Svētdiena, 16. februāris
Vārda dienas: Jūlija,  Džuljeta

Kad čells dzied un priecājas, raud un trako

Raksta autors: Daiga Bitiniece, Jēkabs Aleksandrs Krūmiņš, Inta Jansone, Daina Tāfelberga, Jēkaba Aleksandra Krūmiņa, Lailas Liepiņas foto

07:17 - 17.10.2024

Beitans
Festivāla Teātris ir visur Kuldīgā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja Dana Bjorka pateicas talantīgajam čellistam Maksimam Beitānam par skaisto koncertu Kuldes muižā.

Čellista Maksima Beitāna kamerkoncerts skaisti atjaunotajā ēkā Kuldīgā, Mucenieku ielā 15, jeb Kuldes muižā svētdien pulcēja ap 50 cilvēku, kas bija ieinteresēti dzirdēt pašlaik Šveicē dzīvojošo pasaulslaveno latviešu mūziķi. Tas bija viens no skatuves mākslas festivāla Teātris ir visur Kuldīgā sarīkojumiem.

Čellists atskaņoja jeb, pareizāk, filigrāni, izjusti izspēlēja sešus skaņdarbus. Jau pirmais – Georga Frīdriha Hendeļa Passacaglia – prasīja no mūziķa daudz enerģijas (pirms tam viņš atzinās, ka tehniski ļoti sarežģīts darbs, bet tādi, šķiet, bija visi). Sergeja Rahmaņinova Prelūdija nr. 5 ieveda citā pasaulē, tāpat kā Īzaka Albenisa, Arama Hačaturjana, Zoltana Kodāja darbi un izjustais Rodžerio-Taguela Flamenco.

„Sajūta ir brīnišķīga – spēlēju tik skaistā vietā tik skaistā pilsētā!” atzina čellists. „Katrā skaņdarbā čella solo ir sarežģīts, bet es gribēju šo programmu nospēlēt, un liekas, ka publika reaģēja kā uz skaņdarbu komplektu.” Visus darbus un to secību M.Beitāns izvēlējies pats: „Man bija dota iespēja, un šie autori ir tuvi dvēselei, visi saistīti ar čella solo.”

Apsveicinoties ar klausītājiem, mūziķis atgādināja, ka Kuldīgā dzimis izcilais čellists Kārlis Davidovs un ka viens no 60 Stradivari čelliem nosaukts viņa vārdā. Arī pats M.Beitāns tādu spēlē. Pēc koncerta mūziķis sacīja: „Kuldīgā esmu bijis bieži, bet spēlējis ne reizi. Uz Davidova festivālu mani neaicina.” Viņš nekad nav arī spēlējis nevienā orķestrī: „Esmu pilnīgi neatkarīgs. Mana profesija ir čellu spēlēt kā solistam. Jā, ceļš bijis sarežģīts, un manu darbu nevar prognozēt. Tas atkarīgs no tā, kas pasaulē notiek, piemēram, pandēmija. Tad bija ļoti smaga izvēle: palikt mūzikā vai darīt ko citu. Es tomēr paliku.”

Visiem varbūt nav zināms, ka M.Beitāns šovasar uzstājās NATO samita noslēguma koncertā Vašingtonā, pārstāvot Latviju. Bijušais jelgavnieks ārzemēs dzīvo kopš 17 gadu vecuma, pašlaik skaistajā Šveices pilsētā Lugano. Tā esot mammas vaina, ka viņš sācis mācīties čellu, pajoko mūziķis. Tieši viņa aizvedusi dēlu uz Jelgavas mūzikas skolu. (Mamma bija klāt koncertā Kuldes muižā.) Bet iespēja izcilo čellistu dzirdēt teātra festivālā bija tāpēc, ka idejas autore Dana Bjorka kopā ar Maksimu tur savulaik mācījusies. M.Beitāns ir piecu Grand Prix ieguvējs, 15 starptautisku konkursu uzvarētājs, saņēmis Šveices valdības goda dāvinājumu.

Jautāts par iespēju dzirdēt viņa spēli Latvijā vēl, mūziķis atklāja, ka iecerējis 25. novembrī mākslas muzejā Rīgas birža svinēt dzimšanas dienu, jo esot labi pazīstami ar tā direktori Daigu Upenieci.

Augsts mākslinieciskais līmenis un labdarība

„Mūsu mērķis ir atvest izcilības,” tā par devīto skatuves mākslas festivālu Teātris ir visur Kuldīgā saka mākslinieciskā vadītāja Dana Bjorka. „Visi te uzaicinātie ir saņēmuši vairākas balvas kā gada labākās izrādes vai ir pasaulē kādas nominācijas ieguvuši mākslinieki.” Kā allaž sev interesanto varēja atrast gan lieli, gan mazi.

Kopš pirmsākumiem festivālam ir arī labdarības mērķi – šoreiz vākti ziedojumi sociālo pakalpojumu centram Tilts. Turklāt kādas izrādes bez maksas varēja noskatīties gan centra apmeklētāji un grupu dzīvokļu iemītnieki, gan Kuldīgā dzīvojošo ukraiņu ģimeņu bērni. „Viņiem redzētais ļoti paticis,” sacīja centra Tilts vadītāja Līga Kuršinska. „Ziedojuma summa vēl nav zināma, bet centram ir vajadzīgas spēles. Iespējams, brauksim arī kādā ekskursijā.”

Laidu muižā – ar vēstījumu dziesmā

Dziedātāja, dziesmu autore un pianiste Katrīna Gupalo ar ukraiņu saknēm Laidu muižā akustiskā koncertā intīmā gaisotnē priecēja un iekustināja dažādu paaudžu publiku.

Skanēja romantiskas, sievišķīgas melodijas, enerģijas caurstrāvotas dziesmas un rotaļīgi darbi. K.Gupalo stāstīja, ka viņai dziesma sākas ar tekstu, tad viņa sēžas pie klavierēm – sākumā top harmonija, pēc tam melodija: „Man patīk, ja dziesmā ir skaidrs vēstījums, un teātris ir arī manā mākslā. Mans krusttēvs Hermanis Paukšs ir režisors, līdz ar to ģimenē teātris bijis visur apkārt. Un Laidu muiža mani apbūrusi – tā ir tik neparasta, mistiska un plaša!”

Koncertu apmeklēja arī rīdzinieks Aigars Grīnbergs ar meitām: „Mums patika dzirdēt dziesmas vairākās valodās. Priekšnesumi ļoti teatrāli. Vecākajai meitai šī dziedātāja patīk – viņa uzstājusies skolā. Jaunākā meita ir muzikāla, dejo un runā arī franciski.” A.Grīnbergs piebilst, ka iecienījis Kurzemē apmeklēt muižas. Viņš jau bijis Padures un Ķimales muižā, bet Laidos pirmoreiz.

Spēcīgs pārdzīvojums

„Man vēl grūti parunāt – tik spēcīgas emocijas!” pēc M.Čehova Rīgas Krievu teātra monoizrādes Mātes piens noskatīšanās sacīja kuldīdzniece Alīda Eihmane.

„Nebiju ne lasījusi Noras Ikstenas romānu, ne redzējusi pēc tā tapušo filmu. Bet tagad mājās eju ar ļoti pozitīviem iespaidiem. Teātra festivālu apmeklēju ceturto reizi, un šī nedēļas nogale ir pasākumiem bagāta.”

Viencēliena izrādē Mātes piens jauniešu mājas zāle bija piepildīta. Tas ir padomju laika stāsts par māti un meitu, kurām katrai sava patiesība un sāpe. Ukraiņu aktrisei Anastasijai Ļovinai, kura teātrī Rīgā aizvada otro sezonu, šī ir pirmā pašas režisētā izrāde pēc ierašanās Latvijā.

No Jelgavas ieradusies Inna Čerņecova: „Man tulkojums ļoti patika, tas ir tuvu grāmatai. Izrāde laba – ir, par ko domāt. Nebūtu slikti to noskatīties jauniešiem. Prieks, ka Rīgas Krievu teātris par šo jautājumu runā.”

Festivāla mākslinieciskā vadītāja Dana Bjorka sacīja: „Mātes piens nav no izklaidējošā žanra – tā ir dramatiska, smaga tēma. Prieks, ka skatītāji, ejot ārā, teica paldies. Ir vērtīgi par tādām tēmām domāt.

Šogad akcents bija monoizrādes. Tas ir visai sarežģīts žanrs – jāspēj noturēt skatītāju uzmanību. Esam pārliecināti, ka māksliniekiem tas izdevās, jo starp viņiem ir pasaules izcilības.”

Daudzveidīgs un izcils sniegums

„Ir prieks strādāt, redzot, kā skatītāji pēc katra pasākuma aiziet degošām acīm,” pirms Dailes teātra monoizrādes Zēni nav meitenes festivāla izskaņā teica tā rīkotāja Dana Bjorka.

Tā bija arī šajā reizē, jo noslēgumam izvēlēta psiholoģiska drāma – sākotnēji it kā viegls stāsts par kādas meitenes ceļu uz karjeru un idillisku ģimeni, kas vēlāk pārvēršas skaudrā traģēdijā. Sākumā zālē atskan pa smiekliņam, bet beigu daļā valda mēms klusums, un daudzu acīs asaras riešas kopš tā brīža, kad sieviete pārstāsta, kā kādreiz mīļotais, pat ideālais vīrs nogalinājis abu bērnus… Kāpēc idilliska ģimenes dzīve beidzas tik brutāli? Kur rodas varmācība? Tādus jautājumus izvirzījis britu dramaturgs Deniss Kellijs, un uz tiem balstīta Dārtas Danevičas monoizrāde, ko Dailes teātrī iestudējusi Diāna Kaijaka.

D.Bjorka, taujāta par festivāla vērtējumu, atzina, ka visi uzaicinātie saņēmuši kādas balvas. „Festivāls sākās un beidzās ar smagām tēmām, par kurām jārunā. Gan Mātes piens, gan Zēni nav meitenes ir kritiķu augsti novērtētas. Bija arī citi žanri: pasaulslavenā čellista Maksima Beitāna koncerts, arī izklaide un labdarības pasākums. Esam dzirdējuši tikai labas atsauksmes. Tas motivē plānot desmito festivālu, un ceram, ka finansiālais atbalsts būs.”

To novēlēja arī pašvaldības izpilddirektors Rimants Safonovs, radošajai komandai pasniedzot septiņas rozes: „Lai sirdis kvēlo, acis deg un ceļš ir rozēm kaisīts!” Viņš atzina, ka ir pārsteigts par daudzveidīgo programmu un izcilo sniegumu. Neliela daļa publikas, taujāta par dalību visos deviņos festivālos, pacēla roku, bet vairākums redzējis pasākumus gandrīz visos. Kuldīdzniece Aleta Jonele festivālu apmeklē kopš pirmsākumiem gan tāpēc, ka ir skatuves mākslas cienītāja, gan tāpēc, ka dēls Krists gādā tehnisko nodrošinājumu. Viņai patīkot arī tas, ka Kuldīgā arvien tiek apgūtas netradicionālas pasākumu vietas.

Atbildēt