Otrdiena, 11. februāris
Vārda dienas: Laima,  Laimdota

Dzeja ar garšu, melodiju un kustību

Raksta autors: Amandas Gustovskas teksts un foto

08:36 - 18.10.2024

Dsc 0585 Dzejniekiem Si Bilde
No vārdiem kā ķieģeļiem var uzbūvēt tiltu – dzejnieki Andris Akmentiņš un Rudīte Losāne dzejas darbnīcā Ķieģelis viesojas pie Kuldīgas vidusskolēniem.

„Katrs var uzrakstīt dzejoli, ja ir iedvesma,” tāda ir kādas dalībnieces atziņa pēc dzejas darbnīcas Ķieģelis, ko jauniešu centrā Vieta vidusskolēniem sarīkoja Kuldīgas biedrība Kursas raksti. Tajā pirmoreiz tikās divi dzejnieki – bijusī kuldīdzniece Rudīte Losāne un ventspilnieks Andris Akmentiņš, jaunieši mēģināja uzrakstīt kādu dzejas rindu un iedvesmu rast arī kustoties.

Saruna un sadarbība

Pasākuma vadītāja, Kurzemnieka literārā redaktore Dina Poriņa stāsta, ka projekts Klausies, lasi! Radi pats rīkots ap 40 skolēniem no Kuldīgas Centra vidusskolas (KCV) un V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas – tiem, kuri 12. klasē literatūru apgūst padziļināti, un 11. klases audzēkņiem, kuri to darīs nākamgad. Par atbalstu jāpateicas skolotājām Ilzei Robertai un Zandai Miķelsonei.

D.Poriņa: „Likās interesanti uzaicināt gan Rudīti Losāni, mācītāju un Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni, kura izdevusi vairākus dzejas krājumus, gan Andri Akmentiņu, kurš rakstījis dažādus tekstus, tostarp dzeju, romānus, vārdus dziesmām, tagad top dzejluga. Autori ar dzejoļiem veidoja tādu kā sarunu. Skolēniem ieejas biļešu vietā bija konfektes, un izmēģinājām, vai iedvesmu kaut dažām rindām var raisīt nosaukumi SerenādeLaimeVēsmaRītsMaska un citi. Vairāki Rudītes dzejoļi tika upurēti – sagriezti pa rindiņām, no kā jauniešiem jāsaliek sava versija. Andris spēlēja ģitāru, dziedāja savas dziesmas un arī vadīja dzejas vingrošanu, aicinot katru apzināties: kas es esmu, kas mani veido kā personību.”

Atšķirīgi, tomēr līdzīgi

A.Akmentiņš atklāja, ka viņam literatūra ir kā pašterapija: „Cīnos ar iekšēji sadragātā bērna sindromu: viņš vienmēr jutis vainas apziņu, viņam jāmierina sava histēriskā personība, jābremzē tieksme izcelties. Radīt jaunus tekstus man ir labākā terapija. Kāpēc literatūra ir forša un ir vērts to mācīties? Domāju, ka skolotāji bieži nesaprot, kāpēc to māca. Kādreiz skolās bija obligāti lasāmās literatūras saraksti, bet tagad brīvība ir lielāka, un es nevaru saprast, kāpēc. Pasaule ir milzīgs stāstu sablīvējums, un tie ir ne vien aizraujoši, bet arī konfliktējoši. Katrs pats esam sava stāsta autors. Cilvēks nepārtraukti atrodas stāstā, kas viņu rauj uz priekšu. Man stāsts palīdz rakstīt.” Savā feisbuka kontā autors pēc pasākuma ierakstījis: „Prieks satikt tik spilgtu un spirgtu cilvēku kā Rudīte.”

R.Losāne saka: „Rakstīšana ir manas dzīves daļa – dzeja vai teoloģiskas esejas ierasto sprediķu vietā. Laikam tā vislabāk var ko pateikt par neredzamām lietām. Ar Andri dzejas lasījumos tikos pirmo reizi. Mani pārsteidza tas, cik līdzīgi domājam, kaut rakstām atšķirīgi. Dzeja visvairāk spēj uzrunāt tajā vecumā, kad veidojas personības identitāte. Tie ir skolas gadi, jaunība. Ja manā un Andra dzejā pateikto saklausīja jaunieši, tas ir patiesi vērā ņemams novērtējums. Tas nozīmē, ka dzeja ir dzīva.”

Neparasta pieredze

KCV 12. klases skolēns Edvards Sokolovskis: „Visvairāk atcerēšos kontrastu starp abu dzejnieku vērtībām un uzskatiem, bet arī plūstošo stāstījumu – tas, kā viņi sarunā iesaistīja dzejas fragmentus. Apbrīnoju spēju spēlēties ar vārdiem un ceru, ka mana leksika, radošuma un runas spējas kādreiz būs tikpat augstā līmenī. Atmiņā paliks Andra Akmentiņa unikālā personība un tas, kā viņš to parādīja, sākot ar dīvaino, skaļo ātrdzeju un beidzot ar nodarbību, kas atgādināja jogu. Nebiju ne ar ko tādu saskāries – unikāla pieredze.”

Kā liecina aptauja, vairums skolēnu šo tikšanos atzinis par vērtīgu un interesantu, arī neparastu. Kāds ieguvis jaunu skatījumu uz dzejnieka aicinājumu, cits apjautis, ka dzeja palīdz atbrīvoties no smagām domām, tās uzliekot uz lapas, bet kāda meitene jūtas iedvesmota sākt to rakstīt pati. „Ja kaut dažus būsim pamudinājuši dzeju ne vien lasīt, bet pat rakstīt, tad ir bijis tā vērts,” piebilst D.Poriņa.

Atbildēt