīja Murjāņi.

Kuri ir mīļākie svētki?

Jāņi – daba, miers. Visskaistākie bija pirms kādiem desmit gadiem Jūrkalnē, kad vasaras saulgrieži tika svinēti īstajā datumā. Toreiz nebija daudz cilvēku, bet skanēja latviešu dziesmas, bija ugunskurs un senie danči, ko dejoja visi. Tagad turp dodas daudzi un vairs nav tik sirsnīgi. Man vispār nepatīk lieli pasākumi.

________________________________

Ja būtu jāpabeidz teikums „Ilze Stukule ir…”, ko jūs teiktu?