Vēsturiskais mantojums jāsaglabā

Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursa finālā žūrijas īpašo atzinību par vēsturiskā un mūsdienīgā savienojumu ieguva Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pārbūve. To projektēja Arhitektes Lienes Griezītes studija un birojs Gints un kolēģi. Par paveikto – sarunā kurzemniece, arhitekte LIENE GRIEZĪTE-VERPAKOVSKA.

Vai objekts bija sarežģīts? Kādu atceraties sākumu?

Man atmiņā ir 2017. gads, kad piedalījāmies konkursā. Šajā projektā saistīti divi arhitektu biroji. Patiesībā neesam konkursu cilvēki. Abiem birojiem ir tāda līdzība, ka daudz strādājam ar vēsturiskām ēkām. Līdzīga arī domāšana. Mēs vairāk bijām radošais kolektīvs, un mana kolēģe Anna Vaivare ielikusi daudz ideju. Otrs birojs realizēja tehnisko projektu, uzraudzīja smago būvēšanas sākumu.

Kuldīgas novada pašvaldība kādu laiku kopā ar tehnikumu bija strādājusi, lai vispār glābtu šo pilsētas vietu, kas draudēja galīgi degradēties (vecā slimnīca kā privātīpašums bija degusi un sabrukusi – red.). Lai vieta atkal tiktu izcelta, ļoti daudz izdarīja būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone un iepriekšējā domes priekšsēde Inga Bērziņa. Kad sākām strādāt, liels darbs jau bija izdarīts.

Konkursā piedalījāmies tāpēc, ka draugi no šejienes pievērsa uzmanību: vai tiešām nevēlamies neko labu izdarīt Kuldīgai? Saņēmāmies. Bija kādi trīs četri darbi, un izvēlējās mūsējo, jo tas patika gan Izglītības un zinātnes ministrijai un tehnikumam, gan pilsētas vadībai.

Lai gan Dace Cine vairs nav tehnikuma vadītāja, viņas izvēle iet uz šī projekta realizāciju bija nozīmīga. Parastās pārdomas: šādas ēkas jātaisa ārpus pilsētas, pļavās, angārveidīgas. Vai tomēr būvēt neordināri?

Man ir jautājuši: „Kas mūs, divus birojus, saturēja kopā?” Abiem ir svarīgas divas vērtības, kuras uzskatām par Latvijai nozīmīgām. Viena ir vēsturiskā mantojuma saglabāšana, lai viss netiktu nograuts un saglabātos identitāte – cilvēkiem, pilsētām. Otra saistīta ar izglītību. Kas var būt svarīgāks? Svarīgi ir sakārtot skolas telpas un jauniešu apmācību. Atbrauca ārzemju žūrija, un arī tā uzskatīja, ka tas ir ļoti svarīgi. Saredzēja to, cik būtiski, ka ēka atrodas pašā nelielas pilsētas centrā.

Vai pirms darba bijāt šeit visu apskatīt, izjust?

Jebkuram arhitektam tā ir dabiska prakse. Svarīgs ir absolūti viss: atvērtība pret pilsētu, cilvēku plūsma, skatpunkti. Taču nevar teikt, ka Kuldīga mums būtu kas jauns. Pati esmu dzimusi Kurzemē – Dunalkā netālu no Liepājas – un visai bieži braucu šeit cauri. Esmu arī cilvēkus konsultējusi par Kuldīgas mājām, vēl vienu privātu māju tagad ceļ.

Lai gan vieta pazīstama, tā tiek apskatīta ar citām acīm, domājot, kā realizēt to, kas konkrētajā vietā vajadzīgs. Šī ēka ilgstoši bija privātīpašumā, un patiesībā bija palikušas sienas – nebija ne jumta, ne pārseguma, viss sagruvis centrā. Esmu pieradusi iet vecās ēkās, bet te ieiet nevarēja – tikai sienas vien un arī ne visas līdz augšai.

Kāpēc konkursā tikām izvēlēti? Žūrija pamanīja, ka meklējam citādākus ceļus, bet skaidri definējām, ka vienā galā kopā ar jauno piebūvi audzēkņi mācīsies kokapstrādi, otrajā – pārtikas tehnoloģiju, ka ir divas galvenās plūsmas, savukārt vidū stāvos visi satiekas. Saskaņā ar ieceri bija jābūt telpai, kurā jauniešiem uzturēties. Vēl ir kopējās mācību klases. Mums bija izstrādātas arī mēbeles, kādas ministrija gribēja, jo tas ir dabiski, ka ir ne tikai arhitektūra, bet arī iekšējā izjūta, kas turpinās hallēs, kur jaunieši satiekas. Mums svarīgi, lai viņi tur jūtas labi. Bet to ministrija naudas trūkuma dēļ nogrieza.

Vai jums labāk patīk lieli objekti vai citādi?

Ir dažādi. Dzīvojamās mājas top konkrētiem cilvēkiem, ģimenēm, kurām ir savi priekšstati, vajadzības, dzīvesstils, arī sapņi. Manā izpratnē arhitekts nekad neuzspiež savu iedomu pasauli. Ir daudz sarunu par to, kā šie cilvēki dzīvo, ko viņi vēlas, vai vieta iecerēta brīvdienām vai ikdienai. Jāpalīdz cilvēkiem realizēt viņu sapņus un vajadzības.

Kāda ir jūsu darbdiena?

Grūti to izstāstīt. Varu pasmaidīt, bet pirmdienās no rīta kā vecos laikos uz lapas sarakstu, kādi darbi darāmi. Nedēļas laikā sarakstīto pēc kārtas arī daru. Bieži ir telefona zvani, sarakste, dažreiz tā ir ideju meklēšana, citreiz sarunas ar kolēģiem, kuri strādā pie objekta.

Vai arhitektu konkurence jūtama?

Man šķiet, ka ne. Tie ļoti segmentējas. Es pieņemu, ka arī Kuldīgā praktizē tie, kuri šo pilsētu labi pazīst un strādā atbilstošā specifikā, piemēram, ar logu maiņas projektiem. Citi strādā ar izpēti. Un ir tādi, kuri projektē lielas biroju ēkas un dzīvojamos kompleksus. To izgaismo arī arhitektūras gada skate. Žūrija secinājusi, ka notiek paaudžu nomaiņa: ceļojot apkārt un pētot Latvijas pagājušā gada arhitektūras objektus, tā sastapusi gan pieredzējušus arhitektus, gan pilnīgi jaunus, eksperimentiem atvērtus. Abos ir spēks un kaut kas interesants.

Dažādās jomās ienāk jaunas vēsmas. Kā ir arhitektūrā?

Latvijā nav tā, ka varētu teikt: mākslīgais intelekts izspiež personības nozīmi. Svarīgi, kā konkrēto vietu papildina vai pārveido ar savu iniciatīvu. Man svarīgi, kā arhitekti domā, kā konkrētu jautājumu risina neatkarīgi no sava vecuma, vai ņem palīgā digitālus instrumentus. Pēdējā laikā svarīgi ir tas, kā arhitekti strādā ar sabiedrību. Tendence ir vērot, kā sabiedrība dzīvo, kas tai vajadzīgs, kā pilsētvidi veidot. Piemēram, kad atbrauc tūristi, Kuldīgā ir problēma, kur novietot automašīnas. Tas būtu jārisina. Vai ir skvēri, kur cilvēki var atpūsties, kā viņi grib justies pilsētā vai laukos. Pilsētvides iekārtošana ir arhitektu fokuss ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Arī ainava ir svarīga kā identitāte. Ne par velti uztraucamies, kur cels vēja parkus, liks saules paneļus. Bet var notikt visādas izmaiņas, kas pieprasa citu reakciju. Japānā bija zemestrīce un cunami, tas nonesa lielu teritoriju, un arhitekti iesaistījās, lai radītu pagaidu mītnes – moduļu tipa ēkas, kurās cilvēkiem pēc katastrofas apmesties. Arhitekts iegulda savu enerģiju un jautājumu atrisina precīzāk nekā, piemēram, pašvaldība.

Katrai radošai personībai ir savs rokraksts. Kur smeļaties iedvesmu?

Īstenībā arhitekta darbs ir diezgan analītisks: vākt informāciju, vērot un izprast lietas, lai nonāktu pie rezultāta. Prāta uzturēšanai ir svarīgi būt dabā – man patīk mežs un jūra, patīk vērot ainavas, braucot pa ceļu. Idejas rodas, vērojot, vācot informāciju, mēģinot atrast precīzo trāpījumu – kas vajadzīgs konkrētai vietai, tās cilvēkiem. Tā ir iedziļināšanās un izprašana.

Vai jums patīk vēsturisko apvienot ar mūsdienīgo?

Nav tā, ka piedalos tādos objektos, kas ir burtiski restaurējami. Vairāk tādos, kuri jāatgūst, vietās, kur ēka iet bojā vai tai nav atrasta funkcija. Tās nav no 17. gadsimta – ir jaunākas, bet vajag iedvest jaunu elpu. Tad iznāk, ka jaunais uzslāņojas.

Vai kāds objekts jums ir īpašāks?

Nē, tas ir tāpat kā mammai pajautāt, kurš bērns mīļāks. Vairāk nekā 20 gadus mana darbība ir neatkarīga, ir uzcelts vairāk nekā 20 privātmāju, vairāk nekā desmit publisku objektu. Katru reizi ir kas cits, un strādāt ir interesanti.

Vai apskatāt vietas, kas tagad dzīvo savu dzīvi?

Jā, tas arhitektam ir gandarījums, kad ģimene pasaka, ka jaunajā privātmājā ir pavadījusi pirmo nakti, ēdusi pirmās brokastis. Arī sabiedriskajās ēkās tas ir svarīgi. Piemēram, Kuldīgas tehnikumā jaunieši rudenī sāka mācīties.

Kādēļ kļuvāt par arhitekti?

Var teikt, ka tas notika pēc izslēgšanas metodes. Mani neuzrunāja un joprojām neuzrunā vizuālā māksla. Man nepatīk ķīmija. Iznāk, ka arhitektūra ir pa vidu starp radošo vizuālo mākslu un ko racionālu. Arhitektūra ir vīrišķīga, jo ir ļoti racionāla un diezgan smaga, ilgi jāstrādā, lai tiktu pie rezultāta. Tie var būt trīs, reizēm pieci gadi. Vajag daudz tehnisko zināšanu un lielu izturību.