08:50 - 29.10.2024
Kuldīdzniece, māksliniece un Kuldīgas mākslas skolas pedagoģe Inga Pūce ar savu akrila gleznu Ne tikai vējš piedalās Liepājas vizuālās mākslas izstādē-biennālē Pilsēta izredzētā, kas atklāta 3. oktobrī. Šī viņai nav pirmā reize. Glezniecība Ingai sirdij tuva, lai gan, strādājot skolā, brīva laika nav daudz. I.Pūce sevi definē kā Liepājas mākslinieci, jo savu radošo identitāti atklājusi tieši tur.
Izstādē Pilsēta izredzētā apskatāmi 73 mākslas darbi vai to grupas, ko divos gados dažādā tehnikā un vizuālās mākslas žanros radījuši 59 Liepājas un apkārtnes mākslinieki. Kopīgā izstāde, ko muzejs rīko sadarbībā ar kultūras pārvaldi, ir veltījums pilsētai, kas nākamgad svinēs nozīmīgu jubileju – 400 gadus. Līdz 10. novembrim tā apskatāma Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16/18.
„Gleznošana tiešām ir mana”
I.Pūce stāsta: „Gleznoju tik ilgi, cik sevi atceros, sākot no pašiem pamatiem. Esmu pabeigusi Kuldīgas mākslas skolu, tad Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu, kur ieguvu dekoratoresnoformētājas specialitāti. Pēc tam Liepājā augstskolā apguvu kultūras vēstures un lietišķās mākslas specialitāti, tur arī bija zīmēšana un gleznošana. Būtībā kurss dalījās divās daļās: profesionāļi, kuri nāk no mākslas vidusskolas, un tie, kuri nāk no parastas vidusskolas. Man ir arī pedagoģijas maģistres grāds.
Gleznošana, salīdzinot ar pārējiem mākslas priekšmetiem, likusies tiešām mana. Noteikti to apziņu iedeva lietišķās mākslas vidusskola. Tas bija priekšmets, kas man vienmēr patika. Kāpēc negāju uz gleznotājiem Latvijas Mākslas akadēmijā un nestudēju tur profesionāli? Pati sev šo jautājumu iepriekš esmu uzdevusi – domāju, ka tas vairāk saistīts ar laiku. Tas bija ļoti praktisks laiks, kad skatījos, ko apgūstu praksē un kas dzīvē ir noderīgs. Kuram gan vajadzīgs gleznotājs un grafiķis?”
Iziešana ārpus ierastā
„Izstādēs Liepājā piedalos ļoti nejauši. Tās ir rudens izstādes, kurās liepājniekiem un apkārtnes māksliniekiem tiek piedāvāta ideja. Katrs divu gadu laikā nes darbus, kas ir paveikti. Izstādes notiek ik pēc diviem gadiem – katrai sava tēma.
Tas bija apmēram pirms sešiem gadiem, kad runājām ar draudzeni, liepājnieci Ilzi Pāvelsoni, kura ir strādājusi Kuldīgā. Viņa man jautāja: „Kāpēc nepiedalies? Tur var būt arī apkārtnes mākslinieki.” Tolaik nodomāju, ka visu radošo enerģiju atstāju mākslas skolā, bet pati kā māksliniece īsti nerealizējos. Šī ir mana iziešana ārpus komforta zonas. Sevi izaicinu ar tēmu, un – aiziet! Jāiztur konkurss, vai darbs tiek tālāk vai ne. Pirmajā reizē manējais netika, bet otrajā un trešajā tika.”
Pilsēta izredzētā
„Cik atceros, iepriekšējā tēma bija saistīta ar trauslumu, jo bija visas tās ekonomikas krīzes, sācies karš Ukrainā. Atceros, ka uzaicinājumu no Liepājas muzeja saņēmu pēdējā brīdī, – atvēru e-pastu un sapratu, ka laiks, lai darbu paspētu iesniegt, man ir trīs dienas. Pēc tam nodomāju, ka arī saviem audzēkņiem uzdodu tēmu, kas viņiem jāizpilda ātrā tempā. Būtībā trīs dienas strādāju ar domu: ja darbs izstādē tiks, tad tiks. Šogad tēmu Pilsēta izredzētā zināju jau vasaras vidū. Bija arī atsūtīta adrese, kurā varēja noklausīties dziesmu Vējš. Var strādāt pēc tām emocijām, kas rodas, vai tā, kā katrs tās interpretē. Konkursa nolikumā ir piebilde, ka var nest arī tos darbus, kas pēdējo divu gadu laikā jau tapuši. Tas nozīmē, ka var būt arī bez tēmas. Staigājot pa izstādi, katram var rasties dažādi komentāri par to, vai darbi ar tēmu saskan.”
Ar tiem, kuri tā dzīvo
„Loģiski, ka Liepāja man ir tuva un nozīmīga, citādi izstādēs tur nepiedalītos. Kuldīgas telpā sevi kā mākslinieci neredzu. Varu, protams, taisīt personālizstādi, bet tas ir ļoti smags darbs. Man tāda bijusi, un tas tiešām ir grūti. Mērķtiecīgi jāstrādā, jāparedz izstādes koncepcija. Ja nebūtu darba skolā, tad ar to varētu darboties profesionāli. Ja darbs skolā ir maizes amats, citam vairs nepietiek laika – nav enerģijas. Kuldīgā, teikšu, ir tā, ka te ienāk rīdzinieki un citus māksliniekus izstumj. Tas ir ļoti labi. Ir novitāte, svaiga elpa, un tas cilvēkus izglīto. Pilsētā darbojas arī tēlotājmākslas studija Kuldīgas palete – tā ir forša organizācija. Cilvēki tur ir dažādi, un tas ir ļoti brīvi elpojošs organisms. Bet es pati gribu darboties ar tiem samaitātajiem māksliniekiem, kuriem ir profesionāla izglītība un kuri tādā ritmā dzīvo. Kuldīgā tādas apvienības, kurā es sevi varētu iesaistīt, nav. Man ļoti patīk tās grupu izstādes, kas notiek gan Talsos, gan Liepājā, kurās māksliniekiem ir daudzmaz vienāda profesija. Mākslas kontekstā es sevi definēju kā Liepājas mākslinieci. Savu radošo identitāti atklāju tur. Tā esmu es.”
Uz intensīva fona
„Uz šīgada izstādes atklāšanu braucu pēc darba, un tā bija bagātīgi apmeklēta. Man patika tas, ka šoreiz sienām bija intensīvas fona krāsas. Ir tik ļoti pierasts pie neitrāliem un baltiem toņiem. Jutos lepna, jo mans darbs pielikts pie atsevišķas sienas. Pirms diviem gadiem man izstādē bija diptihs jeb divdaļīgs darbs, kuram tika paņemta tikai viena daļa un tā neveikli ielikta stūrī. Tā kā neesmu ambiciozs cilvēks, daudz nepārdzīvoju. Mans motīvs ir tāds: es piedalos pat tad, ja netieku tālāk.”
Radošo būtību atklājusi Liepājā