No pirmās līdz...

Ar tēlnieci Līviju Rezevsku, pareizāk sakot, ar viņas darbu Spēlmanis Tots, pirmoreiz sastapos, apmeklējot Kuldīgas muzeju. Tikko biju iemācījusies staigāt. Vairs neatceros, vai pa muzeja kāpnēm augšup, vecāku vilkta, čāpoju pati vai arī mani uznesa.

Mākslas zinātniece Alise Volanska savulaik bijusi Kuldīgas muzeja darbiniece. Viņas atmiņas un sarunas ar tēlnieci, Kuldīgas Goda pilsoni Līviju Rezevsku (1926–2004) ar nosaukumu Visu mūžu sapņotāja 2006. un 2007. gadā publicētas Kurzemniekā.

Patumšā kāpņu galā uz viena ceļa nometies milzīgs, kā toreiz šķita, zaļš cilvēks ar kaut ko neizprotamu rokās. Kājās bikses, bet mati gari kā sievietei. Mamma paskaidroja, ka tā ir vīrieša skulptūra, bet dīvainais priekšmets kokle ir mūzikas instruments. Tā bija pirmā iepazīšanās ar literatūru, teātri, tēlnieces Līvijas Rezevskas daiļradi un muzeju, kurā vēlāk nostrādāju ceturtdaļgadsimtu.

Gandrīz pusgadsimtu pēc šī notikuma mākslinieces dzīves pēdējos gadus bijām ciešās attiecībās – tāda bija viņas griba.

DARBĀ IEPAZĪTA

Kad jau drusciņ paaugos, mamma, uz veikaliem ejot, parādīja arī citas Kuldīgā redzamās tēlnieces skulptūras – strūklaku Meitene ar ūdens krūzi 1905. gada parkā un Māti ar bērnu tā sauktajā bērnu parkā tagadējās Mazās Dzirnavu ielas malā pie kultūras centra. Vēlāk granīta kalumu no nomaļās vietas pārvietoja uz Estrādes parku, novietojot netālu no Mākslas un humanitāro zinību skolas.

Kad mana kolēģe muzejā vāca materiālus par Kuldīgas medmāsu skolu 60. gados, kāda no bijušajām audzēknēm atcerējās, kā agrā jaunībā tēlniecei pozējusi māmiņas tēlam. Savukārt es, vākdama materiālus savai tēmai, satiku sievieti, kura 50. gados strādājusi komunālajā saimniecībā, atbildot par parkiem. Viņas uzdevumos arī ietilpa rudenī ieziemot un nosiltināt strūklakas skulptūru, bet pavasarī atkal izsaiņot un strūklaku iedarbināt. Šo notikumu darbinieki parasti atzīmēja ar tortīti. Vēlāk tur kaut kas sabojājās un rūsas ietonētā akmens meitene ilgi skumji lūkojās tukšajā baseinā. Citi viņu sauca par Anniņu, daži – par Kuldīgas nevainību.

Visievērojamākais tēlnieces darbs bija piemineklis 1905. gada revolucionāriem 1905. gada parka dziļumā. Līdz pat 1980. gadam, kamēr pilsētā nebija obligātās Ļeņina figūras, visi Kuldīgas skolēni 1. septembrī devās pie tā nolikt savus krāšņos dāliju un gladiolu pušķus. Es – visus 11 skolas gadus.

Pēc Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas, lai tālāk Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) Mākslas akadēmijā studētu mākslas zinātnes, saņēmu padomu strādāt muzejā. Brīnumainā kārtā 1976. gada rudenī mani tur tieši gaidīja mākslas nodaļas vadītājas vieta. Tagad jau zaļā Tota ģipša skice apdauzītiem stūriem no kāpņu telpas bija nonā-
kusi noliktavā, kur pavadīja ilgus gadus. Satikāmies katru reizi, kad iegāju pēc izstāžu podestiem.

Muzeja pagalma zālienā zem egles bija parādījušās dažas nelielas skulptūriņas: pulēta granīta vijolnieka cilnis, šamota koklētājs kailu torsu, domās iegrimusi granīta meitene, varbūt ganīte. Vēlāk, iespējams, pēc 1977. gada personālizstādes, pie muzeja nostājās staltā un kautrīgā Latviešu sieviete lakatiņā ar dziesmu grāmatu rokās. Atmodas laikā ieradās visskaistākais, no pārējām skulptūrām stilistiski atšķirīgais vijolnieces Lidas Rubenes bronzas tēls – 1951. gadā darinātais diplomdarbs.

BLONDAIS EŅĢELIS

Jau biju laiciņu muzejā nostrādājusi, kad kādu dienu Pils parkā aiz muzeja žoga jutu neparastu smagās tehnikas rosību, izkraujot sešu sieviešu granīta skulptūras un novietojot vienu otrai cieši līdzās uz pamatnes. Visu uzraudzīja un regulēja padzīvojusi sieviete lakatiņu galvā – tēlniece Līvija Rezevska, skulptūru grupas Suitu sievas autore. Pazinu, jo biju braukusi uz Rīgu pakaļ viņas personālizstādes darbiem. Drīz parku apdzīvoja vēl vairākas granīta un bronzas skulptūras, kuru ierīkošanā vienmēr klāt bija pati autore.

Reiz, vedot uz Kuldīgu gleznu izstādi, ar autoru, Rīgas galveno mākslinieku Bruno Aidi runāju par dažādām tēmām. Arī Kuldīgas Goda pilsoni Līviju Rezevsku. Viņš bilda: „Mēs, mākslinieki, viņu saucam par Kuldīgas blondo eņģeli.” Ne tikai izskata, galvenokārt labsirdības dēļ.

Braucot pēc darbiem viņas personālizstādei, paviesojos tēlnieces Rīgas dzīvokļa lielajā, tumšajā istabā. Darba gados biju pieradusi pie mākslinieku studiju gaismas, krāsām vai vismaz glazūru mirdzuma keramiķu pagrabstāva darbnīcās. Šeit krēslā dominēja dīvainas skumjas un vientulība, neskatoties uz sirsnīgo uzņemšanu.

Vairākus gadus līdz nākamajai izstādei saiknes ar tēlnieci man nebija. Dzirdēju, ka Kuldīgā viņa atguvusi mantotos īpašumus, kur tagad dzīvo, ka viņai ir nopietnas veselības problēmas.

TIKŠANĀS KULDĪGĀ

Kādu dienu mani muzejā uzmeklēja tēlnieces aprūpētāja. Līvija Rezevska, kura vairs nespēja iziet no istabas, vēloties ar mani runāt. Pēc darba nopirku ziedus un devos uz norādīto adresi.

Kopš tās dienas mana ikvakara ciemošanās mākslinieces dzīvoklī turpinājās vairākus gadus. Šeit viss bija gaišs: tapetes, pie sienas L.Mūrnieka ainava – baltas saules pilns agrs pavasaris vai pat vēl ziema –, logi dienvidu pusē uz Mucenieku ielu, baltās ģipša skulptūras uz skapja un baltais zāļu skapītis pie sienas līdzās logam.

Māksliniecei pašai nesasniedzamajā skapītī neiztrūkstoša bija olu liķierīša pudele un pāris glāzīšu. Proporcijas vairs nepateikšu – tās zināja Līvija pati. Cukurtrauks uz galda atradās vienmēr: ja nu ierodas kāds kafijas dzērājs. Virtuvē ledusskapī glabājās olu kastīte, bet, ja vēl kādas sastāvdaļas pietrūka, pēc tās aizsūtīja Zigi.

Zigis, vientuļš, padzīvojis lāga vīrs, jau sen mita virs Līvijas bēniņu istabiņā, pēc viņa stāstiem – tik zemā, ka galva strīķējās gar griestiem un cepuri nevarēja likt. Viņš kaut kur strādāja par kurinātāju, bieži sirgdams ar profesijai atbilstošo kaiti. Ja Līvijai ievajadzējās viņa palīdzību, tad tikai piedauzīja ar spieķi pie griestiem. Viņš arī sanesa malku un iekūra krāsni, ja to nepaveica aprūpētāja. Ko tikai cilvēks neizdarīs par atsevišķu samaksu!

Protams, liķiera glāzīte netika tverta katru dienu. Sirsnīgas sarunas mums risinājās arī tāpat. Līvijai sākumā bija kādi lūgumi, ko viņa negribēja uzticēt citiem. Kad tos paveicu, viņa kaut kā sāka stāstīt dzīvē pieredzēto. Man todien tieši somā bija gadījušās pusaprakstītas, nenozīmīgas lapas. Pajautāju, vai drīkstu teikto piefiksēt. Māksliniecei nebija iebildumu. Mēdz teikt, ka muzejnieks tāpat kā skolotājs esot diagnoze. Nākamreiz somā jau bija žūksnītis tīru A4 lapu, bet šoreiz saruna ganījās netveramos plašumos, ko tobrīd neuzskatīju par būtiskiem. Tagad gan rīkotos citādāk!

Pilnīgi nebija jūtams, ka mūs šķir gandrīz 30 gadu – tātad vesela paaudze. Dažreiz pierakstīju pāris lapu. Līvija stāstīja par vecākiem un bērnību, par kultūras dzīvi Kuldīgā un apriņķī ulmaņlaikos, skolas un studiju gadiem, katra darba tapšanas vēsturi, savas pārdomas par kolēģiem un Mākslinieku savienības iekšējām intrigām, par to, kā braukusi palūkoties uz Staburagu, pirms tas appludināts… Klausījos tīri profesionālas lietas: par akmeņiem, kaltiem, arī akmeņkaļiem. Līvija bija strādājusi ar visādiem materiāliem, sākot ar mālu un beidzot ar metālu. Izņemot dārgo, grūtāk pieejamo marmoru. Nesen viņa bija iegādājusies arī instrumentus marmora apstrādei, bet saprata, ka tos vairs nekad nevarēs izmēģināt.

Viņai vēl tik ļoti gribējās paveikt ko radošu, ka palūdza izgatavot nelielu māla vai plastilīna skicīšu galdiņu, ko varētu novietot gultā virs vēdera, kurā jau bija sācis attīstīties kaut kas pilnīgi neapturams un nenovēršams… Bet viņa vēl spēja smaidīt un pat pasmieties.

NEPIEPILDĪTA MĪLESTĪBA

Mākslinieces stāstos netrūka humora un pašironijas. „Arī Dieviņam ir humora izjūta,” viņa piebilda, izstāstījusi, kā, steigdamās pāri sliežu ceļam, pakritusi tuvojošamies vilciena priekšā. Izglābusi draudzene, pēdējā brīdī noraujot no sliedēm.

Gāja laiks, aprakstītās lapas krājās. Līvija vairākkārt uzsvēra, ka visu mūžu bijusi sapņotāja. Kā jebkura sieviete, arī viņa atļāvās sapņot, bet nebija mācīta zobiem un nagiem cīnīties, lai kaut ko no sapņiem mēģinātu realizēt. Viņa tos kopā ar sāpēm par nerealizēto iekala akmenī. Sapņus par mīlestību, ģimeni, bērniem, Latvijas neatkarību…

Māksliniece man uzticēja savas dzīves lielāko stāstu. Aizkustinoši tīru un skaistu kā scenāriju smeldzīgai filmai, kuras seansā zālē skanētu gan smiekli, gan šņuksti. Katru vakaru atklājās kāda jaunības platoniskās mīlas epizode. Jau ar dzīvē daudz pieredzējuša cilvēka skatījumu uz senajiem notikumiem. Tomēr bija jūtams, ka arī ar tagadējo dzīves pieredzi viņa citādāk tomēr nerīkotos. Desmit gadus (un pēc tam laikam visu mūžu) Līvija mīlēja nejauši sastaptu, krietni vecāku aristokrātiskas izcelsmes Maskavas mākslinieku. Viņš vēlāk, kādu praktisku apsvērumu vadīts, apprecēja gados piemērotu maskavieti. Bet pa vidu šiem notikumiem bija pastaigas Jūrmalā gar jūru, iepazīšanās ar Līvijas vecākiem Kuldīgā, braucieni uz Maskavu un pat kopīgi sapņi par laulībām…

Viesojoties pie draudzenes Piemaskavā, Līvija naktī nosapņoja, ka mīļotais sauc viņu vārdā. Agri no rīta paziņoja, ka brauks uz Maskavu. Draudzene vienu nelaida: ceļš tāls, jābrien pa dziļu sniegu, jāiet pāri ezeram. Tikušas līdz stacijai. Braucot lejup pa eskalatoru, ieraudzījusi, ka mīļais, nu jau nesasniedzamais, brauc augšup. Klusējot pamājuši viens otram sveicienus, un viss… Nu varēts mierīgi braukt atpakaļ. Tas bija stāsts par mūžīgu nesatikšanos, lai gan it kā vēl bijusi kāda tikšanās Rīgā, kad viņam līdzi jau ieradusies sieva.

Pēc toreiz salauztās sirds sekoja vēl skumjāks stāsts par reālām zemes attiecībām, kā viņa tās nosauca, vairāku gadu desmitu garumā. Nepagurstoši strādājošā māksliniece bija avots, no kura tas otrs tikai nekautrēdamies smēla tīri materiālā ziņā, Līviju savā dzīvē īsti neielaizdams. Varbūt tur jau bija kāda sieviete, slēpta zem mistiskā jēdziena draugi, kuri, Līvijas gan nekad nesatikti, vai nu no vīrieša vienmēr kaut ko gaidīja, vai arī ko darīja viņa labā. Sapņotāja gan šo varbūtību liedzās pieņemt, bet viņā mītošā reāliste iespēju tomēr neizslēdza.

Brīdī, kad, mainoties laikiem un zūdot veselībai, Līvijai visvairāk bija vajadzīgs palīdzīgs plecs, viņš pateicis: „Gaidīsim savu pēdējo stundiņu katrs savā kaktā!” Pa telefonu pateicis… Līvija vēlāk no saviem avotiem ievākusi ziņas, ka viņš pārcēlies uz Vāciju, un brīnījās: „Ko vecs invalīds bez kājas dara Vācijā?”

KĀ PIEPILDĪT MŪŽA LIELO SAPNI

Kad Līvija Rezevska atgriezās uz dzīvi Kuldīgā, daļa viņas tēlniecības darbu vairākus gadus glabājās muzeja sētas mājā pie mana kabineta durvīm. Tos solīja savākt, kad māksliniece ierīkos savu izstāžu zāli Mucenieku ielā 19. Tas bija viņas mūža lielais sapnis: skulptūru dārzs pilsētā un izstāžu zāle vecāku mājās. Dažreiz Līvija uzsvēra, ka ir vienīgā sieviete pasaulē, kura viena pati tikai saviem spēkiem un līdzekļiem ierīkojusi skulptūru dārzu. Ja arī citas ko līdzīgu ir paveikušas, tām palīdzējuši vīri vai dēli, bet viņa – pilnīgi viena.

Katru dienu, nākot pie mākslinieces, ar prieku nolūkojos uz jauno, slaidi līgano ābelīti sētā pie stallīša durvīm. Tā varētu kļūt par izstāžu zāles vizītkarti kā zelta ābele savā nepārejošajā skaistumā: ziedoša, ābolus jau nesoša, sniega vai sarmas rotā vai ar kailo zaru grafisko jūgendstila vinjetes eleganci.

Laiks gāja, bet remonts tā arī nesākās. Bija jau sarunāts pilsētas arhitekts, kurš projektēja vecā stallīša pārbūvi. Bet darbam vajadzēja ne mazas summas. Mākslinieces uzticības persona un īpašumu pārvaldniece Antoņina Valeiņa kopā ar Kuldīgas inteliģenci mēģināja lietas bīdīt pilsētas domes līmenī, jo Kuldīgas Goda pilsone to būtu pelnījusi.

GRAUJOŠAS LIETAS

Bez insulta sekām – daļējas paralīzes – un progresējošās onkoloģijas Līviju bija piemeklējis kaut kas ne mazāk graujošs… Par viņu stipri vecākais Maskavas mākslinieks darīja visu, lai Līvijas dzīvē neatstātu smagas pēdas. Bet te, viņas bērnības zemē, 90. gados stipri jaunāks tēlnieces tautietis saskatīja izcilu iespēju uz labticīgās, bezpalīdzīgās sievietes rēķina bezrūpīgi iedzīvoties.

Vistraģiskākais bija tas, ka šo iespēju nodrošināja dabas doti sejas vaibsti – tik ļoti līdzīgi vīrietim no Līvijas jaunības. Kā lai tādam cilvēkam neuzticas? Viņš prata to veikli izmantot. No kāda zinoša cilvēka dzirdēju stāstu, ka, šo vīrieti ieraugot, daudz cietusī, jau padzīvojusī sieviete siltajā jaunības atmiņu gaismā atkal pilnīgi atplaukusi. Tajā laikā mēs ar tēlnieci vēl nebijām tik pazīstamas.

Nelieša rokās nonāca Kurmāles pagastā Līvijas mantotais mežs, kas tika veikli izcirsts, iespējams, neievērojot likumus, un tas māksliniecei radīja papildu nepatikšanas. Vienīgais, kas viņai tika no vērtīgā īpašuma, bija krāsainais televizors un virtuves kaktā iekārtotais tualetes skabūzītis, ko pati izmantot jau vairs nespēja. „Viņš man televizoru nopirka un remontu uztaisīja,” tēlniece samierinoši piebilda, kad saruna nejauši skāra tēmu, ko negribējās turpināt. Nebija jēgas, jo tur jau neko vairs nevarēja mainīt. Tikai pats krāpnieks zina, cik desmitus tūkstošu latu viņš ieguva šajā afērā. Tikai māksliniece zināja, ko viņš bija solījis, un laikam joprojām kaut nedaudz gribēja tam ticēt, vienlaikus jūtot, cik strauji aiztek viņai atvēlētais laiks.

Kas gan cits atlika? Sapnis – kādreizējās tēva veterinārārsta pieņemšanas telpās atklāt viņas darbu pastāvīgo izstādi – bija tik tuvu kā nekad agrāk. Tikai nebija naudas… „Vecā stallīša augšstāvā varētu iekārtot nelielu zālīti, kurā mainītos citu mākslinieku izstādes,” Līvija pavēstīja savu ieceri.

Kādu dienu viņa jautāja, vai nevaru izpildīt lielu un ļoti svarīgu lūgumu. Nojautu, ka tiks lūgts kas tāds, ko neviens cits neuzņemas, jo tas nav izpildāms. Arī man tas nebūs pa spēkam. Smagu sirdi teicu: „Klausos.”

Līvija iedeva baltu, neaizlīmētu aploksni bez adresāta un teica, lai aizved šo vēstuli uz Ēdoli tam cilvēkam. Par šoferi viņa bija sarunājusi Zigi, kurš no drauga aizņēmās vecu, sarkanu moskviču. Adresi laikam noskaidroja ar pārvaldnieces palīdzību, bet zinātāji teica, ka mājā, kurā viņš mitis kopā ar kādu jaunu slaucēju, adresāta jau pasen vairs nav. Laikam devies uz dienvidiem. „Ko man darīt, ja viņa tur nebūs?” jautāju, skaidri zinot – nebūs… „Tad noliec uz galda,” viņa atbildēja. It kā arī zinātu, ka nebūs.

SKUMJAIS BRAUCIENS

Bija skaista, saulaina maija diena. Zigis ceļu zināja – kaut kur „ellē, purvā”, ko es nekad vairs neatrastu. Dambim, pa kuru braucām, abās pusēs brūnajā ūdenī atspīdēja dzelteni, pūkaini kārklu ziedu pušķīši. Kad pagriezām uzkalnā, pagalma zaļajā zālē ap veco māju ziedēja koši dzeltenas narcises. Arī tā ceļa vietā, pa kuru sen neviens nebija ne gājis, ne braucis. Durvis vaļā, pie sienas uz sarūsējušas naglas – novalkāta pufaika. Visos kaktos mētājās tukšas stiprā alkohola pudeles un burciņas, kurās, domājams, bijis pašdzītais. Galdu nekur neredzēja. Žēluma un dusmu mākta, atvēru aploksni: „Labdien! Kad Tev bija grūti, es palīdzēju. Tagad man ļoti, ļoti vajag Tavu palīdzību…” Noliku aploksni uz palodzes, iepriekš notraukusi sauju beigtu mušu.

Klusējām abi līdz pat Kuldīgai. Todien pie mākslinieces vairs nespēju ieiet – gan jau Zigis viņai visu izstāstīs. Pie šīs tēmas nekad vairs neatgriezāmies…

IZSTĀŽU ZĀLES IDEJA ATDZĪVOJAS

Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, izstāžu zāles projekts no nulles punkta tomēr izkustējās. Tad viss ritēja raiti. Cik liela bija vilšanās, kad, sākoties remontam, skaisto ābelīti nozāģēja! Bet atradās nesavtīgi palīgi, arī mākslas skolas keramiķe Danute Sīle ar dēlu, kuri restaurēja keramikas darbus, nesa skulptūras un iekārtoja izstādi pēc mākslinieces skicēm un norādēm. Darba gaitu un rezultātu Līvija kontrolēja tikai fotogrāfijās.

Pārvaldniece piedāvāja noorganizēt, ka arodskolas puiši tēlnieci krēslā nonestu pa kāpnēm, lai viņa redz, kā ekspozīciju iekārto. Māksliniece uz šādu avantūru neparakstījās. Turklāt, ja arī būtu tikuši lejā, vēl taču jātiek atpakaļ, un tas ir daudz sarežģītāk. „Lai nu tur ir, kā ir,” viņa padevīgi noteica uz manu jautājumu, vai tiešām pati negribētu redzēt sava mūža sapņa īstenojumu. Līvijas nebija klāt arī zāles atklāšanas svētkos. Goda vietā starp ziediem – uz viena ceļa nometies Spēlmanis Tots no muzeja noliktavas svaigā, tumši zaļā bronzas patinas krāsā.

VILMA UN GAIDA

Daudz dzirdēju par Līvijas Rīgas ģimnāzijas laika biedreni Vilmu, kura kļuvusi par slavenu zinātnieci – AIDS pētnieci ASV. Viņa savos gados vēl pa ietvēm braukusi ar skrituļslidām, tā apmeklējot arī lielveikalus. Solījusi atbraukt uz Latviju, apciemot Līviju, kura gribēja draudzenei par piemiņu dāvināt latvisku sudraba gredzenu. Līvijai bija arheoloģijas albums, kurā redzami arī jaunākie, izrakumos atrastie gredzeni. Man tika jautāts, kurš, manuprāt, skaistākais. Mūsu gaume sakrita.

Līvija vaicāja, vai nezinu uzticamu juvelieri, kas varētu gredzenu Vilmai izgatavot. Noorganizēju, ka rotkalis, kuram dažreiz lūdzu kaut ko salabot vai no sudraba rotām izgatavot, ieradās pie Līvijas. Viņa iedeva meistaram sudraba pieclatniekus, lai no tiem taptu iecerētais gredzens. Laikam arī par darbu atlīdzināja ar tiem. Vilmai gredzens ļoti paticis.

Diezgan bieži, atbraucot uz Kuldīgu, mākslinieci apciemoja kādreizējā kaimiņiene, mazā modelīte Gaidiņa (Gaida Prusaka), tad jau skaista, stalta sieviete pāri 50. Saikni ar sirmo mākslinieci nebija zaudējusi arī kādreizējā audzēkne Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolā – tēlniece Arta Dumpe, atzīta daudzu pieminekļu un kultūras darbinieku portretu autore.

Artai Līvija reiz jautājusi, kā jāstrādā, lai skulptūras būtu modernas un pieprasītas. Mācījusies pie latviešu vecmeistariem, arī Teodora Zaļkalna, kas bijis slavenā francūža Ogista Rodēna audzēknis, bet radošākos gadus pavadījusi sociālistiskā reālisma skarbā stila robusti stilizētajos rāmjos, māksliniece izjuta nepārvaramas grūtības radošo rokrakstu pašos pamatos vēlreiz mainīt. Postmodernisma tendences noliedza principus, kam viņa visu mūžu sekojusi.

Kamēr vēl nebijām tuvu pazīstamas, gaiši pelēku, Līvijas kaltu granīta sievietes skulptūriņu redzēju kādā Baznīcas ielas sētā. Līdzīgs darbiņš ir Padures kapos.

PIEMIŅAS LIETAS UN GRĀMATAS

Māksliniece draugiem reizēm dāvināja savus darbus, un arī man no viņas ir piemiņas lietiņas. Kādā dzimšanas dienā tas bija zīda lakatiņš brūnos toņos, iespējams, ne pēc viņas gaumes, jo dodama viņa atvainojās, ka to pirkusi aprūpētāja. Aprūpētājas nāca pāris reižu nedēļā un dažreiz mainījās, ja viņu un Līvijas pasaules redzējums būtiski nesakrita. Reizēm Līvija varēja būt visai strikta, ja kas nokaitināja.

Māksliniecei pie gultas bija grāmatas. Dažreiz ilgi runājām par mūziku, teātri, literatūru. Īpaši tuvi Līvijai bija indiešu rakstnieka Rabindranata Tagores (1861–1941) kultūras ideāli un humānisma idejas. Viņa jūsmoja par miniatūru krājumu Dārznieks. Reiz, pamodusies no snaudas, tēlniece ieraudzīja, ka aprūpētāja, izņēmusi to no plaukta, no pirmskara izdevuma plēš lapas krāsns iekuram. „Ko jūs darāt?!” Līvija iesaucās patiesā sašutumā. „Ko jūs uztraucaties? Tas taču tikai Tagore,” aprūpētāja nesaprata uztraukuma iemeslu. Tā to atstāstīja pati Līvija.

ZIRGA ASTRU MATRACIS

Mana mammīte, kura par Līviju bija gadu vecāka, mūsu sarunās patiesā cieņā sauca viņu par mākslinieci, bieži apjautājoties, lai gan nebija tikušās. Piedāvāju atnākt paciemoties, bet mammīte kautrējās. Taču liktenis bija lēmis satikties negaidīti. Līvija sāka teikt, ka uz viņas matrača grūti nogulēt. Pārvaldniece nopirkusi jaunu, bet tas porolona izstrādājums nekur nederot. Viņai bijis ļoti labs, zirga astriem pildīts matracis vēl no tēva laikiem, bet astri savēlušies kunkuļos, un neviens neņemoties to labot. Man tik ļoti gribējās palīdzēt nelaimīgajam cilvēkam, kuram tagad visa dzīve pagāja gultā, ka apsolīju darīt visu, lai astru matraci padarītu atkal lietojamu. Jautāju mammai, vai nāktu palīgā. Šaubīdamās, vai varēs to paveikt cienījamajai māksliniecei pietiekami labi, mamma tomēr piekrita atbraukt līdzi. Pirms tam rūpīgi gatavojās, paņemdama speciālas adatas, arī zirgu aizjūga šūšanai paredzēto.

Atārdījām matracim sānu vīli – visa istaba pilna senseniem putekļiem… Par to nebijām iedomājušās. Izplūkāt savēlušos ulmaņlaiku zirgu astru kunkuļus devos lejā sētā. Tērzējot ar mākslinieci, salikām astrus glīti atpakaļ, un mamma rūpīgi, vienmērīgi seno pildījumu piediedza audumam. Pēc labākās sirdsapziņas saklājām gultu. „Nu ir pavisam cita gulēšana!” viņa teica ar smaidu.

Nezinu, vai tā bija patiesība vai viņa tikai vēlējās iepriecināt par pašsajūtas uzlabošanas centieniem. Ja katra diena jāpavada gultā no rīta līdz vakaram un tad atkal līdz rītam, neviens matracis vairs nevar būt labs.

JA BŪTU VIEGLĀKAS KURPES

Tikai pēc pārdesmit gadiem, kad lauztas potītes dēļ dažus mēnešus jutos kā mājas arestā, sāku nojaust, kā jutās Līvija bez cerībām jelkad pamest savu sprostu. Varbūt pašai vēl bija naiva cerība. „Ja man būtu vieglākas kurpes, varētu mēģināt ar nūjiņu pastaigāt pa istabu,” viņa reiz bilda. Otrajā dienā atnesu savas zamša sandalītes – tik viegliņas, ka pat rokās svaru nejuta. Drīz tās pazuda viņas skapja dziļumā pie citām vairs nelietojamām mantām. Neienāca prātā, ka ne jau kurpju vieglumā bija problēma. Ja spētu staigāt, tad baltajās vilnas zeķītēs varētu sākt čāpot kādu solīti prom no gultas, pie apaļā galda pieturēdamās, kā viņa sapņoja…

Atmiņā palikusi, šķiet, pēdējā apaļā jubileja 20. maijā. Saules pielietā istaba ļaužu pilna, apkārt gultai rožu pilnas vāzes. Tā bija svētdiena. Režisore un aktrise Dace Priede lasīja dzejoli: „Sēž gultā svētdiena ar brošu pie krūtīm…” Uz gultas malas baltajās zeķītēs sēdēja un smaidīja jau stipri vārgā Līvija tumšā, balti punktotā kleitā, pie krūtīm saules staros mirdzēja apaļas brošas dzintara krāsas stikliņi. Tās dienas fotogrāfija glabājas Kuldīgas muzejā.

MONOGRĀFIJA – LAPU PA LAPAI

Mani pieraksti krājās. Sāka jau izskatīties pēc monogrāfijas manuskripta. Iedevu pārlasīt Līvijai pašai – vai viņa tādai publikācijai piekristu? Māksliniece ar kreiso roku, kas vēl klausīja, pēc savas gaumes pielaboja dažas neprecizitātes.

Kādu dienu satiku pie Līvijas gultas sēžam svešu meiteni ar blociņu. Netraucēju. Esot bijusi no Rīgas – māksliniece paskaidroja nākamajā dienā. Neilgā laikā satiku viņu vairākas reizes. Nepajautāju, kādi mērķi. Varbūt vāca materiālus Mākslas muzeja krājuma skulptūru aprakstam, varbūt gatavojās nopietnai publikācijai. Arī Līvijai nejautāju, kā šī meitene te radās, un viņa neko nepaskaidroja. Katrā ziņā es ar Rīgu konkurēt negatavojos. Bet neesmu pamanījusi, ka par Līvijas Rezevskas daiļradi būtu izdota kāda monogrāfija vai albums.

Jau pēc Līvijas aiziešanas es savas atmiņas un sarunas Visu mūžu sapņotāja mākslinieces piemiņai saīsinātas nopublicēju Kuldīgas laikrakstā Kurzemnieks.

SKULPTŪRAS PALIEK

Māksliniece kļuva dienu no dienas vārgāka. Vairs neredzēju viņu sēžam. Reiz viņa pacēla kreklu un parādīja zem plānās ādiņas zilganu asinsvadu apvītu kamolu. Kādudien teica, lai tagad kādu nedēļu nenāku. Tikai krietni vēlāk sapratu: varbūt cerēja, ka nedēļas laikā viss būs beidzies. Kad pēc tam atnācu, viņa bāla un klusa gulēja aizvērtām acīm – varbūt tikai izlikās aizmigusi, bet varbūt pret sāpēm bija sazāļota. Pēc dažām dienām saņēmu ziņu par izvadīšanas laiku.

Beidzot māksliniece atradās tik ilgi izsapņotajā un grūti nākušajā izstāžu zālē pie savām skulptūrām, starp kurām stāvēja daudz ļaužu krāšņiem ziediem rokās. Pats vasaras vidus. Pēc atvadām sākās pēdējais ceļojums uz Rīgu, mirkli apstājoties pirms vecā ķieģeļu tilta pāri Ventai. Tur, Pilsētas dārzā, palika 22 viņas skulptūras. Uz bronzas Mātes tumšā postamenta, mīļu roku likts, saulaini staroja oranžs lilijas zieds.

Līvijas pēdējā atdusas vieta ir Meža kapos Rīgā.

VIENI NESAVTĪGI DARA, CITI SPĪTĒ

Pašvaldības kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa palīdzēja nodibināt biedrību Līvija. Tā vieglāk rakstīt projektus, lai saņemtu atbalstu: muzeja uzturēšana prasa regulārus resursus. Es reizēm uzrakstīju kādu anotāciju izstādei vai tekstu audiogidam skulptūru zālē. Skulptūru dārza izpētē un popularizēšanā piedalījās arī toreizējā vides izglītības skola, izdodama bukletiņu ar attēliem un aprakstiem. Vairākas reizes sarīkotas skulptūru mazgāšanas un tīrīšanas talkas, jo sūnas, kaut lēni, bet nenovēršami pārņem arī cilvēka roku kaltus akmeņus.

Vēlāk (2011. gadā tēlnieces 85. jubilejā – red.) pie mājas Mucenieku ielā 19 atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta, ka bērnību un mūža nogali šeit pavadījusi ievērojamā tēlniece, Kuldīgas Goda pilsone. Divi Kuldīgas vīri, arhitekts Aldis Orniņš un metālmeistars Arnolds Piziks, kuriem šī muzeja tapšanā lieli nopelni, garā pasākuma laikā plāksni turēja rokās. Tomēr scenāriju nācās mainīt – turēt visu koncerta laiku bija par smagu. Virs Līvijas skulptūru ekspozīcijas telpas tika izbūvēta un iekārtota mājīga izstāžu zālīte ar brīnišķīgu skatu uz sarkanajiem dakstiņu jumtiem.

Kādā maija dienā Līvijas muzeja pagalmā notika mākslinieces jubileja. Kad sāka skanēt mūzika un dzeja, kaimiņi tieši aiz žoga ķērās pie skaļas zāles pļaušanas. Rīkotājiem nācās neuzkrītoši izsaukt pašvaldības policiju. Bet, tikko tā bija prom, atsāka pļaut ar jaunu sparu… Kam gribēja iespītēt, ko pierādīt?

JOPROJĀM DZĪVAS

Par godu apaļai mākslinieces jubilejai muzejā dzima ideja parkā sarīkot pasākumu Dzīvās skulptūras. Tas izpaudās tā, ka apmeklētājus vadīju no vienas skulptūras pie nākamās, stāstot, kā tās tapušas un ko tēlniece ar tām gribējusi tautai pavēstīt. Pat pārsteidza tas, cik daudz klausītāju bija šim stāstam.

Kad Pilsētas dārzu pārveidoja pašreizējā versijā, vairākas skulptūras, kuru svars un gabarīti atļāva, nācās pārvietot. Darbinieki stāstīja, ka tās pašas it kā pateikušas priekšā, kur vēlētos atrasties. „Lūk, tās ir dzīvās skulptūras!” toreiz nodomāju. Šķiet, ka tēlniecei Līvijai Rezevskai nekas nebūtu iebilstams pret to, kā krietni plašāko Pilsētas dārzu viņas darbi apdzīvo tagad.