„Grafikā tevi vienmēr gaida pārsteigums”

Viņa darbi ir ceļojuši uz daudzām pasaules valstīm, bet pats mākslinieks nāk no Kuldīgas. Ilggadējais Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) grafikas katedras vadītājs GUNTARS SIETIŅŠ dalās pieredzē par savu ceļu mākslā un stāsta, kāpēc grafika ir neprognozējams un suģestējošs process.

Ceļš sākās Kuldīgā

Mākslinieka pirmie skolas gadi aizritējuši Kuldīgā – sākumā Viļa Plūdoņa pamatskolā, vēlāk Kuldīgas 1. vidusskolā. Pēc 8. klases viņš vēlējies mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, tāpēc sestdienās un svētdienās Rīgā apmeklējis sagatavošanas kursus. Zīmēšanu tur mācījies pie ļoti cienījama meistara – pirmskara Latvijas daiļkrāsotāja Alfrēda Barona.

Veiksmīgi iestājies dekoratīvās noformēšanas nodaļā un pēc absolvēšanas turpinājis mācības LMA grafikas nodaļā, lai gan lietišķās skolas audzēkņi vairāk tika virzīti dizaina un interjera jomā.

„Mēģināju pat gleznot, bet sapratu, ka tur nekas labs mani negaida, nav izredžu iestāties glezniecības nodaļā, un arī pašam īpaši negribējās,” mākslinieks atceras. Papildus mācījies akadēmijas sagatavošanas kursos un privātstudijā pie grafiķa Jāņa Reinberga, kurš tolaik bija pasniedzējs akadēmijas grafikas nodaļā.

Kandavas prakse un Japānas grafiķi

Studiju gadi akadēmijā (1982-1988) sakrita ar atmodas laiku. Ceturtajā kursā, esot praksē Kandavā, pasniedzējs Gunārs Krollis, pie kura vēlāk tika izstrādāts diplomdarbs, tikko bija atgriezies no Krakovas grafikas biennāles Polijā, kur bija darbojies žūrijā un atvedis studentiem izstāžu katalogus. Tajos jaunais mākslinieks pirmo reizi ieraudzīja japāņu grafiķu darbus mecotintas* tehnikā.

G.Sietiņš stāsta: „Mani fascinēja viņu domāšanas veids – kā ar salīdzinoši vienkāršiem paņēmieniem var izveidot tik suģestējošus darbus, par kuriem pēc tam var ilgi un dikti domāt. Šī tehnika man ļoti iepatikās, un ceturtajā kursā mēģināju darīt kaut ko līdzīgu. Pašam likās, ka ar panākumiem. Profesors toreiz aizrādīja, ka kluso dabu jau jebkurš var uztaisīt, un diplomdarbā lika veidot lielformāta figurālas kompozīcijas. Tā es arī uztaisīju četrus diezgan liela izmēra darbus.

Grafiķa darbā liekas, ka pati grūtākā ir klišejas** sagatavošana, bet nē – zīmējuma izpulēšana prasa daudz ilgāku laiku. Mazāku klišeju var sagatavot dienas laikā, bet lielāka var prasīt nedēļu.”

Starptautiskā pieredze un neparastas satikšanās

Mākslinieka starptautiskā darbība sākās 1991. gadā pēc akadēmijas absolvēšanas ar pirmo piedalīšanos mākslas triennālē Krakovā. Aizsūtītie darbi tika pieņemti.

„Šajā laikā mani ļoti fascinēja japāņu mākslinieks Kacunori Hamaniši. Toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz viņu satikšu.

2013. gadā piedalījos starptautiskā grafikas izstādē Mecotintas laiks, kas norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā. Tolaik kopā ar amerikāni Kristoferu Novicki tika izveidota 12 mākslinieku grupa no Latvijas, Polijas un Japānas, un pirmā grupas izstāde notika Rīgā. Šai izstādei tika aizlienēti arī divi izcilās latviešu izcelsmes ASV gleznotājas un grafiķes Vijas Celmiņas darbi mecotintā no Jāņa Zuzāna privātkolekcijas. Pēc tam izstāde ceļoja uz Poliju, Ķīnu un Japānu. Tas bija 2014. gadā Tokijā. Uz šo izstādi bija atnākuši vairāki grafikas mākslinieki un arī mecotintas meistars Kacunori Hamaniši. Toreiz es jutos kā katolis pie pāvesta,” smaidot atceras mākslinieks.

Šogad Gdaņskas Mākslas akadēmijas galerijā Grafika Polijā notikušajai izstādei Simetrija bija nepieciešami lielformāta darbi.

„Man tik lielu darbu nav nemaz tik daudz. Sāku skatīties grafiku, ko biju pirms sešiem gadiem jau izstādījis un par kuru toreiz likās, ka to vairs nerādīšu, bija arī vēl otrs darbs, kurš nebija izstādīts. Šie darbi bija izstādē un izskatījās labi, iederējās ekspozīcijā.”

No ilustratora līdz katedras vadītājam

Pēc akadēmijas absolvēšanas G.Sietiņš īsu brīdi strādājis avīzē Rīgas Reklāma. Laikrakstā Pionieris zīmējis ilustrācijas Vijas Upmales stāstam Slepenais rēbuss par puikām un pašu būvētiem mopēdiem. „Pēc tam izdevniecība Liesma vēlējās izdot šo stāstu grāmatā un pieaicināja mani kā mākslinieku, bet izbrāķēja manus zīmējumus, ko biju taisījis avīzei. Aivars Sprūdžs tolaik bija izdevniecības mākslinieciskais redaktors, viņa vadībā mācījos zīmēt ilustrācijas,” stāsta G.Sietiņš. Lai arī ilustrētas vairākas grāmatas, sevi par ilustratoru viņš neuzskata. „Tas īsti nav mans profils, pēdējā laikā esmu gatavojis maketus vairākiem mākslas albumiem.”

Ap 1997. gadu akadēmijas rektors Jānis Osis uzaicināja G.Sietiņu strādāt LMA. Tolaik profesūra bija sasniegusi cienījamu vecumu un akadēmijas vadība uzskatīja, ka grafikas nodaļā vajadzīgas pārmaiņas. Pēc trim gadiem G.Sietiņš kļuva par katedras vadītāju, un rektors viņu deleģēja izveidot savu komandu. „Šobrīd vairs neesmu grafikas katedras vadītājs, amatā ievēlējām Pauli Liepu. Nāk jaunā maiņa, un tas ir ļoti labi.”

Grafikas tehniku iespējas un vilšanās

„Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, studenti šobrīd ir kļuvuši daudz zinošāki, viņi ļoti daudz lasa. Man ar viņiem ir ārkārtīgi interesanti runāt,” priecājas mākslinieks.

„Sākot studijas, studentiem ir svarīgi saprast grafikas tehniku iespējas. Tas sākumā ir grūtākais. Arī man studiju sākumā bija ļoti liels brāķu procents. Tā grafikā gadās, ik pa laikam kāds ir vīlies. Parasti studentus mierinu, ka ne vienmēr darbs, izejot cauri visiem apstrādes procesiem, atbildīs sākotnējam priekšstatam.

Pirmajā kursā studenti apgūst visas grafikas tehniku grupas – augstspiedumu, litogrāfiju, dobspiedumu, sietspiedi. Tā ir obligātā programma. Otrajā studiju gadā jau var izvēlēties tehnikas, kurās strādāt un kuras labāk patīk. Ar varu vairs neko nespiežam.”

„Lielākā problēma šobrīd – ko studentiem darīt pēc akadēmijas absolvēšanas,” pārdomās dalās mākslinieks. „Latvijā nav labi aprīkotu un iekārtotu publisko grafikas darbnīcu, kuras apsaimniekotu kāda mākslinieku grupa. Tādas ir redzētas Dānijā, Zviedrijā, Vācijā. Tur mākslinieks, ja viņam nepieciešams kaut ko nodrukāt, var īrēt darbnīcu un strādāt. Lai veiktu visus ķīmiskos procesus – kodināšanu, slīpēšanu –, ir nepieciešamas speciāli aprīkotas telpas.”

Gadās arī pārpratumi

„Reiz tā sapinos pats savā meistarībā! Veidoju darbu sēriju, kur tekstam metāla lodē vajadzēja atspoguļoties pareizi. Kaut kā pārrēķinājos, sāku jau drukāt, skatos – burti otrādi! Nedēļas darbs bija vējā.”

Jautāts, vai klišejas izmanto arī pēc desmit vai vairāk gadiem, G.Sietiņš stāsta: „Parasti no vienas klišejas novelk ne vairāk kā 35 darbus. Tās ar laiku nolietojas, tāpēc ir svarīgi, no kāda metāla tās gatavotas. Ja gadījusies mīkstāka loksne, tad pēc 30–40 novilkumiem klišeja vairs neatbilst tām prasībām, kā darbam vajadzētu izskatīties. Nedrukāju vairāk, lai nepiesārņotu vidi ar saviem darbiem (smejas).”

Papīra noslēpumi

Kā pieredzējis grafiķis G.Sietiņš labi pārzina sava amata materiālu vēsturi. Kāpēc mākslas muzeju kolekcijās pirmskara un padomju laika grafikas darbi bieži vien ir stipri nodzeltējuši?

Pirmo papīru rūpnieciski sāka ražot no celulozes, un to izmantoja arī poligrāfijā. Papīra sastāvā bija liels daudzums līmes un dažādu koksnē esošu skābju. Tam neattīrīja lignīnu – dabisku līmi, kas satur kopā auga šūnas. Laika gaitā lignīns reaģē ar gaismu un skābekli, tāpēc tas dzeltē. Arī vecas avīzes kaut kur bēniņos parasti ir ar apdrupušiem stūriem, trauslas un sadzeltējušas.

Padomju laikā pieejamais Krievijā ražotais estampa papīrs (īpaši biezs, elastīgs papīrs grafikas mākslai ar gludu virsmu, kas labi uzsūc krāsu) un rūpnieciskais celulozes papīrs saturēja lignīnu un skābes, kas laika gaitā bojāja papīru. Turpretim 17. un 18. gadsimtā papīru ražoja no kokvilnas lupatām, kuru sastāvā nav lignīna, tāpēc tas laika gaitā nedzeltē. Restauratori, skaidrojot, kāpēc ļoti saudzējami grafikas darbi tiek izstādīti aptumšotās telpās, norāda, ka tas tiek darīts nevis papīra, bet gan krāsas dēļ – tā jāsaudzē, jo var izbalot. Senāk krāsas pigmentiem pievienoja linsēklu eļļu un krāsas jauca mākslinieki paši.

Šobrīd G.Sietiņš savus darbus drukā uz mākslinieku vajadzībām ražota, īpaši attīrīta un augstvērtīga papīra. To var turēt saules gaismā, un tam nekas nenotiks. Pirmo reizi šādu papīru viņš iepazinis Saksijas simpozija laikā Vācijā.

Lineļļa no Livonijas

Interesantu faktu mākslinieks uzzinājis no holandiešu mākslas zinātnieka Arta Stīmana. Viņš Holandes ostas grāmatās atradis informāciju, ka 15. un 16. gadsimtā tur tikusi ievesta linsēklu eļļa no Livonijā audzētiem liniem. Viņš izteicis pieņēmumu, ka Rembrants savos ofortos krāsu jaukšanai varētu būt izmantojis no Livonijas nākušo linsēklu eļļu. Baltijas klimats esot bijis piemērots linu audzēšanai, jo tie nogatavojās pakāpeniski un lēnām.

Radošā darbība un atpūta

Šis pavasaris māksliniekam izvērties ļoti aktīvs – ar personālizstādi Simetrija Gdaņskas Mākslas akadēmijas galerijā Polijā, kur viņš vadīja arī meistarklases poļu studentiem par mecotintas un akvatintas apvienošanu. Pēc tam sekoja brauciens uz Ziemeļvalstu grafikas festivālu Dānijā. Priekšā vēl dalība izstādē Rumānijā, bet jau decembrī plānota personālizstāde galerijā XO Rīgā.

Vasarās mākslinieks atpūšas lauku mājās Cēsu pusē, vienkārši pļaujot zāli. Par savu dzimto pusi viņš saka: „Esmu sajūsmā par to, kā Kuldīga mainās un attīstās. Man te ļoti patīk!”

*Mecotinta (no itāļu val. mezzo-tinto – pustonis) jeb melnā maniere ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids.
**Klišeja (jeb iespiedforma) ir speciāla forma vai matrica no linoleja, koka, metāla vai gumijas. To izmanto zīmējuma pārnešanai uz papīra.