„Kuldīga ir mana sapņu pilsēta”

IMANTS LANCMANIS – mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedrisks darbinieks un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, galvenokārt pazīstams ar savu devumu Rundāles pils atjaunošanā mūža garumā. Bet jau kopš jaunības viņam sirdsmīļa ir Kuldīga.

Abpusēji tas bija jūtams nesen Mākslas namā, kur viņa stāstījums par Kurzemes hercogu galmu un Kuldīgas pili, pilns šarmanta humora un viegluma, radīja nepieredzēti lielu interesi un noturēja klausītāju uzmanību vairāk nekā trīs stundas. Līdz ar to Kurzemnieka intervija no vēlā vakara bija jāpārceļ uz nākamo rītu. Tiekamies kafejnīcā Marmelāde – pie Alekšupītes iepretim vietai, kur pirms vairāk nekā 60 gadiem mākslinieks iepazinis Kuldīgas senatnes valdzinājumu.

Vakar stāstu sākāt ar atzīšanos, ka Kuldīga jums nozīmē ļoti daudz.

Mana pirmā satikšanās ar brīnišķīgo pilsētu bija 1962. gada jūlijā. Toreiz neliela kompānija Latvijas Mākslas akadēmijas studentu bijām atbraukuši gleznot skaisto skatu ar senlaicīgajām ēkām Baznīcas ielā pie Alekšupītes: Bruno Vasiļevskis, Maija Tabaka un es. Dzīvojām Ēķupes muižā (Rumbas pagastā – aut.) kādus desmit kilometrus no Kuldīgas. Gleznotāja Visvalža Garokalna māte bija atvēlējusi mums pavadīt naktis šķūnī sienaugšā. Nav gluži mans žanrs, bet bija ļoti jauki. Tā katru rītu mēs devāmies tos desmit kilometrus uz Kuldīgu un vakaros kātojām atpakaļ.

Jau toreiz sapratu, ka Kuldīga ir mana sapņu pilsēta, kurai gribu būt piederīgs. Šeit es pēkšņi ieraudzīju to pagātnes dvesmu, kas Latvijā no tik daudzām vietām ir izdzīta. Sēdējām pie Alekšupītes, kur tagad kafejnīca Pagrabiņš un terase, kurai pāri pārvilkts tas palags. Tad tā vieta bija atklāta, krasts bija nekopts, varētu pat teikt, ka dikti nožēlojams zemes pleķītis. Tur mēs sēdējām un taisījām savas gleznas. Tas bija ļoti romantisks laiks. Kuldīgā gleznojām, staigājām pa ieliņām, mājupceļā uz Ēķupes muižu bija daudz laika runāt par mākslu, filozofēt. Maija Tabaka tieši šeit uzgleznoja savu pirmo košo darbu – ieliņu ar sētu, spilgti ziedošiem krūmiem tādā gaiši zilā krāsā. Vasiļevskim bija sava teorija – viņš to vīziju iezīmēja nevis detaļās, bet it kā sablīvēja kopā ar mainīgu toni. Mani ļoti aizrāva jumti.

Teicu kolēģiem, ka gleznošu katru kārniņu tādā krāsā, kāds tas ir. Viņi gan iebilda, ka tas nebūs iespējams. Turējos pie savas apņemšanās, sāku gleznot, bet nebija laika pabeigt.

Katrs no mums trim aizgāja savu ceļu. Savu ieceri realizēju tikai 50 gadus vēlāk.

Bet Kuldīgā atgriezos jau drīz pēc studijām akadēmijā, kad strādāju Rundāles muzejā. 1967.–1968. gadā ar vairākiem Rīgas arhitektiem un Kultūras ministriju ķērāmies pie vecpilsētu izpētes veicināšanas. Tā manās rokās nonāca unikālais Kuldīgas pils plāns.

Vai aizgājāt vēsturnieka ceļu?

Tas jau nebija vēsturnieka ceļš, drīzāk tāds romantisms. 1963. gadā, kad Rundāles pili piešķīra Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam, tā direktors uzaicināja mani un studiju biedru Mārci Kļaviņu veidot filiāli. Tā nebija izšķiršanās doties prom no mākslas. Uztvēru kā iespēju pastrādāt pilī, ielūkoties mākslas vēsturē. Biju daudz lasījis, izstudējis arī Annas Mīleres-Ēšenbahas doktora disertāciju par Kurzemes vēlo baroku, Rastrelli arhitektūru. Mani tas aizkustināja, bet tik un tā biju pārliecināts, ka būšu tikai gleznotājs, un viss. Rundāle – tas nu tā, uz kādu brīdi. Bet kaut kā viss diezgan ātri aizgāja uz to, ka stipri iesaistījos pils atjaunošanā. Kultūras ministrija uzreiz pieprasīja skaidru plānu, ko mēs tur pilī darīsim. Tagad redzams, kā īstenojusies tā vīzija, kas tapa 1965. gadā.

Tagad Rundāles pils ar dārzu kā izcilākais baroka un rokoko arhitektūras un mākslas piemineklis Latvijā piesaista pasaules uzmanību, bet tad bija ļoti nolaists.

Briesmīgā paskatā bija! Daļa telpu, ko muzejam piešķīra, bija pilnīgi tukšas. Otrā daļā dzīvību kaut kā uzturēja skola, hercoga ēdamzālē bērni spēlēja volejbolu un basketbolu, blakus izveidota zviedru siena, kur viņi kāpelēja uz augšu un leju. Padomju laikos ar pilīm bija interesanti: tās it kā bija un tajā pašā laikā nebija. Rundālei palīdzēja lielais Rastrelli vārds. Liepam (Bauskas muzeja direktoram Laimonim Liepam – aut.) bija pazīstamas dāmas PSRS Kultūras ministrijā Maskavā. Viņas atbrauca un skatījās: „Kā tad tā, ka tāda slavena vīra kā Rastrelli celtnes iet bojā?” Uzreiz atradās dzirdīgas ausis augstākās sfērās, un tas nostrādāja par labu mūsu idejām.

Programma bija radikāla – pils tās godībā jāatjauno kā hercoga rezidence. Tomēr tā bija tāda puskoka lēkšana. Priekšniecība Rīgā teica, ka nevar visu pili atdot muzejam.

Vajagot arī kaut ko praktisku. Tā nu to pils pusi, kurā bija skola, atdeva Valsts arhīvam. Interesantā veidā atkārtojās situācija kā 30. gadu beigās, kad uz pilīm sāka vest arhīvus. Vēlāk gan šī ideja atkrita. 1972. gadā Rundāles pils kļuva par patstāvīgu muzeju, un arhīvam vietas vairs nebija.

No kā atkarīgs tas, ka vietām pagātnes dvesma tiek saglabāta un spodrināta vai – gluži pretēji –, kā jūs teicāt, izdzīta?

No daudz kā. Pirmkārt, no tā, cik daudz senā vispār ir saglabājies. Šajā ziņā Kuldīgai laimējies, ka tā bijusi nomaļa, nav bijusi bagāta, jo padomju laikā tai nepievērsa uzmanību un šeit neplēsa nost vecos kvartālus, lai celtu jaunās mājas. Nebija lielas industrijas, tikai špicku fabrika ārpus centra un vēl dažas mazākas rūpnīciņas. Tā kā šeit neattīstījās rūpniecība, tad nebrauca šurp strādnieki no Krievijas, Baltkrievijas, kā tas notika Rīgā un citās lielajās pilsētās.

Otrkārt, jau tad gudri cilvēki manīja, cik Kuldīga latviska: te skanēja latviešu valoda, tika koptas senās tradīcijas. Bija brīnišķīgā kafejnīca Vāverīte, kur mēs tik labi jutāmies kā tādā pasakā. Sajutām, ka cilvēki kūciņas taisa ar prieku un mīlestību priekš savējiem. Rīgā tas bija kaut kā bezpersoniski – tur visi skrēja šurpu turpu. Te bija tāds mierīgums, cilvēki viens otru pazina. Mēs jau arī kļuvām par savējiem, pilsētu pētot.

Kuldīgai ir paveicies, vecajai pilij gan diemžēl ne. Arī tagad vērojams, ka te cilvēki pret savu pilsētu nav nežēlīgi. Ne jau tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē daudzi dzenas pēc tā, kas moderns: visu met ārā, pārkrāso, modernizē. Kuldīgā to nejūt.

Mums laikrakstā tomēr nākas uzklausīt iebildumus gan no iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, ka striktās prasības grūti izpildīt, turklāt tas ir dārgi. Iekļūšana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā visus nepriecē.

Jāapzinās, ka būs jānes upuri. Pilnīgi noraidu iebildumus par traucēkļiem uzņēmējdarbībai. Būšu kategorisks un teikšu: ja UNESCO traucē, tad jāizvēlas cita vieta. Turpmāk atbildība būs vēl lielāka. Cilvēkiem jābūt patriotiskiem un šiem noteikumiem jāpakļaujas. Vai tas nešķiet nožēlojami, ka padomju laikā mēs savas vērtības saglabājām vairāk nekā tagad, kas esam brīva valsts? Nu gribam plastmasas logus, jo tie labāk vērsies, gribam durvis nokrāsot ar Becker krāsu, kas ir visās malās, nevis gatavot kaut ko īpašu. Cilvēki ir egoistiski. Bet te tas neies cauri. Es piekrītu, ka šajā ziņā pilsētai jābūt stingrai un tas jāaizliedz. Pret tādiem uzņēmējiem nav nekādas līdzcietības, jo attīstīties jau šeit var ļoti labi. Paskatieties, cik gaumīgi mazie veikaliņi, cik tiem piemīlīgas reklāmas un uzraksti – gandrīz nemanāmi, pat vairāk piesaistoši nekā baismīgi banālie neona uzraksti lielpilsētās.

Vai sabiedrība steidzīgajā laikmetā ir vēsturē ieinteresēta?

Modernā dzīve iet uz priekšu, un man jau arī tā patīk. Tajā pašā laikā visā pasaulē paralēli modernajam jūtama nostalģija. Nekad iepriekš cilvēki tik daudz nav apmeklējuši muzejus un pilis, turklāt tāda tendence pieaug. Tas ir visur, arī Latvijā. Varbūt pie mums nav tik milzīgu rindu kā Versaļā, bet tur jau ir gigantisks piedāvājums. Tāpat aug interese par mazāk izcilām vietām. Laikam cilvēkiem vajag kompensāciju bērnības romantismam, kad lasītas pasaku grāmatas par prinčiem un princesēm. Modernā dzīve ir pārāk plakana un vienveidīga – kompensācija tiek meklēta senatnē.

Bērnībā jūs esot gleznojis pilis.

Padomju laikā reālajā dzīvē pilis neeksistēja. Rundāli pirmoreiz ieraudzīju 1958. gadā – man tolaik bija 17 gadu. Lai kāda tā tad izskatījās, man likās brīnišķīga. Tad es pat nenojautu, ka šī vieta un pils būs mans liktenis, bet man tā patika bezgalīgi. Neesmu analizējis, kādas bijušas likumsakarības ar tām piļu vīzijām, ko bērnībā iztēlojos pēc pasakām.

Stāstot par vērienīgo personālizstādi Imanta Lancmaņa māksla pēc 80 gadu jubilejas, atklājāt, ka glezniecības sākumposmā apņēmāties zīmēt visu, ko redzat. Kā skatījums mainījies?

Ļoti maz. Tāpēc bieži pieminu to brīdi 1962. gadā Kuldīgā pie Alekšupītes. Gan Rozentāla skolā, gan akadēmijā man bija jauki pasniedzēji, bet mācīja viņi tā, kā jau tad vajadzēja. Es to pieņēmu, bet arī jutu, ka tā negribu. Es redzēju pasauli citādāk: man patika vecmeistari – caur viņiem saskatīju īsto patiesību un to, ka tur ielikts daudz vairāk. Jaunlaiku glezniecība ar visādiem kubismiem un ekspresionismiem man likās aptuvena un sveša. Nevarēju savas izjūtas tā izlikt. Uz audekla es uzburu tādu kā otru pasauli, kas ir līdzīga reālajai. Nav viegli uzgleznot simtiem kārniņu, bet es to daru. Vai arī zāles stiebrus. Gleznošanā man vajag izveidot manu fantāziju pasauli paralēli reālajai. Būtībā tā es parādu arī savas bērnības dienu vīzijas. Vecmeistariem svarīgs bija gan saturs, gan forma. Jāatzīst, ka mūsdienās vai nu viena, vai otra, vai pat abu sāk pietrūkt. Es neesmu pret abstrakciju, kaut kādu instalāciju – var jau arī tā, bet man tas šķiet garlaicīgi. Es varētu visādus priekšmetus sakrāmēt diezgan asprātīgi, jo fantāzija ir bagāta, taču tas mani neinteresē. Man patīk uz audekla uzburt to paralēlo pasauli pēc iespējas ticamāk, estētiskāk, skaistāk, kā to darīja gleznotāji pirms simt un vairākiem simtiem gadu. Esmu gleznojis arī karu, bet centies pasniegt to tā, lai nebūtu šausminoši, riebīgi.

Kara tēma atkal ir aktuāla, bet tas dara raizes, lai netiktu popularizēta vardarbība. Kā pareizi atainot?

Jāizstāsta, ka karš ir slikts, – tas ir noziegums pret cilvēci. Es stāstu ar figūrām, krāsām, kas vienlaikus ir estētiskas. Manām šausmu ainām blakus ir puķes – tas līdzsvaro to, kas tajā briesmīgajā bildē ir. Tā ir realitātes sajūta – arī mākslā nevar atbīdīt sliktās lietas prom un kara laikā zīmēt tikai puķītes. Jāprot līdzdzīvot – empātija it visā svarīga. Visos laikos mākslinieki attēlojuši nelaimes, kas ir apkārt. Taču tās jāparāda tā, lai audzinātu izcelt labo un nosodīt ļauno. Var zīmēt cilvēku ar ieroci rokās, bet ielikt tajā domu, ka nedrīkst nevienu nogalināt. Ierocis var gan iznīcināt, gan glābt. Tās ir sarežgītas lietas.

Esmu gleznojis diezgan daudz šausmu. Viena no pēdējām gleznām saucas Nāves deja. Tā sasaucas ar notikumiem Ukrainā un liek domāt par dzīves trauslumu, cilvēku atbildību. Nāve ik dienu visam stāv klāt, bet nedrīkst par to tīksmināties. Televīzijā, kino to redzam pārsvarā, tāpēc nevajag brīnīties, ka bērns paņem ieroci un iet šaut. Viņam nav izstāstīts – viņam bijusi tikai vīzija, cik forši, ka visi brauc viens otram virsū, sit un šauj nepārtraukti. Nogalināšanas nosodījuma jau nav.

Bērni skolā mākslas stundās var zīmēt karavīrus ar ieročiem, bet jāmāca, ka tie ir aizstāvji, nevis nogalinātāji. Vecmeistari arī rādījuši visādas šausmu lietas. Kuldīgas baznīcā kādreiz bija glezna ar pastaro tiesu, kas gan nav saglabājusies.

Tā bija ļoti pamācoša – ar velniem ellē un katliem uz uguns, kuri vārās. Māksla vienmēr darbojusies līdzi un palīdzējusi saprast, kas labs un kas ļauns. Turklāt nogalināt var arī garīgi.

Kā skatāties uz tiem notikumiem, ko ietekmē politika, valdības lēmumi?

Jebkurā demokrātiskā valstī politiskie vadīšanas procesi ir diezgan sarežģīti. Kā zinām, demokrātija savā veidā nozīmē partiju cīņu. Līdz ar to jebkura valdība ir kompromisu rezultāts. Ir zemes, kurās valdības mainās daudz biežāk nekā pie mums un valda ārkārtīgi liela neapmierinātība. To redzam arī tepat Eiropā. Tādi procesi ir pat nepieciešami, jo cilvēki izcīna tā saukto šaha lauka situāciju. Viena partija domā tā, otra citādi, tad nāk trešā un pamana, ka vidū ir šķirba, kur ielīst. Par to nevajag šausmināties un iedomāties, ka mūsu valdība un ministri ir tie sliktākie. Politika un katrs Ministru kabinets atspoguļo to, kāda situācija valstī izveidojusies. Katrā zemē cilvēki dzīvo pie tādas valdības, kādu pelnījuši, jo paši to ievēlējuši. Arī tad, ja nav gājuši uz vēlēšanām, jo atļāvuši citiem izdarīt izvēli savā vietā.

Man arī nepatīk daži momenti, kā koalīcijas veidojas, kādas šmuces tiek pieļautas. Diemžēl tāda tagad ir Latvija, tādi esam mēs. Nav jēgas brēkt. Vai nu Latvijas tautā ģēniju nav, vai arī tie nav iznākuši tās priekšā. Es neticu saukļiem par baltajiem tēviem, kuri pēkšņi izvedīs valsti saulītē. Šie procesi ir lēni un mokoši.

Nav jau arī citās tautās tik brīnišķīgi. Paskatieties, kas notiek Vācijā, Itālijā, Francijā! Bezgala apmierināti ar politisko situāciju nav arī tur – protestē pat vairāk. Cilvēkiem patīk vaimanāt, ka viss ir slikti, bet patiesībā viss ir tieši tā, kā jābūt. Pat ir labi, ka visi nav apmierināti, citādi nekas neuzlabotos. Skaisti jau skan – tautas vēlēts prezidents. Tauta ir Dziesmu svētkos – tur ir tas skaistais, kas mums, paldies Dievam, saglabājies. Bet, kad notiek vēlēšanas, tautas vairs nav – ir pūlis, ko cenšas apmānīt, sasolot nezin ko.

Rundāles pils atslēgas jau pirms vairākiem gadiem nodevāt citās drošās rokās. Vai savu pusgadsimta lolojumu vēl pieskatāt?

Joprojām mājas ir Rundālē, un pils jau turpat vien ir. Dzimis, audzis, skolojies esmu Rīgā, bet lielpilsētā vairs nevarētu atgriezties – to troksni nevarētu pieciest. Rundālē ir klusums, kurā varu strādāt. Darba netrūkst: jāraksta, jāglezno. Uz Kuldīgu atbraucu bieži. Te arī tāds interesants klusums. Pa dienu viss tik dzīvs! Vakar pēc pasākuma Mākslas namā ar māsu izgājām pastaigāt. Tik brīnišķīga noskaņa, bet ielās – neviena cilvēka. Kur viņi visi palikuši, ko dara, kāpēc nenāk ārā? Pat gaismas logos īsti nebija. Tā nedaudz spocīgi. Laikam jau tāda latvieša daba – kā hercoga laikos ieslēgties pilī.

Izteicāt ideju par Kuldīgas pils arheoloģiskajiem pētījumiem. Vai tiešām varētu uzrakt?

Neviena ievērojama vieta Latvijā nav rakta tik maz kā Kuldīgas pils. Apakšā noteikti ir daudz vēsturisku un vērtīgu liecību – pilns ar senlietām. Vieta ir sakopta, muzejs, Bangerta ēkas, krāšņa puķu dobe. Pētījumi to skartu maz. Tie Kuldīgai pat būtu kā papildu atrakcija. Ar jaunajām tehnoloģijām var izpētīt dziļi – visa apkārtne nebūtu lieki jāuzrok. Ir vērts par to jums padomāt. Tā būtu arī tāda kā kuldīdznieku grēku izpirkšana par to, ka pils nežēlīgi nopostīta. UNESCO statuss noteikti palīdzēs.