Stimuls – atkal būt Kuldīgā

„Esmu par savējām ļoti lepna! Ir liels gandarījums, jo viena otru neatkārto – katra iet pilnīgi savu ceļu. Dažkārt tā var gadīties, ka pat vīri ar sievām sāk gleznot vienādi,” smej Latvijā pazīstamā māksliniece Helēna Heinrihsone un priecājas par iespēju savu audzēkņu darbus Pilsētas svētkos atkal parādīt Kuldīgā.

Šoreiz ne muzejā, bet Māksla nama trešajā stāvā līdz 21. augustam apskatāma izstāde Gleznotāji, kurā apvienojušās H.Heinrihsone, Kuldīgas tērpu dizainere Jolanta Ozollapa un viņas domubiedres Anita Biedriņa, Inguta Bīriņa, Jolanta Dinkova (Nika), Anita Putniņa, Kristīne Straume un Ilze Stīvere.

Māksliniece ar audzēknēm strādā jau daudzus gadus un priecājas, ka visas labi satiek: „Ļoti novērtējam, ka varam kopā gleznot un arī sadzīvot. Tādēļ arī nepaplašināmies.” Galvenais uzdevums: katrai atrast savu rokrakstu. Procesā Helēna neiejaucas: „Viņu darbiem nepieskaros. Pat tad, ja pieskartos, uzreiz to noslaucītu. Nedrīkst ar savu roku un muti rupji iejaukties otra pasaulē.” Kovida laikā visas gleznojušas mājās un savai skolotājai sūtījušas fotogrāfijas. „Esam iemācījušās strādāt ātrāk,” atklāj H.Heinrihsone. „Dažas uz šo izstādi gleznoja tādos tempos! Un tie ir labākie darbi, jo bija stimuls, ka atkal būsim Kuldīgā. Šausmīgi pārdzīvojām, kad muzejs atteica, bet tas saprotams, jo bija sastrēgums un rinda.” Uzzinot, ka darbus varēs izlikt Mākslas namā, visas pacēlušās kā spārnos un sākušas ātri gleznot, jo Kuldīga iedvesmo.

J.Ozollapas darbi šoreiz melnbaltos toņos: „Melnbaltais dod dvēseles mieru. Var sajukt prātā no visa tā, kas pasaulē notiek. Gribējās, lai ir miers kā kādreiz, kad var apstāties un skatīties melnbalto filmu. Kā bērnībā, kad ne par ko nav jāuztraucas un esi cilvēciņš – mazs, bet laimīgs.” Pirmā tapusi glezna Parīzē, uj tajā atainotas atmiņas no ceļojuma ar draudzenēm. Pārējos darbos melnbaltos toņus papildina iekrāsotas dekupāžas. Tajos tērpu māksliniece atainojusi klientes un draudzenes. Jolanta piebilst: „Kuldīga man ir ļoti mīļa vieta, kur atgriezties.”

A.Biedriņa atzīst, ka ir perfekcioniste: „Tikko aiznesu darbu mājās, tā gribu palabot. Beigās jāliek vannā un jānomazgā, jo viss pagalam. Izglābjas tās gleznas, ko Helēna neļauj labot.” Anitai ir tuvas attiecības ar ūdeni. Gleznā Viena balta saules taka pirmoreiz izdevies radīt spožu un izteiksmīgu saules taciņu jūrā: „Man bail no stiprām krāsām un aktīva zīmējuma, jo šķiet, ka tas dod pa acīm. Tāpēc es visu drusku pieklusinu.”

Kristīnes Āboliņas teksts un foto