Izvēlas ceļu, kas ir atšķirīgs

Kino un teātra režisors, scenārists un producents MATĪSS KAŽA ir viens no ražīgākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem, kas strauji sasniedzis pasaules kinomākslas virsotnes. Kopā ar filmas Straume komandu nepilnu 30 gadu vecumā kļuvis par šīs nozares prestižāko balvu Oskars un Zelta globuss jaunāko laureātu animācijas filmu grupā un par izcilu ieguldījumu Latvijas kultūrā un tās tēla veidošanā pērn saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Izrādās, ka Matīsa senču saknes ir Kuldīgā.

Šeit dzimis, audzis, skolojies un dārznieka gaitas sācis viņa vecvectēvs Andrejs Zeidaks, slavenais daiļdārznieks, ainavu arhitekts, vairāku Rīgas parku un dārzu, kā arī Brāļu kapu projektētājs. Tas deva ierosmi šai sarunai, un par spīti aizņemtībai Matīss izbrīvēja laiku, lai atceļā no Liepājas uz Rīgu izmestu viņa ierastajiem mērogiem nelielu loku caur Kuldīgu.

Vai par dzimtas saknēm esat interesējies?

Dzimtas vēsture ir diezgan interesanta. Andrejs Zeidaks ir mana tēva Jura Kažas (žurnālista – aut.) vectēvs no mātes puses. Otrā pasaules kara laikā Zeidaku ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņu meita, mana ome, apprecējās ar trimdas latvieti. 40. gadu pašās beigās mans tēvs piedzima Detmoldā, bet pāris gadu vēlāk visi pārcēlās uz ASV, kur tēvs studēja vēsturi, iesaistījās politiskos notikumos un pievērsās cilvēktiesību aizstāvībai, līdz ar to vēlāk atgriežoties senču zemē. Bet mana mamma Una Celma (kinorežisore – aut.) dzimusi Rīgā, augusi dziļos Padomju Savienības laikos 60. gados.

Ar tēva dzimtu esmu saskāries vien netieši Rīgā, kur ļoti daudz ir izcilā arhitekta Georga Kūfalta skolnieka Andreja Zeidaka iniciēts. Līdz emigrācijai viņš bija Rīgas dārzu saimniecības direktors – tagad būtu pilsētas ainavu galvenais arhitekts. Kopš tā laika notikušas pārmaiņas, bet daudzas Latvijas laika inteliģences pārstāvja radītās vēsturiskās iezīmes ir saglabājušās.

Vai pašam vēsture šķiet nozīmīga?

Kad man bija 16, 17 gadu, palīdzēju mammai dokumentālās filmas Mana koka stāsts veidošanā. Uz ekrāniem tā parādījās 2013. gadā. Filmā iepīti stāsti no mūsu dzimtas vēstures. Protams, pārveidoti vai izdomāti, bet daudz pētījām gan tuvākus, gan tālākus dzimtas stāstus. Tā man jau pusaudzībā bija iespēja šai tēmai pievērsties. Filmā biju tāds kā aizkadra tekstu autors no pusaudža perspektīvas, lai teksti izklausītos dabiski, nevis literāri. Tas bija interesanti, bet dzimtas pētnieks gan neesmu.

Biogrāfijā kā dzimšanas vieta tev ierakstīta Stokholma. Kas vēl saista ar Zviedriju?

Esmu tur tikai piedzimis. Tolaik mamma montēja filmu 1960. gada meitenes, Zviedrijas un Latvijas kopražojumu. Zviedrijā viņa strādājusi arī restorānos un citos ēdināšanas uzņēmumos, jo 90. gados Latvijā apstākļi bija trūcīgi, bet tur varēja labi piepelnīties, salīdzinot ar algām šeit. Turklāt mamma labi iemācījās zviedru valodu, es arī to nedaudz pārvaldu, bet tikai sarunu līmenī, jo mācījos pirms desmit gadiem un tagad jau piemirsusies. Mani drīz pēc piedzimšanas attransportēja uz Latviju pie omes un pārējās ģimenes. Mamma ik pa laikam atgriezās, jo bija ar Zviedriju saistīti projekti. Dažkārt arī man nācās šurpu turpu paceļot. Tagad man tur ir daži draugi, sadarbības partneri. Zviedrijā dzīvo abi pusbrāļi, bet kopā vienā ģimenē neesam dzīvojuši. Līdz skolas beigšanai pārsvarā biju rīdzinieks – visas 12 klases mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā.

Vai tur radās ievirze uz mākslām?

Nē, tā bija paša izvēle. Latvijas izglītības sistēmā skolas ir stipri vienveidīgas. Tā bija parasta vidusskola, bet ar humanitāro novirzienu, un nevajadzēja tik daudz mācīties fiziku, ķīmiju, bioloģiju un citus eksaktos priekšmetus. Vairāk mācīja pasaules literatūru, mūziku, politiku.

Kādā prioritārā secībā jūs sarindotu savas profesijas: režisors, scenārists, producents?

Pēc statistikas iznāk, ka visvairāk esmu producējis filmas. Taču sirdij tuvākā ir režija. Scenārista darbs ir ārkārtīgi grūts. Bet, ja izdodas, tad gandarījums ir vislielākais tieši tāpēc, ka nācis ar grūtībām. Šajā darbā esi viens ar papīra lapām un mēģini izdomāt, kas un kā uz skatuves vai kino varētu strādāt.

Panākumi, godalgas – gandarījums vai slavas nasta?

Es domāju, ka pasaules kontekstā mums Latvijā nav slavenību. Ir tikai vietējā mērogā. Es noteikti neesmu slavens, tikai atpazīstams. Pasākumos man cilvēki bieži nāk klāt un lūdz kopā nofotografēties joprojām Straumes panākumu dēļ. Pozitīvais ir tas, ka atpazīstamība izriet no visai Latvijai pacilājoša notikuma. Tas ir tas foršākais. Gadās jau arī, ka pienāk klāt brīdī, kad esmu sliktā garastāvoklī un absolūti negribas smaidīt. Bet nevar jau cilvēkiem atteikt vai rādīt drūmu seju. Tādi brīži nav bieži. Kad bija Zelta globusa un Oskara laiks, tad Rīgā tiešām nevarēju dažus kvartālus mierīgi noiet. Gribu par kaut ko padomāt, bet nevaru, jo visu laiku nākt klāt cilvēki.

Straumes fenomens – kas šai animācijas filmai piesaistījis tik daudz skatītāju visā pasaulē?

Tas ir augstākais mērķis – uztaisīt izrādi, kas uz teātri aizvelk tos, kuri turp neiet. Uztaisīt animācijas filmu, ko noskatās arī tie, kas uzskata, ka tādas domātas tikai bērniem, – liels cilvēks taču neies skatīties filmu par kaķīti! Ir vēl citi mērķi, katram darbam savi. Vienmēr būs arī atšķirīgi viedokļi par jebkuru darbu neatkarīgi no autora. Liels ir gandarījums, ja tavam darbam ir pieprasījums ar plašu rezonansi.

Protams, ir arī tādi, kas domāti šaurākam lokam, tāpēc tik plašu atzinību negūst. Bet arī tādi svarīgi, jo attīsta mākslinieka prasmes, rokrakstu, redzējumu. Reizēm darbs neizdodas. Tam arī sava nozīme. Nevar gaidīt, ka visas filmas, izrādes un citu žanru mākslas darbi visām auditorijām vienlīdz patiks. Pēc panākumiem tiek gaidīts, kas tad būs tālāk. Mēs apzināti izvēlējāmies ceļu, kas ir ļoti atšķirīgs un reflektē par to, kā māksliniekam attaisnot uz viņu liktās cerības. Mēs ikviens bieži saskaramies ar situācijām, kad nejūtamies gana labi vai ir grūti ar kaut ko tikt galā – darbā, mācībās, attiecībās. Tā ir daļa no tēmām, kurām pieķersimies.

Kas nosaka tēmas izvēli?

Ar pasūtījuma darbiem tikpat kā neesmu strādājis. Teātrī man patīk strādāt ar idejām, kas virmo gaisā un arī mani iespaido. Ja jūtu, ka tēma man svarīga, gribu par to runāt. Šajā sezonā tie bijuši darbi par jauniem cilvēkiem un viņu identitātes veidošanos. Par to, kā sadzīvot paaudzēm, kurām vērtību sistēmas un uzskati atšķiras. Nacionālajā teātrī tāda bija izrāde Bastardi. Ass, sociāli kritisks darbs ir Anarhista nejaušā nāve Dailes teātrī, kas skar to, kā spēcīgas personības bez argumentācijas jeb, es teiktu, kā trakie valda pār mūsu apziņu. Apbrīnas ieleja Jaunajā Rīgas teātrī ir poētiski filozofisks darbs ar sūfiju* mitoloģijas elementiem – stāsts par to, kas notiek, ja kādu fenomenu, kas varbūt pat uzskatāms par brīnumu, sāk preparēt un mēģina izprast. Tie ir mani trīs pēdējie darbi, kas izriet no šī laikmeta gara un ir mani iespaidojuši. Daudziem māksliniekiem tēmu izvēlē raksturīgs ir laikmetīgums un vienlaikus personiskums.

Kā veidojas jaunā cilvēka identitāte, lai tā noturētos pretī masveida plūsmai?

Tas ir apzināts darbs ar sevi un kritisko domāšanu. Dzīvojam laikmetā, kad saņemam daudz informācijas, bet tā ir virsrakstu, tiktoku, rīlu** un citas īsformāta plūsmas līmenī. Vajag iedziļināties – tā ir viena no metodēm, kā saglabāt veselo saprātu. Lasīt grāmatas, klausīties garas sarunas, darīt darbus, kas prasa vairāk laika un iedziļināšanos. Tā ir metode, kā pretoties uzbrūkošajai informācijas plūsmai, kurai īsti pat nav satura. Bērns to vēl neapzinās, tāpēc svarīgi, ko viņā veicina ģimene un izglītības sistēma.

Es laikam esmu pēdējā paaudze, kas piedzīvoja padomju laika vecās raudzes pedagogus. Tādas cienījamas kundzes tuvu 70 gadiem ar augstām prasībām un stingru disciplīnu. Bet, ja iedziļinās, bija jaušama sirsnība, neskatoties uz to, ka viņām patika, lai viss tiek izdarīts pēc priekšrakstiem.

Tagad ir arī daudz jaunu, brīnišķīgu skolotāju. Mūsdienās tas ir brīnums, ņemot vērā, cik neadekvāta ir izglītības sistēma un atalgojums. Zinu to no pieredzes, jo strādāju augstākajā izglītībā – esmu docents Latvijas Kultūras akadēmijā. Papētīju atalgojumu un atklāju, ka varu atrast darbu Rīgas restorānā, kur par trauku mazgāšanu man maksātu vairāk. Tāpēc cienu tos jaunos cilvēkus, kas pedagoga profesiju izvēlas kā misiju un strādā ar bērniem un jauniešiem. Izmanto mūsdienīgas metodes, kas ļauj attīstīties radošāk, būt nepareizākiem, atrast nestandarta pieeju problēmām ekonomikā, mākslā un citās jomās. Tieši ar to mēs kā maza valsts varam izcelties, ka spējam domāt ārpus rāmjiem. Straume tam ir piemērs.

Izglītības sistēmu cenšas pārveidot, lai vairāk mācītos eksaktās zinātnes, jo vajadzīgi ekonomisti, kas domā par tautsaimniecību, ne tikai kultūru.

Kultūras ražojumi ir ļoti laba eksporta prece, kas var daudz dot emocionāli un intelektuāli gan mums pašiem, gan visai pasaulei. Arī ekonomikā. Tāpēc ir svarīgi par kultūras attīstību domāt dažādos žanros un līmeņos. Piekrītu, ka vajag labus ekonomistus, inženierus, biznesmeņus. Bet viņi arī ir Latvijas kultūras daļa un darbojas tās kontekstā. Ikviens atpazīstams zīmols liecina par savas valsts kultūru, paražām.

Vai taisnība, ka tu jau bērnībā uz kino vedi vecākus, nevis viņi tevi?

Jā. Varu sevi saukt par ģimenes kinokuratoru no septiņu gadu vecuma līdz tam, kad aizbraucu uz Ameriku studēt. Izvēlējos filmas, un uz kino gājām katrā nedēļas nogalē. Vecākiem gaume nebija vienāda – viņi tos gājienus sadalīja. Tētim patika asa sižeta, spriedzes filmas par bandītiem un tamlīdzīgas. Uz tām viņš man nāca līdzi. Mammu saistīja drāmas, zinātniskā fantastika. Es skatījos dažādus žanrus. Gāju arī uz šausmenēm, un pret tām man izveidojās imunitāte: es jau zinu, kad būs būkšķis, un trikam jābūt ļoti meistarīgam, lai mani sabiedētu. Vairāk uz mani var iedarboties dziļi psiholoģiskās šausmu filmas, kurās šausminošs ir viss konteksts, nevis tikai pārsteiguma efekti.

Kādēļ pēc vidusskolas devies uz Ameriku?

Četrus gadus Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā studēju bakalaura programmu ar specializāciju kino un televīzijā. Amerikā ir pasaulē labākās kinoskolas, tur augstā līmenī ir arī vispārējā humanitārā izglītība. Pieteicos četrās vai piecās augstskolās, un lielākā daļa mani arī uzņēma. Izvēle krita par labu Ņujorkas Universitātei, jo tur piešķīra vislielāko stipendiju, kas faktiski bija mācību maksas atlaide.

Tagad tur studijas ir šausmīgi dārgas. Lai četrus gadus studētu to, ko es apguvu, kopā ar maksu par dzīvošanu vajadzētu ap 300 tūkstošiem eiro. Manā laikā nebija tik dārgi, bet tik un tā studentam no Latvijas summa likās nereāla. Lielāko daļu sedza pati universitāte, saņēmu atbalstu arī no citiem fondiem. Tas bija viens no svarīgajiem aspektiem.

Dzīvot un mācīties Ņujorkā – tā ir ārkārtīgi bagātinoša pieredze, jo tur tiešām kultūras dzīve kūsā tā kā nekur citur pasaulē. Var skatīties visu, sākot ar ietekmīgu mākslu, nozīmīgākajām teātra izrādēm, filmām utt. Varu teikt droši: kultūras cilvēkam Amerika ir ideāla vieta.

Vai neradās iespēja palikt?

Pēc tam studēju kinorežiju Amerikas Kinoinstitūta konservatorijā. Vienu semestri mācījos arī maģistrantūrā Kalifornijā, un tad man Latvijā piedāvāja taisīt divas filmas – tām bija piešķirts finansējums. Amerikā tāda iespēja būtu jāgaida. Atgriezos arī tāpēc, ka maģistrantūras studijas jāmaksā pašam, turklāt apgūtais atkārtojās.

Vidusskolas beidzējiem varu ieteikt: ja esi kaut cik sakarīgi mācījies, šodien ir iespēja tikt budžeta grupā izvēlētajā programmā. Ja galīgi nav zināms, ko gribētu darīt, tad var pamēģināt. Vienmēr var pamainīt. Galvenais ir saprast, kas patīk, lai tā nav spiesta lieta. Tad laiks paies ātri un ar prieku. Bet, ja jāmācās ar piespiešanos, labāk meklēt ko citu. Jauniešiem jārēķinās, ka arvien vairāk profesiju aizstās mākslīgais intelekts, un jādomā, kur ir pieprasījums.

Vai esi mākslīgā intelekta atbalstītājs?

Tā izmantošanai ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Ja kādu rīku apgūsti, vari neticamus rezultātus panākt daudz ātrāk. Galvenais ir prast dot precīzu uzdevumu. Piemēram, sadzīviskās lietās paprasīt, lai atrod piecus izdevīgākos reisus uz Losandželosu. Acumirklī būs atbilde – pašam nevajadzēs pētīt un skaitļot. Taču radošās lietās tas var būt traucēklis. Atnāca pie manis vidusskolēns, kas vēlējās taisīt filmu. Uzreiz redzams, ka scenārijs taisīts ar mākslīgā intelekta palīdzību: visādas dīvainības parādījās, kaut kā pareizi viss likās. Jo mākslīgajam intelektam ir iebarotas morāles normas, pēc kurām tas ģenerē sižetu, un tad pēkšņi ne no šā, ne no tā pienāk laimīgs fināls. Nebija viegli puisim iestāstīt, lai labāk mēģina uzrakstīt pats, nevis taisīt kaut ko tik nesaprotami sakoncentrētu. Ir jau forši, ka kāds ātri saliek komatiņus vajadzīgajās vietās un izlabo citas kļūdas, ja pats nemāki, bet radošajā daļā rodas problēmas, gandrīz vai bīstamas, tai skaitā saistībā ar autortiesībām un privātumu.

Tev ir tikai 30 gadu un jau liela pieredze. Vēl skaities jauniešu kategorijā. Vai tā arī jūties?

Šekspīra laikos es jau skaitītos varbūt ne gluži pie vecākās, bet pie vidējās paaudzes gan. Mūsdienās jaunība pagarinās, jo ir labāki dzīves apstākļi, attīstās medicīna, cilvēki dzīvo ilgāk, ja neēd sliktu pārtiku un dzīvesveids ir kaut cik veselīgs. 25 gados es par to neprātoju, bet tagad domāju, ka vēl gadus piecus varētu būt jaunietis. Taču būtībā tam nav nozīmes.

Vai tu varētu nodarbošanos mainīt?

Noteikti! Kāpēc ne? Bet tad ar kaut ko ļoti jāaizraujas, nevis tas jādara tāpēc vien, ka kaut kas jāmaina. Zinot savas stiprās puses un intereses, es varētu nodarboties ar pētniecību. Man padodas akadēmiskā rakstīšana, bet diez vai sirds tik spēcīgi tur velk, lai ar to aizrautos. Pedagoģija man patīk – varētu bērnus mācīt pamatskolā vai vidusskolā. Augstskolā to daru, bet tur jau mācās lieli bērni. Vēl varētu rīkot pasākumus, un faktiski to jau arī daru. Varbūt tāpēc vairāk darbojos kino, un tas sirdij tuvāks par teātri, jo tajā katru dienu ir kas jauns. Teātrī pārsvarā esi vienā un tajā pašā ēkā, mēģinājumu telpā, uz vienas skatuves. Bet kino notiek pārmaiņas un uzpeld arvien jaunas problēmas. Kino apstākļi nav tik kontrolēti, līdz ar to vairāk jāieslēdz domāšana un radošums. Tāds savā ziņā diskomforts man patīk. Jā, teātrī pēc izrādes var kaut ko pamainīt. Kino to izdarīt ir grūtāk. Dažreiz pēc filmas pirmizrādes ir mainīta, piemēram, skaņa. Straumei pēc Kannām pamainījām krāsu nianses.

Šoreiz Kuldīgā iegriezies atceļā no Liepājas. Vai citkārt iznāk atbraukt uz vecvectēva dzimto pusi?

Liepājā man uzticēts režisēt Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 atklāšanu stāvlaukumā iepretim Lielajam dzintaram. Koncertuzvedums būs īss, jo notiks ārā 23. janvārī un laikapstākļi nav prognozējami. Var turpināties rudens. Var pēkšņi uznākt ziema ar sniegu, var būt vētra. Nekontrolējamos apstākļos jāmēģina uztaisīt lieluzvedumu ar daudziem dalībniekiem, lai krāsaini parādītu Liepājas identitāti cauri laikiem un mūsdienās.

Uz Kuldīgu braucu ar konkrētu mērķi, kas saistīts pārsvarā ar darbu kino. Tikai vienreiz šeit biju puslīdz atpūtas braucienā. Man pazīstami divi kuldīdznieki no teātra vides: Jurģis Spulenieks un Ģirts Krūmiņš. Lielāka radošā saikne ir ar Saldu, jo no turienes nāk mani kino kolēģi: Aleksandrs Grebņevs, Ilze Burkovska-Jakobsena. Bet Kuldīga ir izteiktāka kino pilsēta, jo jums izdevies saglabāt to, ko no mūsdienu perspektīvas saprotam kā Latvijas laika pilsētainavu. Jums ir daudz ierobežojumu būvniecībā un restaurācijā. Man un vēl daudziem kino veidotājiem patīk senatnīgas vietas un lietas, jo tām ir īpaša aura un estētika. Laikā, kad visur citur grib tikai celt no jauna, Kuldīgā saglabāta vēsturiskā pieeja un senatnīgā elpa ir atstāta kā centrālā vērtība.

Varbūt šeit taps arī kāda tevis režisēta vai producēta filma?

Cerams.

* Sūfisms – islāma askētisma novirziens

** No angļu vārda reel – īss video sociālajos medijos