Lauris ar skriešanu ir uz tu

Liepājas mūzikas pusmaratonā piecu kilometru distancē nepārspēts palika kuldīdznieks LAURIS GRĪNIŅŠ (0:15:50). Tas bija labs noslēgums vasaras sezonai, bet atpūtai nav daudz laika, jo jāsāk gatavoties sacensībām telpās.

Liepājas pusmaratonā labi veicies arī citiem kuldīdzniekiem: 10 km pirmais bija Uģis Jocis (0:31:02), otrais – Kristaps Bērziņš (0:33:03), savukārt jūdzes skrējienā (1609 m) uzvarēja Sintija Grišule (0:06:15).

Vai ar startu Liepājā esi apmierināts?

Jā, esmu. Tagad tik nopietni vairs netrenējos, jo sanāca neliela pauze. Rezultāts ir pieņemams manai šībrīža fiziskajai formai.

Kāda bijusi vasara?

Noteikti ne tāda, kādas ir bijušas iepriekšējās. Bija daudz mazāk sacensību, vairāk startēju sacensībās šosejā. Stadionā skrēju tikai trīs mačos. Tas tāpēc, ka jāstrādā. Neiznāca īsti laiks apvienot to ar treniņiem. Toties pavasarī izdevās labs starts Rimi Rīgas maratonā piecu kilometru skrējienā – tur man iznāca personīgais rekords šosejā (15:15) un biju trešajā vietā kopvērtējumā. Stadionā labs starts izdevās Saldū – gribējās izskriet personīgo rekordu, bet diemžēl nesanāca. Pēc tam aizbraucu uz Zviedriju strādāt, un kā sportistam man vasaras sezona beidzās. Atpakaļ atbraucu augustā un uzstartēju sacensībās šosejā Jelgavā, arī Kuldīgas pusmaratonā. Tad vēl Liepājā.

Kuras distances tev padodas vislabāk?

Tagad laikam vislabāk patīk skriet piecus kilometrus. Bet varu skriet no 1500 metriem telpās līdz pusmaratonam laukā. Pirmo reizi pusmaratona distanci izmēģināju tieši Kuldīgā, un bija labi – viss izdevās. Jāņem vērā arī tas, ka sagatavoties īsti nesanāca. Kopumā rezultāts labs – stunda un 12 minūtes. Distancē palīdzēja cits kuldīdznieks – Kristaps Bērziņš. Ar viņu skrēju kopā.

Kā aizvadi treniņus: individuāli vai ar treneri?

Trenējos pie Uģa Joča, viņš man dod treniņa plānus. Dzīvojam vienā pagastā – Padurē – trīs kilometrus viens no otra. Ļoti bieži skrienam kopā.

Cik sen Uģis ir tavs treneris?

Kopš 10. klases – šis iznāk ceturtais gads. Agrāk Kuldīgas novada sporta skolā trenējos pie Aijas Lancmanes. Uz Kuldīgu atnāca strādāt Uģis Jocis. Zināju, ka viņš ir labs skrējējs. Man bija jāgatavojas Latvijas jaunatnes čempionātam. Ieminējos trenerei, ka varbūt viņa var Uģim palūgt treniņa plānu priekš manis. Laika bija atlicis maz, bet Uģis neatteica. Mūsu sadarbība turpinājās arī pēc čempionāta. Tiku uz Baltijas čempionātu, nostartēju labi – izcīnīju otro vietu. Sākās kovids. Tad kopā skrējām pa Paduri. Kad esmu mājās, kopā trenējamies katru dienu, brīvdienās mazāk.

Cik kilometru nedēļā noskrien?

Tagad atkal atsākšu trenēties intensīvāk. Tūlīt beigsies mācības augstskolā Jelgavā, kur studēju neklātienē. Droši vien būs 80–100 kilometru nedēļā. Vismaz tā vajadzētu, jo gribu labi sagatavoties telpu sezonai. Plānā ir pēc gada atgriezties sacensību apritē, jo pagājušogad slimošanas dēļ neiznāca.

Kādi plāni ziemai?

To gribētos atklāt Kuldīgā ar Katrīnas kausa sacensībām. Bet skatīšos – varbūt kādās piedalīšos arī agrāk.

Kāda ir konkurence tavās disciplīnās Latvijā?

Tieši manā vecuma grupā nav ļoti spēcīga. Taču tagad startēju ar pieaugušajiem, un tur sīva konkurence ir 1500, 5000 metros.

Kāpēc izvēlējies vieglatlētiku?

Cik sevi atceros, vienmēr esmu skrējis. No Padures skolas, kur sākumā mācījos, braucām piedalīties skriešanas seriālā Kuldīgas apļi, kas notiek vēl joprojām. Vēl braucām arī uz Skrundas pilskalna skrējienu, uz sacensībām Turlavā. Mācoties 4. klasē, mūs reizi nedēļā sāka vest uz treniņiem sporta skolā pie Aijas Lancmanes. Tur padzirdēju, ka Kuldīgas Centra vidusskolā 5. būs sporta klase. Gribēju tajā mācīties, jo sporta stundu bija vairāk nekā pārējiem un tas man likās ļoti interesanti. Izpildīju normatīvus un sporta klasē iekļuvu. Pēc mācībām trenējos sporta skolā. Gāju arī uz futbolu, bet tas gan bija tikai vienu gadu.

Kas skriešanā aizraujošs?

Tā īsti nemāku teikt. Tagad pēc lekcijām, kas beidzas visai vēlu ap sešiem vai astoņiem vakarā, ir forši uzvilkt treniņtērpu un doties skriet. Tā var pēc garās dienas labi izvēdināt galvu, sakārtot domas.

Kur tu studē?

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā, 2. kursā par mežinženieri.

Kāpēc tāda izvēle?

Pirms trīs gadiem Uģis mani ievilka medībās. Iepatikās – mežā bija forša sajūta. Nokārtoju arī eksāmenu medniekiem. 12. klasē ilgi domāju, ko studēt, jo bija vairāki varianti – par Aizsardzības akadēmiju, Sporta akadēmiju, bet beigās nosliecos par labu mežinženieriem. Studijas ir interesantas. Tagad ir rudens sesija, un vienu mēnesi universitātē jābūt klātienē. Pēc tam būs pavasara sesija. Vēl pavasarī viens mēnesis ir prakse. Pārējā laikā braucu pie pazīstamajiem uz Zviedriju strādāt.

Šķiet, ka pēc skolas beigšanas būt sporta apritē ir grūtāk.

Es vēl joprojām sacensībās pārstāvu sporta skolu. Uz tām varu nokļūt kopā ar citiem ar sporta skolas autobusu, vai arī man sedz izdevumus par degvielu.

Esmu pamanījusi, ka tu pārstāvi arī klubu ASK Patria/Sportland.

Jā, to pārstāvu sacensībās šosejā. Tajā skrien arī Kristaps Bērziņš, Uģis Jocis. Es nokļuvu pavisam nejauši. Pirms trīs gadiem Uģis piedāvāja taku skrējienā Stirnubuks pārstāvēt šo klubu. Tā pārstāvji pirmajās sacensībās vēroja, kā skrienu. Es toreiz savā grupā uzvarēju. Man piedāvāja pārstāvēt viņu klubu. Tas samaksā dalības maksu par sacensībām šosejā.

Vai tev vairāk patīk skriet stadionā vai pa šoseju?

Godīgi sakot, vairs nezinu.

Bet agrāk?

Tas noteikti bija stadions. Ir pagājis kāds laiks, un tur nav startēts. Man šķiet, ka šosejā skrien vairāk cilvēku.

Vai esi cītīgs skolnieks – vienmēr izpildi trenera doto plānu?

Es teiktu, ka jā. Reizēm jau iznākt nošmaukt, bet ne bieži, jo pēc tam viss būs labi redzams rezultātā.

Ko par to saka treneris?

Es godīgi pasaku, ka neesmu kaut ko izpildījis. Nav nozīmes slēpt, jo treneris tāpat visu redz aplikācijā pulkstenī.

Uģis Liepājā startēja desmit kilometros, parasti abi sacenšaties piecos.

Mums bija savs plāniņš: es uzvaru piecos, bet viņš desmit kilometros (smejas). Tā arī ir: piecos kilometros vienmēr esam startējuši kopā un Uģis vienmēr ir uzvarējis, bet es palieku aiz viņa.

Vai tu skaties mūsu sportistu startu Eiropas, pasaules čempionātā, olimpiskajās spēlēs?

Jā. Mums ir grūti cīnīties. Varbūt infrastruktūras dēļ. Rīgā ir tikai viena vieglatlētikas manēža, bet trenēties grib daudzi. Šajā ziņā mums Kuldīgā paveicies, jo ir gan stadions, gan manēža, gan baseins. Manuprāt, vēl viens faktors – grūti pēc skolas beigšanas pāriet pie pieaugušajiem, kā arī studijas apvienot ar treniņiem. Sportistiem vismaz reizi gadā vajadzētu būt nometnē augstkalnē, bet tam vajadzīgas finanses.