Būvniecība – neparedzama, grūtību pilna

Pēdējos gados būvuzņēmēji saskārušies ar sarežģījumiem, ko izraisīja pandēmija un Krievijas sāktais karš Ukrainā. Neraugoties uz grūtībām, Kuldīgas novada pašvaldībai izdevies visu aizsākto turpināt. Par to, pēc kādiem kritērijiem tā izvēlas darītājus, ar ko vecpilsētas ēkās sastopas būvnieki un kāda ir situācija nozarē, stāsta Kuldīgas attīstības aģentūras pārstāves Dace Šēle un Ance Reķe, kā arī vietējo uzņēmumu Būvfirma „Inbuv” un AB būvniecība valdes locekļi Toms Trubins un Jānis Āboliņš.

Kurzemnieka rakstu sērijas Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības centrā šoreiz būvniecība – kādas problēmas rodas pasūtītājam un darbu izpildītājiem, strādājot celtniecības objektos Kuldīgas vecpilsētā.

RUNĀ PAŠVALDĪBA

___________________________

Situācija atklājas citādāka

„Kuldīgā būvniecība ir ļoti aktīva. Pēdējo gadu laikā esam realizējuši daudzas ieceres,” skaidro Kuldīgas attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Ance Reķe.

Aģentūras pārziņā ir pašvaldības objektu lielākā daļa, taču arī pagasta pārvaldes un citas iestādes īsteno mazākas vai lielākas ieceres. Vidēji gadā norit ap 100 būvniecības procesu, ieskaitot projektēšanu. Aģentūras vadītāja Dace Šēle norāda, ka jebkura atjaunojamā ēka vai iela ir izaicinājums, jo projektēšanas laikā, īpaši apdzīvotos namos, visas konstrukcijas netiek atsegtas, līdz ar to nav zināms, kādā stāvoklī tās ir. Pārsvarā atsegtas vien atsevišķas vietas. Visu sarežģī tas, ka, darbu sākot, ēkā atklājas citāda situācija, nekā paredzēts projektējot. Visbiežāk mājas ir sliktākas, nekā apskatē konstatēts.
Kuldīgas vecpilsēta ir unikāla, tādēļ tās saglabāšanai noteiktas striktas prasības. Jāizmanto vēsturiskie materiāli, bet, ja ir jaunie uzslāņojumi, tiem jābūt nolasāmiem. „Darbu plānojot, nav iespējams paredzēt visu. Tas ir pats sarežģītākais un vienmēr atsaucas uz papildu darbiem, izmaksām un termiņu,” paskaidro D.Šēle.

Galvenais kritērijs – zemākā cena
Pašvaldības iepirkumi ir atklāti – pieteikties var jebkurš uzņēmējs. Galvenais, pēc kā tiek izvēlēts uzvarētājs, ir zemākā cena. A.Reķe stāsta: „Nolikumā iekļaujam visas prasības, piemēram, būvniecībai vai projektēšanai prasām konkrētus speciālistus ar atbilstošiem sertifikātiem. Iepirkumu komisija izvērtē: ja lētākais pretendents atbilst, ar to tiek slēgts līgums.” Ir iespēja komisijas lēmumu pārsūdzēt, bet divus gadus tas nav darīts. Pēdējais gadījums bijis pirms vairākiem gadiem, kad tāpēc iekavējusies Jelgavas un citu ielu pārbūve. D.Šēle atgādina, ka tur pašvaldība ļoti ilgi nevarēja būvdarbus sākt: „Kamēr pārsūdzība nebeidzās, tika liegts līgumu slēgt. Bija iesaistīts fondu finansējums, un bija risks, vai vispār paspēsim. Bet viss izdevās.”
A.Reķe norāda, ka bijuši gadījumi, kad līgums jau noslēgts un jāsāk strādāt, bet būvnieki kādu apstākļu dēļ darbu nevar sākt. Reizēm darbs tiek sākts, bet uzņēmums termiņā neiekļaujas un līgumā paredzēto neizpilda. Vadoties pēc tā, tiek izvērtēts, vai uzņēmums izpilda saistības. „Ja ne, notiek sarunas: pašvaldība raksta vēstules, lūdz skaidrot, kāpēc darbs nenotiek, jo iesaistīts finansējums arī no ārpuses un arī mēs esam uzņēmušies saistības. Citreiz līgumu laužam, tomēr process ir ļoti smagnējs,” stāsta A.Reķe.
Ja pretendenti iesniedz piedāvājumus ar pārāk augstām cenām vai netiek iesniegts neviens, iepirkums beidzas bez rezultāta. Tā notiek ik pa laikam. „Mūsu darbā ir daudz neparedzamā. Nekad nevaram paredzēt iepirkuma ilgumu, jo pretendenti var uzdot jautājumus, kuru dēļ procedūra var tikt pagarināta. Reizēm iepirkums jāpārtrauc,” norāda A.Reķe. Iepirkumu komisijai uzdotie jautājumi un atbildes ir publiski pieejamas visiem pretendentiem.

Izmaksu pieaugumu regulē likums
Reizēm celtniecības laikā tiek secināts, ka izmaksas būs lielākas, nekā paredzēts. Par papildu darbiem top papildu tāmes, kas tiek izskatītas un saskaņotas. Šādos gadījumos notiek grozījumi būvniecības dokumentācijā. Tāmes un darba apjomu izskata gan autors, gan būvuzraugs, tomēr izmaksu pieaugums ir ierobežots, un to regulē likums. A.Reķe norāda, ka vienmēr jāizvērtē, vai papildu darbus pašvaldība var atļauties, bet ir situācijas, kad tie ir obligāti, piemēram, būtiski ietekmēta būves nestspēja vai nozīmīgas konstrukcijas. „Ja ēku tas neietekmē negatīvi, reizēm izvēlamies palikt pie tā, lai kopējās izmaksas nepalielinātu.” Dažreiz novērojama pretēja situācija. „Var gadīties, ka grīda ir labāka, nekā paredzēts, un, to atsedzot, saprotam: varam atjaunot, līdz ar to – ietaupīt,” paskaidro D.Šēle. Atklājot, kas ir apakšā, sākotnējais risinājums var mainīties. Būvniecība nav paredzama.

Jārod kompromisi
Pašvaldības iepirkumos startē gan vietējie, gan celtniecības uzņēmumi no citām pilsētām. Divi gadi bijuši īpaši sarežģīti. Kovidlaiks un Krievijas karš Ukrainā radījuši apstākļus, kuros jāiemācās ar būvniekiem rast kompromisu ļoti saspringtos brīžos. A.Reķe: „Būvuzņēmējs iepirkumā iesniedzis tirgus cenu, bet pēc 24. februāra kāpums bija ievērojams, un tas vairs nespēja darbu paveikt par līgumā fiksēto. Krīzes apstākļos mums tomēr izdevās visu iesākto sekmīgi turpināt. Neatkarīgi no tā, cik sarežģīts un reizēm smagnējs bijis process, lielāko gandarījumu aizvien sagādā jebkura realizētā iecere – uzbūvētā iela, pārbūvētā ēka vai ierīkotais bērnu rotaļu laukums, kā arī viss cits, ko nododam mūsu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem.”

___________________________

RUNĀ UZŅĒMĒJI

___________________________

Neskaidrība bremzē attīstību

„Strādāt vecpilsētā ir par 50 procentiem grūtāk nekā uzcelt jaunu ēku,” uzskata Būvfirmas „Inbuv” valdes loceklis Toms Trubins.
Vietējais uzņēmums piedāvā plašu pakalpojumu klāstu – pazemes tīklu izbūvi, kapitālo celtniecību, restaurāciju un ceļu būvi. Tam ir sava galdniecība un tehniskais parks. Uzņēmumā strādā 30–40 cilvēku. Skaits ir mainīgs, jo darbs sezonāls. Ja vajag, reizēm tiek iesaistīts apakšuzņēmums, kas paveic to, ko paši nevar.

Grūtības – materiālu cenu maiņa
T.Trubins norāda, ka pēdējie trīs gadi nozarē nav pats vieglākais laiks, bet jāstrādā tādā situācijā, kāda ir. Citiem ejot vēl grūtāk. Vislielākos sarežģījumus rada dažādu materiālu cenu maiņa, kas pēdējā laikā nav prognozējama. „Mans rīts sākas ar to, ka konstatēju, kādas ir izmaksas. Esmu parakstījis līgumu par zināmu summu, par ko ēka jāuzbūvē, bet izrādās, ka par to cenu īsti vairs nesanāk.” Ja pieaugums ir pamatots, jautājumu risina kopā ar pasūtītāju, tomēr neskaidrība uzņēmuma attīstību bremzē. „Daļa cenu cēlušās energoresursu dēļ, daļa paaugstināta tāpat vien. Bet nu tirgus ir tirgus: vai nu strādā, vai ej mājās!”
Krievijas sāktais karš Ukrainā ietekmējis būvmateriālu pieejamību, kavējis piegādi, cēlis cenu. Uzņēmējs atceras: sākotnēji metālu nebija iespējams dabūt. „Mēs gan to neizjutām, jo gadu gaitā draudzīgas attiecības izveidojušās ar dažādiem uzņēmumiem un piegādātājiem. Tas vairāk atgādināja padomju laikus, kad vajadzīgs draugs sagādnieks Rīgā, lai materiālus dabūtu. Pēc kara sākšanās it kā nebija vispār, bet tagad galvenā ir cena.” Sadārdzinājums metālam esot pamatīgs – no 600 līdz 1600 un pat 2000 eiro. Novēroti arī loģistikas traucējumi, bet visvairāk piegāde kavējusies pandēmijas laikā.

Atrod vidusceļu
Ar pasūtītājiem lielākoties izdodas par cenas maiņu vienoties, atrodot vidusceļu, kas pieņemams abām pusēm. Sadarbība ar pašvaldību bijusi laba. Kā apakšuzņēmēja Būvfirma „Inbuv” strādājusi vairākās Kuldīgas vecpilsētas ēkās – vecajā rātsnamā, mūzikas skolā, restaurācijas centrā, Stafenhāgena namā un mākslas namā –, piedalījusies peldbaseina celtniecībā.
Pašlaik Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumam uzņēmums ceļ ēku (pārbūvē veco slimnīcu), kurā atradīsies tehnoloģiju centrs. „Sarežģītākais drīz būs garām. Plānojam uzreiz pēc Jaungada sākt montēt jumtu. Kad ēka būs zem jumta, varēs teikt, ka viss kārtībā. Tāds objekts mums vēl nav bijis – sarežģīts, bet labs. Pagrabos dziļākā vieta bija sešus metrus dziļa. Kā jau vecā ēkā ir daudz neparedzamu lietu, bet drīz tās beigsies.”

Darbaroku trūkums
Restaurējot vecpilsētas namus, lielākos sarežģījumus rada ierobežotā mobilitāte. „Būvēt pļavā vai jaunā rajonā ir vienkāršāk un ātrāk. Vecpilsētā materiālu piegāde jāplāno tā, ka iznāk strādāt arī naktī.” Pilsētas vēsturiskajai zonai jāpielāgojas, ievērojot projekta nosacījumus, kas saskaņoti ar pašvaldību.
T.Trubins norāda, ka ir citādi, ja to dara pirmo reizi. Bet šī uzņēmuma darbinieki vecpilsētas noteikumus zina, tāpēc strādāt ir vieglāk. Speciālistus, kas varētu dažādus darbus labi paveikt vecpilsētā, nav viegli atrast. Tas ietekmē arī tempu. Kuldīgā meistari ir labi, bet darba daudz, un jūtams strādnieku trūkums. „Darbaspēks ir viena no problēmām. Kopš 90. gadiem kapitālā celtniecība mūsu pusē uz brīdi bija apstājusies – vairāk tika remontētas telpas. Šis segments vairāk vai mazāk ir nosegts, bet mūrēt, apmest, betonēt – tā ir problēma. Novada skolās celtniecības novirziena nav. Mums ir vecie meistari, kas celtniecībā strādājuši jau gadiem un daudz iemācījušies. Tie arī kaut ko parāda jaunajiem. Ja vajag, iesaistām vēl kādu speciālistu.”

Jāplāno tālu
Dalību publiskajos iepirkumos T.Trubins salīdzina ar sacensībām. Lai uzņēmumam nodrošinātu nepārtrauktu darbību un vēl attīstību, tādiem objektiem, kuros vajag daudz cilvēku, iepirkums būtu jārīko gadu iepriekš. „Uzņēmējam jāzina, ko viņš darīs vairākus gadus uz priekšu. Tad var veidot kolektīvu un pieņemt atbilstošus cilvēkus. Tagad nav zināms, vai būs jāsmērē siena ar biezpiena krāsu vai jārok desmit metrus dziļa bedre.”
Atrast darbiniekus ir sarežģīti. Ja kādā brīdī objektu ir vairāk un darāmā daudzums palielinās, roku trūkst: „Vienmēr varētu vairāk, bet mēs jau esam pieraduši un kaut kā to risinām.” Runājot par celtnieku atalgojumu, T.Trubinu neapmierina tas, ka valsts tiem noteikusi stundas likmi, nevis samaksu par padarīto. „Neviena māja nav uzbūvēta laikā tāpēc, ka jāmaksā par stundām. Iznāk tā: jo ilgāk būvē, jo labāk. Bet tas nav pareizi.”

___________________________

Strādāt vecpilsētā nav joka lieta

„Nekāda raķešu tehnoloģija jau tā nav, bet ir knifiņi, kuriem jāiziet cauri un ar ko jārēķinās,” darbu vecpilsētā raksturo AB būvniecības valdes loceklis Jānis Āboliņš.
Uzņēmums nodarbojas ar celtniecību, restaurāciju un remontu, būvē inženiertīklus, labiekārto vidi, darbojas būvuzraudzībā. Pagājušogad Kuldīgā ierīkoti rotaļu laukumi, nesen pabeigta labiekārtošana 1905. gada parkā pie tēlnieces Līvijas Rezevskas strūklakas Meitene ar ūdens krūzi. Atjaunota ēkas fasāde Baznīcas ielā 9. Šogad tiek atjaunota fasāde namam Kaļķu ielā 3. Uzņēmumā strādā 36 darbinieki. Ziemā skaits samazinās, jo celtniecība ir sezonāla. J.Āboliņš skaidro, ka AB būvniecība sadarbojas tikai ar valsts un pašvaldības iestādēm: „Tie daži privātie ir senu sadarbības partneru objekti. Privātais sektors ir īpatnējs, tur nāk ārā visādi brīnumi – cilvēki grib krāpties un nemaksāt nodokļus.”

Aizbrauc uz Zviedriju
Viena no problēmām, kas nozarē bijusi vienmēr, esot katastrofāls naudas trūkums. Uzņēmējs norāda: tā dēļ rodas arī citas bēdas – kvalitāte, laika trūkums. „Lielākais spēlētājs ir valsts. Pasūtītāji ir vietējie cilvēki, kādus tā spēj noalgot. Citreiz viņi ir zinoši, citreiz ne. Bet kļūdīties jau ir raksturīgi visiem. Var gadīties, ka noslēdz līgumu uz diviem mēnešiem, kaut skaidri zina – tas prasīs vismaz pusgadu.”
50 km no Kuldīgas atrodas Ventspils, no kurienes divreiz dienā iet prāmis uz Nīneshamnu. „Mūsu cilvēki brauc uz darbu Zviedrijā, un tas ir labi atalgots. Ja nemaksā te, viņi strādā tur. Valsts un pasūtītājs jau var teikt, ka maksā ļoti daudz. Bet tai pašā Zviedrijā gan piens, gan siers ir lētāks. Dzīvošana tur nav tik dārga, un par darbu maksā vairāk. Divreiz gadā uz to krastu braucu. Tad uz prāmja satieku gan bijušos, gan potenciālos darbiniekus. Daudzi aizbraukuši ar visām ģimenēm – dzīvo tajā pusē, bet uz Latviju brauc kā uz vasarnīcu.”

Gribētos maksāt vairāk
Arī speciālistu un citu darbinieku trūkums nozarē esot katastrofāls. J.Āboliņš skaidro, ka arī konkurences nav, jo nav jauno inženieru. Darbojas tie, kuri šo profesiju izvēlējušies mērķtiecīgi. „Darbs jau nav nekāda medusmaize. Ja vēl viņus kāds piekrāpj vai solīto nesamaksā, cilvēki nopērk prāmja biļeti un aizbrauc.”
Bet tas neesot stāsts par Kuldīgu. Šeit vidējā alga celtniekam ir no 800 līdz 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas. „Gribētos jau maksāt vairāk, bet man tas objekts jānopērk atklātā tenderī. Valsts ir pateikusi, ka pakalpojumu pirks par zemāko cenu. Ja gribēšu izmaksāt foršas algas, jāuzliek lielāka cena. Ja to izdarīšu, neuzvarēšu. Materiāli un degviela ir dārgi. Arī nodokļi valstij jāmaksā.”

Nekļūdās tie, kuri nedara
Ar bijušo un tagadējo Kuldīgas vadību uzņēmējam sadarbība esot ļoti laba. Lai gan bijuši abpusēji pārmetumi, jautājumi vienmēr pārrunāti, un esot spējuši vienoties. „Nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara. Turklāt kļūdās jau abas puses, tāpēc jārunā.”
Daudzās pašvaldībās – gan Kuldīgā, gan citur – J.Āboliņš sadarbojies ar atsaucīgiem un zinošiem speciālistiem. Uzņēmums uztrenējis vienu brigādi ar speciālistiem, kas strādā vecpilsētas ēkās. Visu laiku notiek saziņa gan ar pasūtītāju, gan būvvaldi.
Darbs vecpilsētā esot grūts. „Katrs mēs krāsas redzam citādāk. Viens speciālists atnācis fasādi apskatīt 11.00, cits – trijos dienā. Saule spīdējusi no dažādām pusēm, tāpēc katrs redzējis ko citu. Tagad cenšamies sarunāt, lai visi atnāk vienā laikā. Tad var uztaisīt prāta vētru, kurā domes pārstāvji var diskutēt un mēs varam pastāstīt savus argumentus, kāpēc esam izvēlējušies darīt tā. Vecpilsētā bez domes cilvēkiem neko nedarām.”
Pārbūvē un restaurācijā uzņēmums saskaras ar nezināmo. „Sāc strādāt, un ārā nāk tādi brīnumi, ka esi spiests vērt vaļā maciņu un tērēt! Neviens nezina, kas stāv zem grīdas vai aiz sienas. Atrokot pamatus, ir atklājies, ka to nemaz nav. Ir četri akmeņi, uz kuriem māja balstīta. Tad vai nu izdodas ar pasūtītāju vienoties par papildu finansējumu, vai ne. Manā dzīvē bijusi pieredze, kad esmu arī pateicis, ka tā nebūvēšu. Kuldīgā toreiz bija objekts ar kļūdainiem projekta risinājumiem. Pateicu: „Vai nu projektu pārstrādājiet, vai arī nebūvēšu!” Autors bija ar vārdu, bet es – jauns čalītis. Bija jāaiziet man.”

Ietekmē karš Ukrainā
Sākoties karam Ukrainā, pret Krieviju ieviestas sankcijas, un vairs nebija pieejams lētais tērauds. Tagad to iepērk no Eiropas un tirgus ir mazliet stabilizējies, tāpēc izmaksas ir saprotamākas. „Tiem, kam lielie objekti bija februārī un martā, gāja grūti. Arī mums bija objekts Kuldīgā. Ar pašvaldību vairākus mēnešus diskutējām par cenu pieaugumu. Metāla izstrādājumiem tobrīd tā pieauga no 400 eiro tonnā līdz vairākiem tūkstošiem.”
Materiālu piegādes ķēde kļuvusi garāka, un piegāde notiek ļoti lēni – ātrākā iespējamā ir pēc četriem mēnešiem, bet bieži vien jāgaida ilgāk. Normālos apstākļos materiālus varēts saņemt divās trijās nedēļās. „Pirms tam metāls uz Latviju nāca ešelonos pa dzelzceļu. Kad sākās karš, tie stāvēja muitā Rīgā un pēc tam aizbrauca atpakaļ uz Krieviju.”

___________________________